Foto – Dainis Bušmanis

Palēnām publiski izskan nepieciešamība godam sagatavoties Latvijas simtgadei. Laika nudien vairs nav daudz, jo īpaši tamdēļ, ka ir sakrājušies ilgi iekavēti darbi. Šādās svinībās, kā ierasts, valsts cenšas godināt vēsturi, lepoties ar savām bagātībām un gūt pārliecību drošam skatam uz to, kas vēl tikai būs. Izvirzītais simtgades vadmotīvs: lepnums, lepošanās. Mums ir daudz iemeslu dižoties, jo netrūkst izcilu darbu gan mākslās, gan zinātnē un tehnikas sasniegumu jomā. Tomēr vislielāko vērtību šāds lepošanās laiks iegūtu, ja nenotiktu tikai “fasādes” izgreznošana un dažu dižgaru un diždarbu eksponēšana, bet Latvijas “savilkšana” vienotā, spēcīgā veselumā: simtgade kā mūsu piederības apliecinājums, kā iespēja sakopot idejas un spēkus, attīrīt garīgos pamatus, irdināt un bagātināt augsni, no kuras un kurā mēs augam. Bet svētkiem noteikti nevajadzētu pārvērsties par patosa un patētisku saukļu izrādi. Padarītais un darāmais. Vienošanās un kopābūšana. Neizsīkšana, neizkaisīšanās, neizmiršana. Ja mēs gribam palikt, vēlmēm jākļūst par uzdevumiem, bet uzdevumiem – par pacietīgi darītiem darbiem. Latviešu neaizbraukšana un palikšana nav tikai dzīves līmeņa jautājums. Tas ir jautājums par saiknēm, kas mūs notur šajā vietā. Piederība un saknes – būtiski šie jēdzieni nevar kļūt pienākuma vai skolas didaktikas līmenī. To nevar iemācīt. Tajā var izaugt, un tajā var ieaugt. Mums ir jāierauga Latvija, kurā mēs dzīvojam, ne vien kultūras pieminekļu un elēģisku ainavu rāmīšos. Jāatrok dzīvā Latvijas zeme, jāsajūt tās šodienas asinsrite, spēki, kas mūs virza un attīsta, un spēki, kas aptur un attur. Tāpēc īpaši nozīmīgs un atbildīgs ir plašsaziņas līdzekļiem darāmais darbs. Būtu iepriecinoši un vērtīgi ieraudzīt gudras un mērķtiecīgas pārmaiņas informatīvajā telpā, akcentos, viedokļu līderos. Lai šis laiks kļūtu par iespēju katram iepazīt un atpazīt cilvēkus, kas visvairāk iegulda Latvijas attīstībā, konkurētspējā, paštēlā un starptautiskajā skanējumā. Un tie laikam taču nav tikai pavāri, miljonāru sievas vai sportisti. Intelektuālās telpas veidošana ir sarežģīts un laikietilpīgs darbs. Šobrīd tas ir ļoti nepietiekams, un valsts īstenotā politika to bieži ne vien pietiekami neatbalsta, bet pat iznīcina. Kultūrā simtgades sagaidīšanai jākļūst par Latvijas fundamenta nostiprināšanas laiku. Latviešu valoda un latviskā kultūra ir vienīgās acīmredzamās un neapšaubāmās izpausmes, kas mūs joprojām atšķir un izceļ starp simtiem citu valodu un kultūru. Zināmā mērā mūsu situācija ir ļoti labvēlīga – esam viena no nedaudzām pasaules tautām, kas stabili ir aizsniegusies līdz nācijas statusam. Sava valsts – tas ir milzīgs un neatsverams resurss mūsu patības saglabāšanā. Tāpēc simtgadei jākļūst par valodas svētkiem. No jauna jārod formula, kas un kāds šodien ir latviskums, latviskā dzīves telpa, kurā, saprotams, izsenis ir mituši ne tikai latvieši. Un, ja runājam par valodas svētkiem, nevaru iedomāties labākus lāpnešus kā Uldi Bērziņu, Edvīnu Raupu, Ingu Ābeli. Ir arī daudz citu spilgtu rakstnieku, kas tieši šobrīd dara milzīgu, svarīgu un skaistu darbu – apkopj mūsu valodu, pārmeklē tajā esošās bagātības, atrod, atdzīvina, uzrāda. Un pierāda mūsu valodas bagātīgumu. Vēsturisko kultūrvērtību un izcilāko pārstāvju apzināšana un izrādīšana neapšaubāmi ir būtiska, bet ir svarīgi dot iespēju Latvijas cilvēkiem iepazīt šodienas, dzejnieces Liānas Langas vārdiem runājot, valodas zemniekus. Fundamentāla iecere ir Gundegas Repšes rosinātais trīspadsmit vēsturisku romānu cikls “Mēs – Latvija. XX gadsimts”. Šādam radoši analītiskam atskatam jānotiek arī citās mākslās, piemēram, kino nozarē, kuru valsts kultūrpolitika, šķiet, ir nīdusi visvairāk, novedot to gandrīz vakuuma stāvoklī. Reanimēšana, turklāt kvalitatīva, prasa lielākus līdzekļus nekā stabila dzīvības uzturēšana, bet kino valoda piedāvā plašas un pateicīgas iespējas runāt par daudziem mūsu nesenās pagātnes notikumiem, kas joprojām gaida vispusīgu, pilnvērtīgu un godīgu iztirzāšanu. Tāpēc lepnumam simtgades svētkos jābūt gudram un godīgam, atmodinošam un attīstošam, vertikālēs un dziļumos vērstam.