Uncategorized

Bez Paula ietu citu ceļu. Saruna ar dziedātāju Viktoru Lapčenoku 16

Foto – Valts Kleins

16. janvārī dziedātājs Viktors Lapčenoks svinēja 70 gadu jubileju, kurai par godu sagatavoja arī svētku koncertu programmu. Ja izdosies sekot Raimonda Paula piemēram, varbūt arī nākamo apaļo jubileju Viktors nosvinēs uz skatuves, jo klausītāju viņam nekad nav trūcis.

Viktors Lapčenoks sevi pa jokam raksturo kā “dinozauru”, kura dziesmas priecē klausītājus jau gandrīz pusgadsimtu. Februāra sākumā Viktors atkal kāps uz skatuves, lai ar koncertiem Rēzeknē, Cēsīs un Dailes teātrī Rīgā nosvinētu savu apaļo jubileju. Gan klausītājiem, gan pašam Viktoram tā būs iespēja gremdēties nostalģiskās atmiņās, jo ziedu laikos viņš ar koncertiem izbraukāja visu Latviju, uzstājoties pat vairākas reizes dienā. Arī tagad jubilejas koncertā skanēs galvenokārt dziesmas no viņa un Raimonda Paula “zelta fonda”.

Ja ne maestro Pauls, mēs varbūt nekad nebūtu uzzinājuši par tādu Viktoru Lapčenoku, jo 182 cm garā jaunekļa lielākā kaislība sākotnēji bija basketbols, ko viņš bija gatavs spēlēt no rīta līdz vakaram. Tomēr ar Paula gādību viņš nostiprinājās mūzikas pasaulē, un mēs ieguvām brīnišķīgu dziedātāju, kurš kopā ar Noru Bumbieri radīja dziesmas, kas jau sen kļuvušas par Latvijas estrādes mūzikas klasiku.

Dziedātājam tāpat kā sportistam vienmēr jādomā, kā turēties formā, tādēļ Viktors cenšas ievērot veselīgu dzīvesveidu. Vienīgais grēciņš ir smēķēšana, ko nav izdevies pavisam atmest. “Sintētiskos vitamīnus nelietoju, labāk apēdu kādu augli. Dzeru zivju eļļu, jo tajā ir daudz vērtīgu vielu,” stāsta Viktors.

 

Galerijas nosaukums

 

Vai nekad neesat nožēlojis, ka nekļuvāt par basketbolistu?

Es tomēr ticu liktenim: ja man bija lemts kļūt par dziedātāju, tad acīmredzot tas bija labākais un man piemērotākais dzīves ceļš. Ja nebūtu saticis Raimondu Paulu, droši vien būtu aizgājis pavisam pa citu ceļu.

 

Tagad sporta reputāciju nereti iedragā dopinga skandāli. Vai jūsu laikā sportisti arī lietoja preparātus, kas palīdz uzlabot sniegumu?

Droši vien, ka lietoja arī toreiz, bet viņus nepieķēra, jo dopinga kontrole vēl nebija tik attīstīta.

 

Daži uzskata, ka basketbols ir melnādaino cilvēku spēle, jo viņi ir ātrāki, atsperīgāki. Taču mūsu pašu Porziņģis pierāda, ka arī baltie puiši māk spēlēt basketbolu.

Baltie vairāk spēlē ar galvu, bet melnādaino basketbolistu spēlē ir vairāk enerģijas, tieksmes izrādīties. Protams, ne jau visi baltie spēlē kā Porziņģis. Tomēr varam priecāties, ka latviešiem ir arvien vairāk jaunu, talantīgu basketbolistu, kas spēlē augstā līmenī. Jo vairāk mūsu jaunie talanti dosies uz ārzemēm, jo lielākas iespējas viņiem varētu pavērties.

 

Vai cilvēkiem, kam vaļasprieks kļuvis par darbu, nav grūti saglabāt patiku pret šo nodarbi, jo rutīna agri vai vēlu var ņemt virsroku?

Nē, man tā nebija, vienmēr esmu dziedājis ar prieku.

 

Vai mājas viesībās cilvēki jums neuzmācas: “Nu, Viktor, uzdziedi kaut ko!”?

Pēdējos gados mazāk, bet manas dziedātāja karjeras sākumā tā gadījās bieži. It sevišķi tajā laikā, kad biju kopā ar Noru. Tad nācās saņemties un nodziedāt kādu dziesmiņu, bet pēc tam teicu: “Pietiek, te nav nekāds koncerts, labāk dziedāsim visi kopā!” Cilvēki jau nesaprot, ka dziedāšana ir mūsu darbs. Tolaik mums nereti bija pa 20 koncertiem mēnesī, tādēļ brīvajā laikā prāts galīgi nenesās uz dziedāšanu. Atceros, vienās viesībās mūsu kompānijā bija kāds dakteris, kurš pēc kārtējā viesu lūguma man uzdziedāt piecēlās kājās un teica: “Mīļie draugi, cilvēks ir atnācis atpūsties! Vai tad jūs gribētu, ka es šeit uz galda uzliktu kādu pacientu un sāktu operēt?” Tas bija kā naglai uz galvas!

