Viedokļi
Komentāri

Dzintra Hirša: Politiķi ir gatavi piekāpties “minoritātei” 16


Dzintra Hirša
Dzintra Hirša
Foto – Karīna Miezāja

Mēs, protams, zinām, ka neatkarīgā Latvijas valsts tika dibināta 1918. gada 18. novembrī, bet daudzi no mums nezina, ka jau tā paša gada 6. decembrī tika pieņemts pirmais normatīvais akts par latviešu valodas lietošanas tiesībām, konkrēti par latviešu valodas lietošanu tiesās, bet 29. decembrī jau par pāreju uz latviešu valodu dzelzceļu dienestā. Soli pa solim latvieši virzījās uz sava valstiskuma izveidi un nostiprināšanu, pirmo reizi valsts valodas godā ceļot latviešu valodu. Protams, ja ir valsts, ir arī valsts valoda. Uz šo godu tolaik pretendēja gan vācu valoda, gan Krievijas impērijas valsts valoda – krievu valoda. Vācieši, būdami tikai apmēram 7% no valsts iedzīvotāju skaita, “proponēja tādas Latvijas valsts izveidošanu, kurā varu vienlaikus dalītu vācu un latviešu kopiena ar divām valsts valodām, pat divvalodīgu armiju. Vācieši uzskatīja, ka tikai tāda valsts varēs saglabāt kopsaikni ar Eiropas civilizāciju” (Leo Dribins). Latvieši noraidīja šādu valsts modeli un turpināja nostiprināt latviešu valodas statusu. Tikai trīs gadus pēc valsts nodibināšanas, 1921. gadā, tika pieņemti “Noteikumi par valsts ierēdņu pārbaudīšanu valsts valodas prašanā”. Un, protams, tūlīt pat Tautu Savienībai tika sūtītas sūdzības par “minoritāšu diskrimināciju”. Cik pazīstama aktivitāte!

 

Svarīgi Meierovicam, bet ne šodienas politiķiem

1992. gadā, kad stājās spēkā Valodu likuma norma par valsts valodas prašanu un lietošanu iestādēs, uzņēmumos un organizācijās, Krievija piesūtīja Latvijai notu, aizrādot uz to, ka dažas likuma normas diskriminē krievu valodu, bet 1999. gadā notu par iecerēto valsts valodas pārāk plašo lietošanu Latvijai piesūtīja EDSO Augstā komisāra birojs.

Tāpēc gribu atgādināt varbūt mazāk zināmu faktu, ka mūsu valsts pastāvēšanas vēsturē viens no visspožākajiem mūsu valstsvīriem Zigfrīds Anna Meierovics īpašā paziņojumā Tautu Savienībai uzsvēra, ka skolu un ticības jomā Latvija piekāpsies, bet valodas jautājumā tā nepiekāpsies un nostiprinās latviešu valodas valstisko statusu.

