Foto – Dainis BUšmanis

ČEPĀNE: LATVISKĀ IDENTITĀTE KĀ TILTS 66

Autors: Ilma Čepāne, Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja, Latvijas Universitātes profesore

Reklāma
Reklāma
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 55
Lasīt citas ziņas

Pēc referenduma par krievu valodu kā otro valsts valodu Saeima Juridiskajai komisijai nodeva vairāku Saeimas deputātu priekšlikumu grozīt Satversmi. Lai neapdraudētu mūsu valstiskuma vērtības, projektā tika norādīti panti, kuru grozīšana nebūtu pieļaujama. Diskusijas raisījās par to, kā to varētu atspoguļot Satversmē.

Tāpēc palīgā tika aicināta Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija. 2012. gada 17. septembrī tā pabeidza darbu pie ļoti apjomīga zinātniskā pētījuma, kura tapšanā piedalījās Latvijas ievērojamākie konstitucionālo tiesību eksperti. Šajā atzinumā tika pārliecinoši pierādīts, ka pastāv neaizskarams Satversmes kodols, kas atspoguļo Latvijas valsts konstitucionālo identitāti. Komisija par piemērotāko risinājumu valsts mērķu, darbības pamatprincipu un Latvijas konstitucionālās identitātes būtības atspoguļošanai ieteica izvērstu Sa-tversmes preambulu.

CITI ŠOBRĪD LASA

Diemžēl valsts institūcijas nebija atradušas laiku pievērsties Satversmes preambulas projekta izstrādei. Tāpēc atzinību ir pelnījis profesors E. Levits, kas, būdams iepriekš minētās komisijas priekšsēdētājs, ir izstrādājis preambulas projektu. Ar sava projekta versijām viņš ir iepazīstinājis Latvijas juristus un politiķus jau kopš šī gada vasaras sākuma.

Tāpēc neticama ir saceltā ažiotāža ap šo projektu. No “Saskaņas centra” atsevišķu politiķu puses projekta autors un tie, kas piedalījušies tā apspriešanā, tiek vainoti konstitūcijas “prihvatizācijā” vai pat valsts apvērsuma organizēšanā. Atsevišķi t.s. “liberālie “pētnieki”, kuru vidū ir pat tādi, kas saņem algu no valsts budžeta, preambulas projektam piedēvē rasismu un dēvē to par “pirmsholokausta ideju”.

Protams, ka demokrātiskā sabiedrībā nav iespējama situācija, kad visi domātu vienādi. Taču vienlaikus šķiet, ka šie “pētnieki” balansē uz robežas, kas šķir akadēmisko brīvību no naida kurināšanas un Levita kunga goda un cieņas aizskaršanas.

Pievienojos tiem, kas saka, ka jautājums par preambulu ir ne tik daudz juridisks, cik galvenokārt politisks jautājums. Lai arī kādas juridiskas nepilnības mēs te atrastu, viens no galvenajiem jautājumiem preambulas projektā ir attieksme pret latviešu nācijas lomu Latvijas valsts dibināšanā un neatkarības atjaunošanā, kā arī latviešu valodas un kultūras saglabāšanu un attīstību.

Vislielākais satraukums ir radies no jēdzienu “valstsnācija” un “latviešu nācija” pieminēšanas šajā projektā. Es nevaru piekrist tiem, kas preambulā jauši vai nejauši ir saskatījuši saukli “Latviju latviešiem!”. Tāpēc nedaudz atļaujiet pievērsties tiesību vēsturei.

Latvijas valsts ir izveidota latviešu nācijas pašnoteikšanās ceļā. Šo latviešu nācijas valstsgribu rakstiski pirmo reizi formulēja mūsu izcilais valstsvīrs Miķelis Valters jau savā 1903. gadā publicētajā rakstā “Patvaldību nost! Krieviju nost!”, kur lasāmi vārdi: “Latvieši, lauzieties ārā no Krievijas!”. Līdz šis mērķis kļuva īstenība, pagāja vēl 15 gadi, kuru laikā latviešu tauta piedzīvoja lielas ciešanas.

Reklāma
Reklāma

Latviešu Pagaidu Nacionālā padomes 1917. gada 17. novembra uzsaukums “Visiem latviešiem” bija pirmais kvazikonstitucionāla rakstura valsts dokuments, kas izteica latviešu nācijas valstsgribu, t.i., savā zemē dibināt savu nacionālu valsti.