 

Uz kāzu ballēm esat aicināts dziedāt?

Jā, mani aicināja, bet parasti es atteicu, jo kāzās man nepatīk dziedāt. Vienīgais izņēmums ir tad, ja esmu lūgto viesu vidū un jaunais pāris vēlas, lai nodziedu kādu dziesmu. Tagad mani aicina uz dažādu uzņēmumu rīkotiem pasākumiem, un es tur labi jūtos. Es izbaudu dziedāšanu, ja ir normāla publika. Man jau vairs nevajag nevienam kaut ko pierādīt, jo cilvēki zina, kas ir Viktors Lapčenoks, ko viņš dziedās un kā dziedās.

 

Vai jaunās mūziķu paaudzes vidū redzat spilgtus talantus, kādi savulaik bijāt jūs, Nora Bumbiere, Ojārs Grinbergs, Margarita Vilcāne?

To ir grūti salīdzināt, jo tagad mūzikas pasaule darbojas pēc pavisam citiem noteikumiem. Cik tad šobrīd Latvijā ir aktīvas koncertgrupas, kas būtu gana pieprasītas un varētu pelnīt ar koncertiem? Var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem: “Prāta Vētra”, daži šlāgermūzikas izpildītāji, un viss.

 

Mūzikas biznesā tagad visu nosaka peļņa, tādēļ pirmā lieluma zvaigznēm vairs nav izdevīgi braukāt pa lauku kultūras namiem, kā to savulaik darījāt jūs ar kolēģiem.

Tagad cilvēkiem laukos nav tik daudz naudas, lai varētu samaksāt par mākslinieku uzstāšanos. Arī padomju laikā lauku cilvēki nepeldējās naudā, tomēr tik daudz, lai nopirktu biļeti uz koncertu, viņiem bija. Un pēc koncertiem vēl bija balles, kas mūziķiem deva iespēju papildus nopelnīt. Es pats ballēs dziedāju diezgan reti, bet zinu, ka tajās uzstājās “Līvi”, “Credo” un daudzas citas grupas. Tolaik daudzi ansambļi darbojās kolhozu un rūpnīcu paspārnē, kas labprāt palīdzēja nodrošināt visu nepieciešamo: telpas, aparatūru, tērpus.

 

Latvijas populārākie mūziķi, piemēram, “Prāta Vētra” un Intars Busulis, tagad lielāko naudu pelna Krievijā, bet pēc Krimas notikumiem daži viņus uzskata teju par valsts nodevējiem. Vai piekrītat šādai kritikai?

Tas ir koks ar diviem galiem. Busulis ir dziedātājs, un mūzika ir vienīgais veids, kā viņš var nopelnīt naudu iztikai. Jāsaprot, ka Krievijas tirgus ir milzīgs. Savulaik mūziķu aprindās mēs to saucām par “aku bez dibena”. Aizbraucām uz Maskavu, tālāk mūs nosūtīja kaut kur uz Krievijas vidieni, kur varējām dragāt: dažkārt pat pa četriem, pieciem koncertiem dienā.

 

Padomju laikā jums bija iespēja pabraukāt arī pa ārzemēm, vismaz Austrumeiropas valstīm. Cik liels bija kontrasts ar Padomju Savienību?

Aizbraucām uz Poliju, kas arī it kā bija sociālistiska valsts, bet veikali bija pilni: augļi, gaļa utt. Pie mums gaļas veikalā tikai kauli vien rēgojās. Bet mani kā populāru dziedātāju laida iekšā pa sētas durvīm, kur varēju tikt pie kāda labāka gabaliņa.

 

Krievijā joprojām lielā cieņā ir padomju laika estrādes mākslinieki ar Allu Pugačovu priekšgalā. Vai tas liecina, ka jaunie nevar izkonkurēt “vecos dinozaurus”?

Krievijā viņi dzīvo paši savā pasaulē. Koncertos tur daudzi dzied ar fonogrammu, bet savu ārējo izskatu piekoriģē ar plastiskās ķirurģijas palīdzību. Daži dziedātāji izskatās kā vaska lelles no Tiso kundzes muzeja.

 

Vai jums pašam nav gribējies ar botoksa palīdzību patīt gadus atpakaļ?

Nē, kāds esmu, tāds esmu. Būtu smieklīgi, ja vīrietim manos gados seja būtu gluda kā maza bērna dibentiņš.

