Mobilā versija
-0.3°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
26. jūnijs, 2012
Drukāt

Latvijas vēstures patiesie stāsti grāmatā

Foto - Līga VasiļūnaFoto - Līga Vasiļūna

“Lauku Avīzes” izdevniecībā nupat iznākusī grāmata ”100 Latvijas vēstures relikvijas” nav nekāds muzeja katalogs. Lai izpelnītos iekļaušanu Latvijas vēsturei ļoti būtisko priekšmetu pulkā, no tiem netika prasīts īpašs skaistums vai senums. Augstāk tika vērtēta spēja izstāstīt savu stāstu.

 

To apkopošanas procesu un Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) ļaudis relikviju atlasē vadīja IRINA ZEIBĀRTE.

 

Patiesībā simts grāmatā ir šķirkļu, ne priekšmetu, jo to skaits ir daudz lielāks. Vienā no senākajiem naudas atradumiem Latvijas teritorijā, 20. gadsimta sākumā Lielupes krastā uzietajā romiešu monētu depozītā, jau ir vairāk nekā 20 vienību. – Un ratu meistara Pētera Auškapa 1914. gadā Parīzes starptautiskajā izstādē saņemtajā ”Grand Prix” ietilpst diploms, medaļa un pati ”Grand Prix” zīme. Ja ieliktu tikai pa vienam priekšmetam, tas neizteiktu visu krāšņumu, – man skaidro ”100 Latvijas vēstures relikviju” projekta vadītāja LNVM direktora vietniece zinātniskajā darbā Irina Zeibārte. Sākumā domas par grāmatu nemaz nav bijis. Paturot prātā, ka Latvijas Republikas simt gadu jubileja nav aiz kalniem, muzejnieki vēlējušies laikus sagatavot tikai attiecīgu izstādi. Kopš jūnija sākuma tā jau apskatāma Cēsu Vēstures un mākslas muzejā, Cēsu Jaunajā pilī, bet rudenī būs arī Rīgā. Raugi, darbs pie izstādes jau kūsājis, kad nācis a/s ”Lauku Avīze” valdes priekšsēdētāja Viestura Serdāna priekšlikums satilpināt to visu vēl grāmatā, un tā ”laimīgas apstākļu sakritības, attieksmes un ieinteresētības dēļ” viss noticis.

 

Kas visam apakšā?
ZeibarteLV6ZIN

Relikvijas statuss nozīmē saistību ar kādiem īpašiem notikumiem, dārgām atmiņām. – Šīs lietas nav mērāmas ne gramos, ne metros, ne kādās citās mērvienībās, – uzsver mana sarunu biedrene.

Nejaušu priekšmetu grāmatā nav. ”Siets”, caur kuru muzeja speciālisti vētījuši uz relikvijas vārdu pretendējošās lietas, bijis ļoti smalkām acīm. Pusfinālā tikušas kādas 400, bet tālāk uz simtnieku virzītas tikai tās, par kurām varēja sacīt – vienīgās vai arī, ja šis priekšmets bija kā īpaši ietekmējis daudz vēlāku laiku notikumus. Piemēram, 1211. gadā pēc bīskapa Alberta privilēģijas kaltie Rīgas feniņi ir pirmā kaltā nauda Latvijas teritorijā. Tas pats attiecas uz 11 tūkstošus gadu seno kaula harpūnu, kas signalizē par cilvēka ienākšanu Latvijas teritorijā. Toties 30. gadu Kuzņecova fabrikas vāzei pūrā ir daudz piedzīvojumu: tā slēpta, uzskatīta par ”pretvalstisku”, glābta, tās dēļ cilvēki tiesāti! – Tā ir skaista un kvalitatīva, taču, ja tai nebūtu sava stāsta, neiekļūtu relikviju sarakstā. Gribējās izstāstīt patiesus autentiskus stāstus. Lietām ir īpaši liela pievienotā vērtība, jo tās varam personalizēt. Vairākums relikviju laikā nemaz nav tik tālu no mums – trīs četras paaudzes, apmēram 100 – 150 gadu. Kas šodien ir 150? Vecāka gadagājuma cilvēkiem tas jau saistās ar viņu vecvecāku dzīvi,” teic Irina Zeibārte.

Daža no Latvijas vēstures simtnieka relikvijām ieguvusi leģendas nozīmi brīdī, kad pārstājusi pildīt sākotnējās funkcijas. Pirmskara Latvijas sudraba pieclatnieks par latviešu identitātes zīmi pasaulē kļuva tūlīt pēc Latvijas brīvvalsts bojāejas 1940. gadā. No nebūt ne retās monētas izgatavoja piespraudes, gredzenus, to iestrādāja šķiltavās un citos priekšmetos. Tas bija latviskuma simbols padomju laikos. Vecāku, arheoloģisko lietu gadījumā liela nozīme ir pētījumiem, asociācijām, mīklām, ko priekšmets uzdod: 
– Zinot, kur Cēsu pilī atradās Livonijas ordeņa mestra apartamenti, mēs varam vizualizēt, kā Valters fon Pletenbergs 1503. gadā ”Sv. Apustuļa Toma vakarā” tur paraksta lēņu grāmatu kuršu ķoniņam Dragūnam. 13. gadsimta ”Tērvetes stabulētājs” – tas ir unikāls priekšmets, pirmais grafiskais cilvēka attēlojums Latvijas teritorijā. Bet paliek jautājums: kurš to uzzīmēja? Zemgalis vai ienācējs? Kāpēc viņš to darīja? Vai attēloja konkrētu cilvēku? Un Daugmales pilskalna vāles galva! Mēs varam izlasīt tikai pusi uz tās rakstīto rūnu. Teksts vēsta: ”Rūnas šīs veidojis O…”. Olafs? Vāle ir gatavota no vietējā kaļķakmens. Tātad kāds tepat uz vietas gatavoja vāli pēc skandināvu parauga un iegreba tajā rūnas. Kas tam visam ir apakšā?

