Latvijā
Vēsture

Smagais zaudējums. Latvijas vāciešu izceļošana un tās motīvi12


Lai aizvestu izceļotājus un viņu mantu, vācu kuģi veica ap 100 reisu. Vācbaltieši pārsvarā tika izmitināti nevis Vācijā, bet gan teritorijā, ko Otrā pasaules kara sākumā nacisti atņēma Polijai.
Lai aizvestu izceļotājus un viņu mantu, vācu kuģi veica ap 100 reisu. Vācbaltieši pārsvarā tika izmitināti nevis Vācijā, bet gan teritorijā, ko Otrā pasaules kara sākumā nacisti atņēma Polijai.
Foto: no Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma

Vācbaltiešu izceļošana no Latvijas un Igaunijas ir jo cieši saistīta ar Padomju Savienības un Vācijas attiecību attīstību 1939. gadā. Ne tikai Latvijai un vācbaltiešiem, bet arī vairākām citām Eiropas tautām tik liktenīgo Maskavas un Berlīnes draudzības periodu (1939–1941) ievadīja 1939. gada 23. augustā noslēgtais vācu un padomju neuzbrukšanas līgums un tā neatņemamā sastāvdaļa – slepenais papildu protokols (Molotova–Ribentropa pakts).

Pēc savas būtības šis pakts, kas iegājis vēsturē kā 20. gadsimta lielākais noziedzīgais darījums, bija prettiesisks un cinisks izlīgums uz sešu trešo valstu rēķina. Tas sadalīja Austrumeiropu vācu un padomju ietekmes zonā. Latvija, Igaunija un Somija tika “atdotas” Padomju Savienībai, bet Lietuva – Vācijai. Abu agresīvo lielvalstu interešu robeža Polijā tika nosprausta pa upju līniju: Nareva, Visla un Sana.

Vācijas un PSRS neuzbrukšanas līgums bija “nāves spriedums” Polijai. Tas bija starta signāls vāciešu un krievu vispārējai agresijai Eiropā. Tas iededza zaļo gaismu Otrajam pasaules karam. Vācija uzsāka karadarbību 1. septembrī (pēc divām dienām Lielbritānija un Francija tai pieteica karu) un kopā ar Padomju Savienību, kas konfliktā iesaistījās sešpadsmit dienas vēlāk, dažu nedēļu laikā iznīcināja Polijas neatkarību. Molotova–Ribentropa pakts pilnā mērā atklājās kā kara, dalīšanas un iznīcināšanas pakts. Tas atspoguļoja divu agresīvi noskaņotu diktatoru sazvērestību pret mieru un valstu suverenitāti.

 

Pakta ķetnās

1939. gada 28. septembrī Vācija un PSRS noslēdza līgumu par draudzību un robežu, kas oficiāli sankcionēja Polijas valsts iznīcināšanu. Šim līgumam sekoja vairāki dažādas slepenības pakāpes papildu protokoli, no kuriem viens risināja jautājumu par vāciešu izceļošanu no Padomju Savienības interešu sfēras, paredzot pārvietot arī Vācijas “interešu apgabalos” dzīvojošos ukraiņus un baltkrievus. Atbilstoši izceļošanas protokolam padomju puse piekrita, ka vāciešu pārvietošanu īstenos Vācijas valdības pilnvarotie, sadarbojoties ar kompetentām vietējām iestādēm. Lai gan šis protokols attiecās arī uz Latvijā un Igaunijā dzīvojošajiem vāciešiem, šīs valstis nav tieši nosauktas.

Acīmredzot vienošanās būtu palikusi spēkā arī tad, ja Baltijas valstīs, tur esot vēl vietējiem vāciešiem, norisinātos pārmaiņas, kuru rezultātā būtu grūti runāt par latviešu un igauņu vietējām iestādēm. Latviešu izcelsmes ASV vēsturnieks Edgars Andersons ir tiešs un nesaudzīgs: “Dokuments neminēja Latvijas un Igaunijas valdību. To vietā varēja būt arī padomju okupācijas iestādes.”

