Mobilā versija
+0.2°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
14. februāris, 2012
Drukāt

Latvijas vieglatlētikas Majestāte

Latvijas Vieglatlētikas savienība (LVS) nodibināta 1921. gadā. Nākamajā piedzima Irma, lai vēlāk kļūtu par LVS neatņemamu sastāvdaļu. Šodien Irmu Jaunzemi sveicam deviņdesmitajā jubilejā.

 

Mūsu zemē ir daudz pasaules sporta slavenību. Arī vieglatlētikā neesam nabagi, bet ne jau no olimpiskā spožuma vien pastāvēt var lielā sporta celtne. Tās pamatus stiprina zemākas rezultātu pakāpes censoņi, treneri, skolotāji, sporta funkcionāri un tiesneši.

Irma Jaunzeme veikusi visus šos augšup vedošos pakāpienus. Līdz 1949. gadam viņa deviņas reizes kļuva par Latvijas čempioni 400 m skrējienā, tāllēkšanā, piec­cīņā un stafetē. Irma starp mums ir vienīgā ar Latvijas čempiones titulu, kas iegūts vēl pirmajos brīvvalsts laikos. Sešas reizes savu vārdu ierakstījusi nacionālo rekordu tabulās, bet sporta meistares normu izpildīja 100 m skrējienā (12,4).

Sekoja seši gadi Latvijas vieglatlētu izlases galvenās treneres postenī un 14 gadi biedrības “Dinamo” sporta skolas direktores amatā. Kopš 1945. gada Irmai atbildīgs darbs bija arī Latvijas vieglatlētikas sekcijas un federācijas, bet pēc valsts neatkarības atjaunošanas – LVS vadībā. Vairāk nekā 30 gadus viņa vāca un apkopoja Latvijas jauno vieglatlētu rezultātu statistiku. 1980. gadā Irma uzņēmās vadīt Latvijas vieglatlētikas tiesnešu kolēģiju, paceļot tās lomu un prestižu vēl nebijušos augstumos. Diemžēl mums nav izdevies saglabāt šo vērtību. Lai gan arī tagad jaunie tiesneši Valmierā, Kuldīgā, Jēkabpilī un citviet zina, kas viņiem darāms, pietrūkst glances. Pietrūkst Irmas.

Man gribas viņu pielīdzināt britu Majestātei, kura piedzīvojusi pa ducim premjerministru un ASV prezidentu. Irma strādājusi gan kopā ar dažādu pakāpju priekšniekiem, gan arī pati par sevi, kā viņai pareizāk licies. Strādīga un atbildīga, tālredzīga un sievišķi viltīga, taču nekad ne glupa. Ne jau vienmēr mīlēta vai slavēta. Dažāda, kā jau īstai sievietei pienākas, bet neatkārtojama.

Irmai kājas vairs nav tik žirgtas kā četrdesmito gadu nogalē Latvijas čempionātā Valmierā, kur par tām priecājos, būdams tiesnesis tāllēkšanas sektorā. Toties galviņa joprojām dikti gaiša un saprotoša, arī mēle vajadzības gadījumā var pa vecam kādu pārgudru jefiņu nolikt pie vietas tā, ka tas gatavs stāvus zemē ielīst.

Sveiciens lielajā jubilejā dāmai, kuras veikums Latvijas vieglatlētikā būs grūti atkārtojams. Varbūt nemaz nav jāatkārto. Lai Irma arī paliek vienīgā!

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+