 

Vai Latvijā vecākās paaudzes dziedātāji vēl ir cieņā?

Man būtu grēks sūdzēties. Es nepelnu zelta kalnus, katru gadu nemainu mašīnas, bet ar dzīvi esmu apmierināts. Uz skatuves esmu pavadījis vairāk nekā 45 gadus, bet cilvēki joprojām grib mani dzirdēt, aicina uzstāties. Cik tad mēs no padomju estrādes laikiem esam palikuši? Es, Margarita Vilcāne, tad vēl Žoržs Siksna un Ingus Pētersons, bet viņi ir kādus desmit gadus jaunāki.

 

Aizvadītā gada laikā esam atvadījušies no daudziem izciliem mūziķiem: Ojāra Grinberga, Pita Andersona, Deivida Bovija, Džordža Maikla un citiem. Kādēļ mūziķu mūžs nereti apraujas tik agri?

Diemžēl daudzi pārāk aizraujas ar alkoholu un narkotikām. Ja nemācēsi laikus apstāties, drīz vien nonāksi kapā. Paskatieties uz Eltonu Džonu vai Tomu Džonsu: jā, arī viņi ir blēņojušies, tomēr zināja, kad pienācis laiks apstāties. Naudas viņiem netrūkst; var iziet dažādas programmas organisma atjaunošanai. Vīrieši jau vispār ir slinki pēc dabas un pie ārsta aiziet tikai tad, kad ir pavisam slikti.

 

Jūs pats esat mācējis apstāties, jau gadu desmitiem vairs nelietojat alkoholu. Vai dzīve nav kļuvusi garlaicīgāka?

Nē, nepavisam. Tās visas ir muļķības, jo spēja priecāties ir atkarīga tikai no tevis paša.

 

Ja teju pusgadsimtu esat pavadījis uz skatuves, tad jau būsiet sapelnījis sev lielu pensiju?

Pensija man ir 140 eiro. Kad sabruka padomju režīms, sākās juku laiki, pāris gadus vēl padziedāju pa krogiem, bet pēc tam oficiālā darbā neesmu skaitījies. Ja tagad nebūtu iespēju piepelnīties, droši vien vajadzētu stāvēt pie Saeimas ar izstieptu roku.

 

Jūs jau varētu dziedāt, kļūt par ielu muzikantu kā dažs labs bijušais operas solists!

Nē, mana balss to neizturētu, esmu pieradis dziedāt siltumā. Varu tikai apbrīnot ielu muzikantus par viņu izturību.

 

Jūsu kolēģis Ojārs Grinbergs savulaik bija ievēlēts Saeimā; arī jūs esat kandidējis Saeimas vēlēšanās no sociāldemokrātu saraksta. Vai no jums būtu sanācis labs politiķis?

Tā tomēr nav mana lieta. Ja mani ievēlētu Saeimā, es ātri vien no turienes aizmuktu.

 

Vai tagad ikdienā sekojat politikas norisēm?

Protams, interesējos par to, kas notiek mūsu valstī. Domāju, ka esmu sasniedzis vecumu, kad cilvēks ir iemācījies atšķirt graudus no pelavām.

 

Vai saskaņietis Nils Ušakovs ir labs Rīgas saimnieks? Vai tomēr pienācis laiks meklēt citu?

Nevarētu teikt, ka viņš ir slikts saimnieks, kaut kas jau ir paveikts. Tomēr viņa paspārnē darbojas slikti cilvēki, kas dara visādas nejaukas lietas. Piemēram, skandāls par nanotehnoloģiju izmantošanu “Rīgas satiksmē”, kur izrādījās, ka tramvajus par lielu naudu mazgā ar parastu ūdeni. Tas jau ir kaut kas no Ostapa Bendera repertuāra! Tūlīt būs pašvaldību vēlēšanas, atkal varēsim klausīties visneticamākos solījumus.

Cik esmu pabraukājis pa Eiropu, redzu, ka mazās valstis pārsvarā ir ļoti labi sakārtotas. Kāpēc mēs tā nevarētu? Neesam jau milzīgā Krievija, kas var atļauties tikai pumpēt naftu un nedomāt ne par ko citu.

 

Tagad daudzas latviešu ģimenes ir izkaisītas pa visu pasauli. Vai jūsu bērni nav domājuši par dzīvi ārzemēs?

Nē, paldies Dievam! Savā zemē tomēr ir liels spēks, arī burtiskā nozīmē. Vasarā man ļoti patīk staigāt basām kājām vai pavasarī pastaigāt pa tikko uzartu lauku. Reiz braucu ciemos pie lauku radiem, skatos – ceļmalā zemnieks ar vecu traktoru ar zemi. Piestāju malā, arī viņš apturēja traktoru, varējām nedaudz parunāt par dzīvi. Viņš man saka: “Viktor, zini, kur ir lielākais spēks? Svaigi uzartā laukā!” Es uzreiz vagā iekšā!