Toties šodienas politiķi 25 gadus pēc neatkarības atgūšanas ir gatavi soli par solim piekāpties “minoritātei”, kas no vēsturiskās minoritātes (8,8% 1935. gadā) ir pārvērtusies par ieceļotāju vai neleģitīmi ieceļojušo minoritāti (34% 1989. gadā). Latvijas Valsts prezidents šodien runā par Latvijas pilsonības piešķiršanu nepilsoņu bērniem no dzimšanas brīža, pamatojot to ar vajadzību nepalielināt nepilsoņu skaitu. Bet uzreiz rodas vairāki jautājumi. Vai vecākiem nav nekādu tiesību izvēlēties sava bērna pilsonību? Vai bērnam pašam, sasniedzot attiecīgu vecumu, nav tiesību izvēlēties pilsonību? Un, pats galvenais – vai nepilsonības institūtu neatražo pati valsts, saglabājot valsts finansēto divplūsmu izglītības sistēmu un iebāžot galvu smiltīs, skandinot, ka var nodrošināt integrāciju arī ar esošā modeļa palīdzību. Laikam jau tāpēc 25 gadus pēc neatkarības atgūšanas katru 9. maiju Pārdaugavā un citur pie “okupācijas” pieminekļiem dodas arvien lielāks skaits krievu skolu skolēnu, kas “labi” apguvuši Latvijas vēsturi. Laikam tāpēc 2012. gadā apmēram 273 000 pilsoņu nobalsoja par valsts valodas statusa piešķiršanu “pazemotai” krievu valodai, kurā kaimiņvalstī runā tikai apmēram 140 000 000 cilvēku. Laikam tāpēc krievu skolās pieaug skolēnu skaits. Laikam arī tāpēc, ka būt nelojālam Latvijas valstij ir gods, kā to pierāda notikums ar skolotāju, kas atzinies nelojalitātē valstij, uz ko valsts pat nereaģēja. (Bet varam taču uzdot arī jautājumu, cik ir tādu, kas nav atzinušies nelojalitātē valstij, taču joprojām māca bērnus? Vai arī, cik ir tādu, kas melo, ka ir lojāli valstij, bet referendumā balso pret valsts Satversmi, kā to esot darījis, piemēram, Rīgas mērs Nils Ušakovs?) Tieši tāpēc, ka mēs atstājam visu pašplūsmai, baidoties pieskarties mūsu valsts svarīgākajiem nacionālās eksistences jautājumiem un īpaši lojalitātei pret mūsu Satversmi, ir iespējami uzbrukumi latviešiem, kas iestādēs nerunā krieviski. Pat pusaudži, kas mācās Latvijas skolās, pieprasa apkalpot viņus krievu valodā.

 

Ģeopolitiskā situācija vai valstiskais vājums?

Tieši tāpēc gaisā virmo vēlēšanās pēc kanāla krievu valodā, apzināti paplašinot krievu valodas telpu. Tieši tāpēc multenītes televīzijā ir tikai krievu un angļu valodā un no 32 miljoniem eiro Valsts akciju sabiedrība “Lattelecom” peļņas tulkojumu latviešu valodā nodrošināt nevar. Tieši tāpēc nespējam panākt attiecīgo valodas normu īstenošanu radio un televīzijā Latgalē, par ko ir runāts tikpat bieži kā par pareizticīgo Ziemassvētkiem utt.

Tas viss tikai norāda uz to, ka valsts pilsoniskais un nacionālais satvars pagaidām nevar nodrošināt nedz nepilsoņu institūta izbeigšanu, nedz integrētu sabiedrību. Tas arī neļauj šobrīd apzināti palielināt to cilvēku skaitu, kuru pilsoniskā lojalitāte nav pietiekami nodrošināma, ja paši nespējam nostiprināt pat tik grūti iedibināto latviešu valodas valstisko statusu, nerunājot jau par tādu nacionālas valsts rādītāju kā nacionālo identitāti? Arī Eiropā tagad sāk parādīties tieši pretējas vēsmas pilsonības jautājumu risināšanā sakarā ar pilsonības piešķiršanu imigrantu bērniem.

Bet varbūt mūsu valsts zināmā mērā jau ir cita valsts, ar faktiski divām valsts valodām, jo krievu valoda nepārprotami saglabājusi daudzas oficiālas valodas, nevis “minoritātes” valodas pazīmes.

Gribu cerēt, ka jaunajam izglītības ministram Kārlim Šadurskim, kas aktīvi, konsekventi un pārdomāti uzsācis reformas Izglītības un zinātnes ministrijā, pietiks gudrības, nacionālas stājas un šoreiz pats galvenais – izturības, lai tās turpinātu. Sperti būtiski soļi izglītības sistēmas sakārtošanā. Tikai žēl, ka mēs visi kopā baidāmies veikt padziļinātas reformas. Vai tā ir tikai ģeopolitiskā situācija, kas liedz mums to darīt, vai arī mūsu valstiskais vājums?

Bet viss varbūt tāpēc, ka Meža kapos joprojām apzināti goda vieta ierādīta latviešu tautas likteņu lauzējam, nodevējam Vilim Lācim, kura piemineklis tik fantastiski labi aizsedz Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes pieminekli, tāpat kā bez lustrācijas palikušie ir labi palīgi Krievijai informācijas karā un Latvijas kā nacionālas valsts brucināšanā. Katrs no mums veido mūsu valsti. Kādu?

LA.lv