Tolaik neatkarīga, demokrātiska Latvija bija vajadzīga tikai latviešiem. Neviens latviešiem to nedāvināja. Apkārtējās valstis mēģināja topošo, vēl nestabilo Latvijas valsti nožņaugt. Sava nacionāla valsts latviešiem bija jāizcīna.

Iepazīstoties ar Tautas padomes svinīgās sēdes protokolu par Latvijas valsts pasludināšanu 1918. gada 18. novembrī, varam pārliecināties, cik ārkārtīgi liela vēlme latviešiem ir bijusi pēc savas valsts.

Vienlaikus Latvijas valsts nav domāta tikai latviešiem, bet gan visiem Latvijas pilsoņiem. Valsts nesēja konstitucionālo tiesību un politiskā izpratnē ir Latvijas tauta kā juridisks veidojums. Latvijas tautā ietilpst gan latvieši, gan mazākumtautību piederīgie, gan cilvēki, kuri savu nacionālo piederību noliedz. Visiem ir vienādas tiesības.

Taču tas nenozīmē, ka latvieši būtu kaut kur pazuduši. Latvieši ir šeit. Un cerams, ka, neraugoties uz mūsu valsts noliedzēju vēlmēm, būs vēl ilgi. Tā ir realitāte, kaut arī dažiem tā nepatīk. Un ir pilnīgi leģitīmi, ja arī latvieši tiek iezīmēti Satversmē, kas savulaik netika darīts, jo toreiz tā bija pašsaprotamība. Taču pēc ilgstošas okupācijas tā daudziem vairs nav pašsaprotamība. Tādēļ norāde uz latviešu nācijas lomu valsts izveidē un Latvijas valsts uzdevumu, cita starpā – nodrošināt latviešu nācijas, valodas un kultūras pastāvēšanu, ir tikai loģiska un taisnīga. Mēs neesam un negribam būt bezvēstures mankurti.

Valsts latviskā identitāte nav saistīta ar konkrēta cilvēka nacionālo identitāti – tā var būt kopēja gan cilvēkam, kas sevi uzskata par latvieti, gan par ukraini, gan par poli, gan par krievu, gan par vācieti utt. Tā nevar nevienam būt aizskaroša. Tieši otrādi, arī tiem Latvijas pilsoņiem, kuri sevi identificē ar kādu mazākumtautību, nevis ar latviešiem, ir jābūt ieinteresētiem Latvijas latviskās nacionālas identitātes stiprināšanā, jo tā ir mūsu kopējā saistviela, kas piesaista mūs tieši Latvijai, nevis kādai citai valstij.

Satversmes preambula ir nepieciešama kaut vai tādēļ, ka uz valsts varu pretendē politiķi, kas uzskata, ka mūsdienu Latvija nav 1918. gadā dibinātās valsts turpinājums, bet gan jauna – “otrā” – Latvijas Republika, kurai, piemēram, par saviem pilsoņiem automātiski būtu jāpasludina visi tie, kas šeit ieradās okupācijas laikā. Viņi arī atklāti sludina, ka, gadījumā ja nākšot pie varas, tiks dibināta jauna – “trešā” – Latvijas Republika, kas balstīšoties uz jaunām vērtībām. Šaubos, vai šajā “trešajā republikā” rūpēs latviešu nācijas, tās valodas, kultūras un dzīvesziņas saglabāšana un aizsardzība.

Es pilnībā noraidu jebkādus absurdus pārmetumus par valsts apvērsuma mēģinājumu, kas it kā tiekot gatavots ar šo Sa-tversmes paplašināšanas priekšlikumu. Daudz vairāk valsts “apvērsuma un valsts pamatu graušanas” pazīmēm atbilda to politiķu rīcība, kas gatavoja un atbalstīja referendumu, kas paredzēja grozīt Sa-
tversmi un noteikt, ka Latvijā ir otra valsts valoda, kā arī iniciatīvu, kas paredzēja pilsonības “nulles varianta” ieviešanu.

Konstitucionālo tiesību kontekstā ir atzīts, ka preambulas, cita starpā, pilda tā saucamo “tilta funkciju” – sasaista kopā valsts un nācijas pagātni, tagadni un nākotni. Valsts nav acumirklīgas un konkrētas izdevības jautājums – ja ir izdevīgi, tā mums ir, ja vairs negribam, tad metam prom. Šādu utilitāru, ekstrēmi egoistisku attieksmi pret valsti mēs nevaram atļauties.