 

Jūs bijāt pilsētas bērns, bet tagad ar sievu esat pārcēlušies dzīvot uz Garkalni. Vai gribējās būt tuvāk pie dabas?

Tā sanāca. Rīgā arī nebija ne vainas, savulaik ilgus gadus nodzīvoju Teikas apkaimē, kur toreiz izskatījās gandrīz kā laukos, jo vēl nebija sabūvēti dzīvojamie masīvi.

 

Vai esat ticīgs cilvēks?

Pēc konfesijas esmu katolis, bet uz baznīcu eju reti. Mani šokēja pedofilijas skandāli, kas nākuši gaismā daudzviet pasaulē. Tas taču ir milzīgs grēks! Patiesību sakot, padomju laikā pat biežāk apmeklēju dievnamu. Tagad baznīcā var redzēt tādus ģīmjus, kas komunistu laikā ar putām uz lūpām klāstīja, ka nekāda Dieva nav. Es ar Dievu varu parunāt arī mājās, jo Dievs ir visur, ne tikai baznīcā.

 

Laulības ostā esat iestūrējis četras reizes, bet dažādos laikos ar dažādām sievām. Vai nebūtu labāk kā islāmā, kur pie četrām sievām iespējams tikt vienlaikus?

Nē, pēc harēma nekad neesmu ilgojies. Tas nav man. Ar sievu Indru esmu kopā jau vairāk nekā 30 gadu un dzīvojam saskanīgi. Mūsu bērni jau ir pieauguši, pabeiguši augstskolas. Mazbērnus gan vēl nesola. Es arī nespiežu: kad būs, tad būs.

 

Par mūziķi neviens no jūsu bērniem nav kļuvis. Vai apzināti centāties atturēt viņus no šādas karjeras?

Ja es ar savu ausi būtu dzirdējis, ka viņiem ir īpašs talants, noteikti būtu mudinājis to attīstīt. To var dzirdēt jau agrā bērnībā: viens bērniņš bez kādas mācīšanās nodzied pareizi, bet citam nekādi nesanāk. Kad ģimenē mēdzām uzdziedāt kopā, sapratu, ka mani bērni laikam nav tik apdāvināti. Un tas nekas, jo ne jau visiem ir jākļūst par dziedātājiem vai komponistiem, ne jau katrs var būt Raimonds Pauls. Katram jāizvēlas pašam savs ceļš.

 

Tādi kā Raimonds Pauls droši vien piedzimst tikai reizi 100 gados.

Es teiktu, ka retāk. Raimonds muzicē jau vairāk nekā pusgadsimtu, bet neviens cits tāda līmeņa talants mums nav parādījies. Vēl ir Imants Kalniņš, bet viņš tomēr darbojas citā žanrā. Es varu tikai apbrīnot Raimonda darbaspējas un ražīgumu. Viņš ap sevi vienmēr savāc ļoti talantīgus cilvēkus. Mums bija koncerti ar Agnesi Rakovsku, kur atkal varēju vērot Raimondu darbībā: mēģinājumu laikā viņš ir tāds nedaudz atbrīvots, bet koncertā uz skatuves viņš izliek sevi visu. Un kā viņš spēlē! Mirdzošām acīm!

 

Tad jau jums jācenšas turēt līdzi, lai arī jūs savu 80 gadu jubileju varētu nosvinēt uz skatuves!

Redzēs, kā būs lemts. Nevar jau tikai paļauties uz Dievu un likteni, pašam arī kaut kas jādara.

 

Tāpēc jau dzerat to zivju eļļu.

Jā, cenšos turēties formā.

 

 

Viktors Lapčenoks, dziedātājs

Dzimis 1947. gada 16. janvārī Rīgā

Jaunībā aizrāvies ar basketbolu, spēlējis Latvijas jaunatnes izlasē

Strādājis par frēzētāju rūpnīcā, bet māsa pamudināja pievērsties mūzikai. 1971. gadā Raimonds Pauls viņu uzaicināja dziedāt Rīgas estrādes orķestrī

Divreiz uzvarējis “Mikrofona dziesmu aptaujā”: 1971. gadā ar dziesmu “Teic, kur zeme tā” un 1976. gadā ar “Tava balss” (“Mēmā dziesma”)

Precējies četras reizes. No pirmās laulības ir meita Jana, divi mazbērni. Ar otro sievu, dziedātāju Noru Bumbieri bērnu nebija. Ar tagadējo sievu Indru iepazinās 1984. gadā; laulībā dzimuši trīs bērni: Madars (32), Elīna (30) un Rūdolfs (28)

LA.lv