Mobilā versija
+0.5°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
31. maijs, 2013
Drukāt

Latvijas ziedošie laiki…


Foto - LETAFoto - LETA

Latvijas Televīzijas arhīvā glabājas dokumentālā filma “Ziedošā Latvija” par sešiem K. Ulmaņa vadītiem gadiem no 1934. līdz padomju okupācijai 1940. gadā. Es šo filmu esmu redzējis vairākas reizes, tādēļ varu sniegt precīzus skaitļus no šīs filmas par Latvijas attīstību un sasniegumiem.


 

1. Latvijā šajā laikā uzcēla 111 jaunas skolas.

2. Izremontēja 260 skolas.

3. Izglītībai atvēlēti 15% no valsts budžeta.

4. Attiecīgi iedzīvotāju skaitam Latvijā bija visvairāk studentu Eiropas tautu vidū.

5. Daļai studentu maksāja stipendijas 80 – 100 latu mēnesī.

6. Tika uzcelta Ķeguma spēkstacija.

7. Tika uzcelta Tiesu pils (Ministru kabineta ēka).

8. 1934. gadā Latvijai bija zelts 27,4 milj. latu vērtībā.

9. 1939. gadā Latvijai bija zelts 58,9 milj. latu vērtībā.

10. 1934. gadā Latvijai bija valūta 3,2 milj. latu vērtībā, bet 1939. gadā Latvijai bija valūta 37,8 milj. latu vērtībā.

11. Zelta uzkrājumi palielinājās par 216%.

12. Pieauga algas visās nozarēs.

Vai televīzijā nevarētu atkārtoti parādīt šo filmu?

Ar cieņu V. Lauriņš

 

Filma “Ziedošā Latvija” tapusi 2002. gadā pēc trimdas tautietes, nu jau mirušās Ārijas Kalpakas-Grundmanes ierosmes un ar viņas finansiālu atbalstu. Filmā Latvijas uzplaukums pierādīts ar skaitļiem un faktiem visdažādākajās dzīves jomās. “Viņa gribēja filmu par laiku, ko uzskatīja par laimīgāko Latvijas un savā mūžā,” saka režisors Rodrigo Rikards.

Bet vai var ticēt filmā izmantotajiem skaitļiem? “Neapšaubāmi, minētajā laika posmā Latvijas tautsaimniecība gāja uz augšu, taču nevajadzētu šīs izaugsmes tempus pārspīlēt,” atbild ekonomikas vēsturnieks Dr. hist. Gatis Krūmiņš.

“To reālo nacionālā ienākuma līmeni uz vienu iedzīvotāju, kāds Latvijā bija pirms pasaules 30. gadu ekonomiskās krīzes, respektīvi, 1929. gadā, Latvijas tautsaimniecība sasniedza tikai 1938. gadā (637 lati uz vienu iedzīvotāju).”

G. Krūmiņš skaidro, ka 1936. gadā, sekojot citu valstu piemēram, tika veikta būtiska lata devalvācija. Lielbritānijas sterliņu mārciņas vērtība pret latu 1936. gada septembrī pieauga par 63 procentiem. “Šo situāciju ļoti prasmīgi izmantoja Latvijas varas iestādes daudzās jomās – kā rūpniecībā, tā arī zelta un valūtas krājumu atspoguļojumā. Ja zeltu uzskaitītu kilogramos, nevis devalvētajos latos, tad pieaugums izskatītos stipri vien pieticīgāks,” piebilst vēsturnieks.