Pilnīgi skaidrs, ka starptautisko tiesību vēsturē šim protokolam nav precedenta. Tas ir vienīgais šāda veida nolīgums, kurā divi diktatori par savā starpā noslēgtās vienošanās objektu izrauga citās suverēnās valstīs dzīvojušus pilsoņus. Taču kā Vācija, tā arī Padomju Savienība tolaik starptautisko tiesību normas un principus uzlūkoja par tukšu skaņu. Abas agresīvās lielvalstis jutās tik stipras, ka atklātu izaicinājumu pasaules sabiedriskajai domai uztvēra kā ikdienišķu parādību.

 

Brombergas faktors

Raksturotais protokols bija pirmais oficiālais akts, ar kuru Berlīne ārpolitiski sagatavoja un nodrošināja vācbaltiešu (bet ne tikai) izceļošanu no Latvijas. Pēdējie sagatavošanas darbi šai akcijai starpvalstu līmenī tika pabeigti 1939. gada 30. oktobrī, kad Vācija parakstīja ar Latviju attiecīgu līgumu. Tas kalpoja kā juridisks pamats vācbaltiešu aizbraukšanai, kurai vajadzēja norisināties kā vienreizīgai akcijai (tā tas gan nenotika) un noslēgties ar to, ka vācieši kā tautas grupa (ar noteiktu statusu) izbeidz savu pastāvēšanu Latvijā. Visiem vāciešiem, kuri gribēja atstāt valsti, līdz 1939. gada 15. decembrim bija labprātīgi jāizsaka sava griba “uz visiem laikiem izstāties no Latvijas pavalstniecības”. Vācija apņēmās šos izceļotājus “uzņemt Vācijas valstī ar nolūku piešķirt viņiem Vācijas pavalstniecību”.

Cits svarīgs jautājums, kāpēc Vācijas fīrers Ādolfs Hitlers izšķīrās par vācbaltiešu “atgriešanu reihā”. Jāsaka, ka galvenie un svarīgākie šā lēmuma motīvi bija padomju potenciāla vājināšana, cilvēku trūkums iekaroto Polijas rietumu apgabalu apgūšanā, Vācijas militārā un ekonomiskā spēka palielināšana, kā arī vācbaltiešu glābšana no “padomju tvēriena”.

Berlīne, piemēram, baidījās, ka padomju okupācijas gadījumā kreisi noskaņotās aprindas Latvijā varētu vietējiem vāciešiem sarīkot īstu asinspirti. Vairāki avoti netieši liecina, ka lēmums “izvākt” vācbaltiešus pieņemts tiešā Brombergas notikumu iespaidā.

Kas tie par notikumiem? Pēc Vācijas uzbrukuma Polijai 1939. gada septembrī Polijā dzīvojošie vācieši nereti kļuva par vardarbības upuriem no poļu līdzpilsoņu puses. Viszināmākie ir 3. septembra (svētdiena) notikumi Bidgoščā-Brombergā (Bromberger Blutsonntag). Nacisti apgalvoja, ka nonāvēti tikuši apmēram 55 000 Polijas vāciešu. Pēc mūsdienu vācu vēsturnieku aplēsēm, bojāgājušo skaits nepārsniedza 5000. Tagad par šiem notikumiem vairs neklusē arī poļu historiogrāfija, tikai joprojām mēģina mazināt upuru skaitu.

 

Vai brīvprātīga pakļaušanās?

Laika ritumā vēsturnieki un atmiņu autori ir pauduši dažādus uzskatus par Latvijas vāciešu izceļošanu, tās motīviem. Pēc Otrā pasaules kara par šo jautājumu ir notikušas vairākas diskusijas. Pirmā iesākās pagājušā gadsimta 50. gadu otrajā pusē, kad žurnālā “Baltische Hefte” parādījās vairāki raksti, kas bija veltīti vācbaltiešu politiskajai vēsturei 30. gados. Vislielāko ievērību izpelnījās vēsturnieka un žurnālista Hansa fon Rimšas apjomīgā publikācija “Par izceļošanas jautājumu”, kurā viņš no jauna aizstāvēja savu jau 1940. gadā izvirzīto tēzi. Viņš apgalvoja, ka galvenais motīvs, kāpēc vācbaltieši izceļoja, bija tautas grupas brīvprātīga pakļaušanās vācu vadoņa Ā. Hitlera pavēlei, jo tieši viņš uzaicināja ārzemju vāciešus atgriezties Vācijā.

