Kultūra
Teātris un kino

Latvijas teātriem arvien grūtāk piepildīt skatītāju zāles 16


Ilustratīvs foto
Ilustratīvs foto
Foto: Fotolia

Teātra dienas svētki tradicionāli aizvadīti ar izcilību sveikšanu un pilnām biļešu kasēm, jo skatītājiem piedāvātas fantastiskas atlaides, tomēr kanāla LNT raidījumā Ziņu Top 10 teātra kritiķis Atis Rozentāls vērtē – patlaban Latvijas teātrī iestājusies krīze.

Arvien grūtāk kļūstot piepildīt skatītāju rindas, teātra darbinieki pārstrādājas, ražojot arvien jaunas izrādes, turklāt skatītāji sākuši uzvedumus, kuri nešķiet interesanti, pamest arī to vidū.

Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis uzskata, ka patlaban teātra biļetes cena, ar kuru skatītājs “balso” par noteiktām izrādēm, sasniegušas griestus: “Ja viņa [cena] iet pāri pa 20, 25 un pat uz dažām lietām pāri pa 30 eiro, domāju, ka tā priekš Latvijas iedzīvotāja ir virsotne.”

Dailes teātra direktors Andris Vītols norāda, ka teātri martā izjutis to, ka tirdzniecībā nonākušas biļetes uz Dziesmu un deju svētkiem, tādēļ samazinājies uz teātra izrādēm iegādāto biļešu skaits. Viņš uzskata – šāda tendence neliecina par intereses kritumu par teātri, bet gan tikai par kultūras piedāvājumu piesātinātību. Tam piekrīt arī Valmieras Drāmas teātra mākslinieciskā vadītāja Indra Roga, kura uzskata – tendence ieguldīt lielus līdzekļus vienreizējos pasākumos ir izšķērdīga, jo kultūras patērētāju skaits nav pietiekami liels.

Atšķiras profesionāļu piedāvājumi, kā mainīt tendences. Teātra kritiķis Atis Rozentāls LMT norādījis, ka teātriem būtu jāsamazina “ražošanas” apjomi: “Izvēle šobrīd ir milzīga. Teātri nosaukumu skaita ziņā ir saražojuši ļoti daudz. bet manuprāt šobrīd ir apjukums, tīri tematiski, ko tas skatītājs grib un, ko tas teātris piedāvā.” Tāpat skatītājs kļuvis izvēlīgāks, jo atsevišķās pirmizrādēs redzams – tās pamet daudzi skatītāji, pat vairāk nekā simt.

Saistītie raksti

Latvijas Teātra darbinieku savienības priekšsēdētāja Daiga Gaismiņa-Šiliņa gan uzskata, ka tā ir normāla patērētāju sabiedrības reakcija, jo izrāde tiek pielīdzināta jebkuram citam produktam: “Tas ir saistīts arī ar to, kā mēs šobrīd uztveram mākslu, arī kā produktu, tāpat kā ābols, ja es iekožos un man negaršo, es to aizkostu izmetu, nevis kā pēckara paaudze arī sakaltušu maizīti sagrieza, izmērcēja pienā un apēda. Tā ir mūsu attieksme pret lietām kopumā, arī māksla ir prece, produkts un cilvēki pret to arī tā izturas.”

Lielo valsts teātru vadītāji kopumā uzskata, ka ar izrāžu māksliniecisko kvalitāti viss ir kārtībā un teātris ir savu spēku virsotnē, tomēr tas, ka vairākos teātros notiek izmaiņas vadības sastāvā, liecina par pretējo. Tā kā valsts dotācija lielajiem teātriem sedz vien daļu no kopējām izmaksām, teātri spiesti strādāt maksimālā intensitātē un nevar atļauties neveiksmīgas izrādes.

LA.lv