Līdzīgi statistikas datus pielāgoja arī augstākajā izglītībā. Salīdzinot studentu skaitu, Latvijas statistiķi ņēma vērā tikai universitātes, bet neņēma vērā tehniskās augstskolas, kur dabaszinātnes un inženierzinātnes studēja lielākā daļa industriāli attīstīto valstu studentu. “Tomēr vienu lietu es vēlētos akcentēt – 30. gadu otrajā pusē, pie varas esot Kārlim Ulmanim, daudz lielāka vērība nekā mūsdienās tika piešķirta valsts iedzīvotāju izglītībai, kā arī lieliem, mērogos iespaidīgiem valstiski nozīmīgiem projektiem. Tika būvētas skolas, tautas nami un arī Ķeguma spēkstacija, kuras būvei gan tika ņemts ievērojams valsts iekšējais aizņēmums. Pašvaldības ņēma kredītus skolām un sabiedriskajām būvēm uz 25 un vairāk gadiem. Šāda politika uzlika lielu spiedienu valsts finanšu sistēmai, un reālie valsts budžeti, īpaši 30. gadu beigās, bija ar ievērojamu deficītu. Taču diezin vai iedzīvotājus mūsdienās interesē, vai skolas un tautas nami, ko mēs lietojam vēl šodien, tika būvēti, palielinot budžeta deficītu un neapdomīgi drukājot latus. Un diezin vai kāds pēc 30 gadiem kā Latvijas veiksmes stāstu pieminēs to, ka mūsu budžets šobrīd ir ar mazāku deficītu nekā, piemēram, Francijai vai Lielbritānijai,” saka G. Krūmiņš.

Viņš salīdzina, ka mūsu neatkarības laiks šobrīd ir jau garāks nekā 20. un 30. gados, taču faktiski vienīgais, ar ko varam palepoties, ir gandrīz uzbūvēta Latvijas Nacionālā bibliotēka. “Ticiet man, pēc 30 gadiem vēsturniekiem var nebūt, ko par Latviju 2013. gadā uzrakstīt…” secina G. Krūmiņš.

Viņš brīdina, ka, salīdzinot 30. gadus un mūsdienas, ir jābūt ļoti piesardzīgiem, īpaši, ja cenšamies salīdzināt valsts budžetus. Šobrīd visievērojamāko vietu ieņem sociālais budžets – pensijas un dažādi pabalsti, taču 30. gados pensijas saņēma visai ierobežots cilvēku loks. Arī nodokļi attiecīgi bija ievērojami zemāki. Parūpēties par vecajiem cilvēkiem bija viņu bērnu pienākums, to noteica likums. Ja konstatēja, ka bērni par vecākiem nerūpējas, tad iztikas līdzekļus no bērniem piedzina caur tiesu. Bezbērnu vecajiem ļaudīm bez iztikas līdzekļiem valsts piešķīra minimālu pabalstu un visbiežāk ievietoja veco ļaužu pansionātos, tautas valodā runājot, nabagmājās. Līdz ar to bērniem, ģimenei bija cits svars un vērtība.

Cita izpratne nekā mūsdienās bija arī par darbu. Sludinājumos laukstrādnieku meklējumos norādīja: “Brīva katra otrā svētdiena.” Tātad – divas brīvdienas mēnesī. Normāla prakse bija arī mazgadīgu bērnu nodarbināšana. Neraugoties uz garajām darba stundām, lauksaimniecībā darba rokas pastāvīgi trūka. Visiem ierēdņiem bija obligāta prasība vasaras atvaļinājumu pavadīt lauku darbos. Valsts vēlējās cīnīties arī pret slinkošanu, tika gatavots likumprojekts par īpašu koncentrācijas nometņu ierīkošanu slaistiem. Taču šī, kā arī dažu citu sociālu eksperimentu īstenošanu pārtrauca Latvijas okupācija 1940. gadā.

 

 

Viedoklis

LTV1 informatīvi dokumentālo raidījumu satura redaktore Sarmīte Plūme: “Filma “Ziedošā Latvija” LTV1 jau ir demonstrēta vairākas reizes. Tā ir ļoti laba režisora Rodrigo Rikarda filma, un tomēr neuzskatu, ka to vajadzētu televīzijā atkārtot biežāk nekā reizi gadā, jo mums ir daudzas ļoti labas dokumentālās filmas par Latvijas vēsturi. Un šī bagātība pieaug. Tā maija sākumā televīzijā pirmizrādi piedzīvoja redaktores Lilitas Eglītes un režisores Lindas Oltes dokumentālā filma “Geto stāsti. Rīga” un jau pieminētā režisora Rodrigo Rikarda filma “Drāma Baltijas jūrā”.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+