50. gadu beigās H. fon Rimšas viedokli apstrīdēja gandrīz visi citi autori, kas piedalījās diskusijā. Oponenti kā svarīgākos un nozīmīgākos izceļošanas iemeslus minēja vācbaltiešu bailes vai glābšanos no boļševisma, tautas grupas disciplīnu, bezcerīgo politisko situāciju, kādā atradās Latvija un reizē ar to vācbaltieši.

Otra diskusija aizsākās pagājušā gadsimta 60. gadu vidū un bija saistīta, prozaiski runājot, ar veto atcelšanu bijušo vācbaltiešu nacionālsociālistu līderu publikācijām. Pirmajos divdesmit gados pēc kara vācbaltiešu kopiena Vācijas Federatīvajā Republikā maz ko gribēja dzirdēt par viņiem, jo viņus visai pamatoti uzskatīja par galvenajiem vainīgajiem visās vācbaltiešu likstās, arī dzimtenes zaudēšanā.

1964. gadā VFR iznākušajā mēnešrakstā “Baltische Briefe” publicēja vietējo vāciešu nacionālsociālistu pārstāvja Berlīnē 30. gadu otrajā pusē Frīdriha Buharta atmiņas “Reiha interesēs. Par izceļošanas politisko priekšvēsturi”. Mēnešraksta 1965. gada maija numurā tās komentēja bijušais Latvijas vācu nacionālsociālistu līderis Nr. 1 Erhards Krēgers. Un beidzot 1967. gadā dienas gaismu ieraudzīja paša Krēgera atmiņas “Vecās dzimtenes atstāšana. Vācbaltiešu izceļošana”. Tās ir svarīgs un nozīmīgs vēstures avots, jo atspoguļo vietējo vācu nacistu līdera skatījumu uz Latvijas vāciešu politisko vēsturi 30. gados un izceļošanas procesu. Pēc viņa domām, padomju okupācijas gadījumā visi vācbaltieši būtu apdraudēti un pakļauti iznīcības briesmām. Viņš mēģināja pierādīt, ka nav korekti uztvert izceļošanu kā sekošanu Hitlera pavēlei, jo pavēle izceļot nekad nav tikusi dota. Varētu vienīgi pārnestā nozīmē runāt par “sirdsapziņas pavēli”, jo bija tikai fīrera uzaicinājums pamest dzimteni un “jaunajā dzīves vietā uzņemties jaunus uzdevumus”.

 

Imperiālistiskas politikas instruments

Jaunu vācbaltiešu diskusiju izraisīja tiesību zinātnieka Dītriha Andrē Lēbera sastādītais dokumentu krājums “Diktētā pavalstniecības izvēle” (“Diktiete Option”), kas iznāca 1972. gadā. Krājumā ievietotie dokumenti bija ļoti pārliecinoši, tie radīja spēcīgu atbalsi un pavēra iespēju gūt visai pilnīgu priekšstatu par vācbaltiešu izceļošanas akcijām. Latvijas un Igaunijas vāciešu aizbraukšana un atgriešanās reihā te dokumentēta daudzās detaļās un niansēs. Šis dokumentu krājums joprojām ir neaizvietojama avotu bāze vēsturniekiem, kas pēta izceļošanas norisi.