 

Alunāns uzvar Ļeņinu

Irina Zeibārte atzīst, ka ārpusē palikušas daudzas izvēlētajam simtniekam līdzvērtīgas lietas. Visgrūtāk klājies ar relikviju atlasi no jaunākiem laikiem: – Jo tuvāk lieta laikam, jo grūtāk novērtēt tās nozīmi. Es nedomāju, ka nozīmi jebkad zaudēs abi 1988. gada sarkanbaltsarkanie karogi, jo viens ir pirmais [14. jūnijā], cauri Rīgai iznestais, bet otrais – pirmais, kas [11. novembrī] virs Rīgas pils uzvilkts. Taču par daudzām citām lietām, kas attiecas uz 20. gadsimta otro pusi, vienmēr māc šaubas, vai tās būs nozīmīgas arī pēc 100 gadiem. Piemēram, mēs aktīvi diskutējām par sarkanajiem karogiem un augstākajiem ordeņiem, ko Latvijas PSR par izcilību saņēmusi no PSRS. Padomju laikā katrai republikai bija savs sarkanais karogs ar Ļeņinu un tamlīdzīgi. Kad bija lieli svētki, pie karoga sprauda Maskavas piešķirtos apbalvojumus – Ļeņina ordeni, Tautu draudzības ordeni, Darba Sarkanā Karoga ordeni un tā tālāk. Šādi karogi un ordeņi glabājas mūsu muzejā. No vienas puses, tie ir okupācijas simboli. Bet, no otras, ordeņus par labu darbu Latvijas PSR taču saņēma arī par padomju laikos nezaudēto darba tikumu, par VEF un ”Straumes” ražojumiem. Tā bija kā kvalitātes zīme Latvijai visā plašajā Padomju Savienībā. Galu galā, kad ļeņinoto karogu kolekcija jau teju iekļauta publicējamajā simtniekā, to izkonkurējusi Jura Alunāna Tērbatas universitātes studenta cepure. Atšķirībā no padomju atribūtikas par Alunāna cepures nozīmi nevienam šaubu nav bijis.

LNVM darbiniece spriež, ka padomju laika mantojumu vēl grūti vērtēt objektīvi: – Nav distances. Tomēr vākts un glabāts no padomju laika tiek viss, jo katrai dzīves jomai muzeja krājumā jābūt pārstāvētai. Kas no tā pēc 50 gadiem tiks atzīts ”par līdzi nesamu”, grūti pateikt.

 

Jārēķinās, ka nākamajām paaudzēm nebūs ne jausmas par padomju dzīves zemtekstiem, tādēļ šodienas muzejniekiem jācenšas savākt pēc iespējas laiku raksturojošāka informācija. Pēc gadiem nevienam pat prātā neienāks, ka ”Straumes” cehā Gulbenē ražotais padomiskais gludeklis 90. gadu sākumā bijis arī maksājuma līdzeklis, jo tad pletīzeros rūpnīcas strādniekiem maksāta daļa algas.

 

”Rīga” nav gatava

Jautāta pēc pašai tuvākās relikvijas, Irina Zeibārte pasmejas un teic, ka par to jāpadomā: – Varbūt Kristofa Hardera ”Rēķināšanas grāmatiņas” noraksts? Pirmajā brīdī tas nesaistās ne ar ko īpašu, taču zem tā ir tik dziļš saturs! Iedomājieties, Ungurmuižas dārznieks, kam ienāk prātā ar roku pārrakstīt Hardera grāmatu. Nedomāju, ka viņš to paveica dažās dienās. Kāpēc viņam tas bija vajadzīgs? Tātad tas cilvēks alka zināšanu. Man šī grāmata šķita kā simbols – nekas nav par grūtu, ja grib mācīties un kaut ko sasniegt.

Puslīdz droši, ka radīsies loģisks jautājums, kāpēc relikviju krājumā nav Viļa Rīdzenieka uzņemtā vienīgā 1918. gada 18. novembra Latvijas neatkarības pasludināšanas akta foto. Pirmkārt, šis projekts tomēr balstījās LNVM plašajā krājumā, kamēr vēsturiskais foto atrodas Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja aprūpē. Otrkārt, pēc Zeibārtes kundzes domām, pat visiem Latvijas muzejiem kopā mēģinot izveidot 100 vērtīgāko priekšmetu sarakstu, iznākums vienalga būtu subjektīvs: – Rīdzenieka fotogrāfija neapšaubāmi ir relikvija, taču mūsu izstādē un grāmatā ir arī ieejas karte uz 18. novembra proklamēšanas aktu tagadējā Nacionālajā teātrī. Tā ir mazāka un necilāka, taču tikpat būtiska, jo liecina par to pašu notikumu. Absolūti objektīvu 100 Latvijas vēsturisko relikviju sarakstu mēs neizveidosim nekad. Diskusija, vai simtniekā jābūt tam vai tam, nav pabeidzama.

 

Pievienot komentāru

Aukstums šoziem paņēmis jau 29 cilvēku dzīvības; sestdien stindzinās pat -16 grādu salsAukstums šoziem paņēmis jau 29 cilvēku dzīvības, bet vēl vairāki simti ar ķermeņa atdzišanu nonākuši slimnīcā, piektdien vēstīja raidījums “LNT Ziņas”.
Draugiem Facebook Twitter Google+