Savus uzskatus par vācbaltiešu izceļošanu D. A. Lēbers izklāsta dokumenta krājuma apjomīgajā ievadā. Viņa izvirzītajā koncepcijā Latvijas un Igaunijas vāciešu aizbraukšana aplūkota ciešā kopsakarībā ar citām izceļošanas akcijām Vācijas valstī un saskaņā ar nacistu partijas politisko stratēģiju. Atbilstoši šai pamatnostādnei Lēbers analizē Latvijas un Igaunijas vāciešu aizbraukšanu no vairākiem skatpunktiem. Viņam tā ir Vācijas un Padomju Savienības imperiālistiskās politikas instruments (te uzsvērts izceļošanas akcijas divējādais raksturs: glābšanās no boļševisma briesmām un vienlaikus kolonizācijas pasākums – “Osteinsatz”) un totalitāras valsts akcija. Lēbers vācbaltiešu aizbraukšanu aplūko arī kā katra vācieša individuālo lēmumu izceļot. Liela uzmanība šajā ziņā pievērsta iespējamo motīvu noskaidrošanai un to analīzei, lai gūtu skaidrību, kāpēc katrs atsevišķs Latvijas vai Igaunijas vācietis izšķīrās par dzimtenes pamešanu. Pēc Lēbera domām, ja pieiet formāli vai vienkārši, tad būtībā galvenie ir tikai divi iemesli: izceļošana kā glābšanas akcija un izceļošana kā kolonizācijas pasākums. Pirmais atspoguļo sākotnējo valsts iestāžu noskaņojumu, bet otrais – oficiālo paroli. Izvirzītā parole balstījās uz nacistu vadības priekšstatiem, ka ārzemju vācieši (neskatoties uz viņu pavalstniecību) pakļaujas Vācijas rīkojumiem. Šādā skatījumā tautas vācieši – izceļotāji – bija personas, kuras pakļautas pavēlei un kuras fīrers atbrīvo no iepriekšējo pienākumu pildīšanas, “jo izvirza tām jaunus uzdevumus”.

Norādot, ka konkrētākus personiskos iemeslus, kas rosināja to vai citu vācbaltieti izbraukt, nevajadzēja uzrādīt izceļošanas deklarācijās (līdz ar to tie nav plaši dokumentēti), D. A. Lēbers runā arī par tiem, tiesa, diezgan paskopi. Viņš piemin, ka daudziem izšķirties palīdzēja vācu iestāžu dotais solījums atlīdzināt īpašumu, kā arī domas par vācu kultūras dzīves izbeigšanos dzimtenē, jo Vācija ar Latviju un Igauniju vienojās par tautas grupu kā vienota kopuma izceļošanu. Dažiem ļoti svarīgs bija fakts, ka Baltijas valstu valdības nolēmušas nepretoties un pieņemt padomju prasības, tādējādi neradās jautājums par dzimtenes militāru aizstāvēšanu. Liela nozīme, ja runā par izceļošanas motīviem, bija arī vācbaltiešu kopības izjūtai.

Latvijas vāciešu izceļošana

 

Vācieši prata pielāgoties

Savdabīgu nostādni paudis Jirgens fon Hēns darbā “Vācbaltiešu izceļošana – pēdējā vācbaltiešu vēstures daļa”. Pēc viņa domām, tā kā 1918./1919. gadā vietējie vācieši atteikušies no tiešas atbildības par valsti un no tās pārvaldīšanas, viņu vēsturē iesākās jauns posms ar tam raksturīgo vācbaltiešu stāvokļa bezcerīgumu, kas noslēdzās 1939. gadā ar izceļošanu no Latvijas un Igaunijas, kur viņi bija dzīvojuši vairāk nekā 700 gadus. Paužot šādu uzskatu, fon Hēns faktiski noraida to, ka vācbaltieši pēc tam, kad bija zaudējuši savu iepriekšējo statusu un agrākās pozīcijas, varēja vēl ilgāku laiku pastāvēt kā mazākumtautība.

Šo J. fon Hēna viedokli ir visai grūti atzīt par pārliecinošu. 1918./1919. gads nekādā gadījumā neievadīja vācu vēstures beigas Baltijas telpā. Vācbaltieši joprojām bija savdabīgs vietējais fenomens ar senām un dziļām vēsturiskām tradīcijām. Viņi prata visai veiksmīgi pielāgoties politiskajai realitātei – neatkarīgās Latvijas un Igaunijas valsts eksistencei. 20. gados viņi mainīja vienīgi savas pastāvēšanas politiskās formas atbilstoši parlamentāri demokrātisko valstu iekārtai un to garam.

Atšķirībā no J. fon Hēna Mihaels Garlefs neuzskata, ka tautas grupas Latvijā un Igaunijā pēc nacionālo valstu izveidošanās būtu nokļuvušas gandrīz vai bezizejas situācijā. Viņš norāda uz vācbaltiešu lielākās daļas gatavību un prasmi pielāgoties jaunajiem sabiedriskajiem un politiskajiem apstākļiem. Pakāpeniski tas noveda pie pārorientēšanās un vietējo vāciešu politiķu aktīvas līdzdalības Latvijas un Igaunijas valsts dzīvē, aizstāvot gan vietējo vāciešu prasības, gan arī neaizmirstot par valsts vispārīgajām interesēm.

 

Sevišķi apdraudēti

Īpašu uzmanību pelna vācu vēsturnieka Reksa Rekshoizera raksti par vācbaltiešu izceļošanu (publicēti pagājušā gadsimta 80. gadu beigās). Tajos mēģināts izvērtēt vēsturnieku atstāto mantojumu un noteikt, cik pārliecinoši viņi ir atbildējuši uz diviem svarīgiem jautājumiem: kāpēc Berlīnei bija vajadzīga ārzemju vāciešu izceļošana un kāpēc izceļoja vācbaltieši. Kā uzskata Rekshoizers, uz abiem jautājumiem sniegtās atbildes joprojām ir pretrunīgas un nepietiekami argumentētas.

R. Rekshoizera veiktā “Heim-ins-Reich-Politik” (“mājup uz impēriju politika” – tulk. no vācu val.) cēloņu un norises analīze ir neapšaubāmi reti veiksmīga. Viņš visai pārliecinoši atsedz tālaika starptautiskās situācijas īpatnības un mēģina izskaidrot, kāpēc vācbaltieši Latvijā un Igaunijā bija vienīgās vācu tautas grupas, kuras Berlīne “glāba” agrāk, nekā viņu dzimteni bija okupējis padomju karaspēks. Šajā sakarā viņš norāda uz vācbaltiešu augsto apdraudētības pakāpi, jo viņi lielākoties bija labi situēti un izglītoti pilsētu iedzīvotāji, bet vācieši Lietuvā un padomju okupētajos Polijas apgabalos – zemnieki.

Vācu autors Larss Bose visus motīvus un iemeslus, kas rosināja vācbaltiešus izceļot, iedala “push” (spiest, grūst – tulk. no angļu val.) un “pull” (raut, vilkt – tulk. no angļu val.) faktoros. Kā svarīgāko “push” faktoru, respektīvi, iemeslu, kas kāpināja gatavību pamest dzimteni, viņš min to, ka pēc Pirmā pasaules kara vācbaltieši no politiski un sociāli privileģēta slāņa pārvērtās par minoritāti. Visizplatītākais arguments par labu izceļošanai bijis “horror sovieticus”, tas ir, bailes no draudošās padomju okupācijas.

Pie “pull” faktoriem (pozitīvi lolotas cerības) L. Bose pieskaita vispirms to, ka vācbaltieši apzinājās savu piederību vācu tautai. Viņš gan atstāj atklātu jautājumu, vai šajā ziņā lielāka nozīme nebija vispārējai nacionālsociālisma fascinējošai ietekmei vai konkrētajam fīrera aicinājumam izceļot. Daudzi vācbaltieši Ā. Hitleru uzskatīja par visas vācu tautas kancleru.

Kā uz vācbaltiešu aizbraukšanu raudzījās un reaģēja Latvijas valdība un latviešu sabiedrība? Izceļošanai K.Ulmanis pieskārās savā 1939.gada 12. oktobra runā. Ļoti asi viņš vērsās pret “panikas cēlājiem”, kas vācbaltiešu izceļošanu saistīja ar Latvijas un PSRS 5. oktobrī noslēgto savstarpējās palīdzības paktu un no tā izrietošajiem draudiem Latvijas neatkarībai. Atzīstot, ka satraukums latviešu sabiedrībā ir tik liels, ka radušies nostāsti, ka “ka arī daži latvieši gribot izceļot reizē ar vāciešiem”, viņš pateica savus slavenos un bieži citētos vārdus:”..ja kāds grib braukt, lai brauc, bet zina, ka aizceļošana šinīs dienās ir iespējama tikai līdzīgā kārtā kā vāciešiem – Latvijas pilsoņiem, proti, uz neatgriešanos”. Šos vārdus var uztvert arī kā klaju necieņu pret latviešu tautu.

Latvijas valdības pārstāvētā oficiālā līnija pret vācbaltiešu izceļošanu pilnā mērā atspoguļojās presē. Avīzēs un žurnālos tika publicēti raksti, kuros no izteikti nacionālistiskām pozīcijām ar neslēptu gandarījumu bija uzsvērts, ka Latvija tagad kļūst vēl nacionālāka, jo vācietība Latvijā ir izbeigusies uz visiem laikiem. Protams, ka bija arī izņēmumi. Viens no tiem – Jāņa Lapiņa raksts “Baltvācu pastarā tiesa”, kas publicēts žurnālā “Sējējs” 1939. gada decembra numurā. Šajā publikācijā visumā pausta korekta attieksme pret aizceļotājiem. Pēc Lapiņa domām, deviņdesmit procenti vācbaltiešu šķīrās no Latvijas ar sāpīgu sirdi. “Kas ir tas , ko vācieši atstāj mūsu zemē” viņš jautāja un atbildēja, ka “tie ir viņu senču kapi un Latvijas vēsture”.

Vācbaltiešu izceļošana, kas norisinājās vairākos posmos un noslēdzās tikai 1941. gada pavasarī, bija smags un neatgūstams zaudējums Latvijai.

Sāka veidoties intelektuālais vakuums, jo valsti atstāja pati organizētākā un saliedētākā tautas grupa, kas bija veikusi nenovērtējamu kultūras darbu un bija izglītotākā un ar iniciatīvu visvairāk apveltītā iedzīvotāju daļa.

 

Uzziņa

1939.–1941. gadā no mūsu valsts izbrauca vairāk nekā 50 000 vācbaltiešu cilmes iedzīvotāju

LA.lv
LA
LA.LV
Latvijā
Sievietēm Latvijā ienākumi ir par 18% mazāki nekā vīriešiem. Jaunākie Eiropas Dzimumu līdztiesības indeksa dati
3 stundas
IK
Ilze Kuzmina
Latvijā
Publicēts kārtējais universitāšu reitings: kā tajā klājies Latvijas augstskolām?
4 stundas
LE
LETA/LA.LV
Latvijā
VIDEO. Kampars uzsver, ka savulaik ierobežojis atļauju izsniegšanu daļai no OIK stacijām
5 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

AD
Artis Drēziņš
Latvijā
Aizmigušu marihuānas audzētāju sita ar koku un steidza griezt kaņepes…
2 stundas
LA
LA.LV
Sports
FOTO, VIDEO: Latvijas futbola izlase beidzot gūst vārtus, tomēr vienalga piedzīvo bezierunu zaudējumu
16 minūtes
IK
Ilze Kuzmina
Latvijā
Publicēts kārtējais universitāšu reitings: kā tajā klājies Latvijas augstskolām?
4 stundas
SK
Skaties.lv
Latvijā
VIDEO. “Jauns čalis, klausies!” Dobelē izglābj jaunieti, kurš gatavojās nolēkt no katlu mājas torņa…
38 minūtes
JL
Juris Lorencs
Pasaulē
Juris Lorencs: Ierodas ukraiņu tautas kalps Zelenskis
6 stundas