Kultūra
Kultūrpolitika

Latviskā teātra koda meklējumos. Eksperti vērtē aizvadītās sezonas izrādes1


Viena no satriecošākajām epizodēm ir Gunas Zariņas baltmāmiņa no Liepājas puses, kura sainītī atnesusi uz Stūra māju (čekas kuratora lomā Andris Keišs) zeķes ar auseklīšiem, bet viņas labestīgajā balsī slēpjas kāre ar čekas palīdzību panākt kaimiņiem lielāku sodu.
Viena no satriecošākajām epizodēm ir Gunas Zariņas baltmāmiņa no Liepājas puses, kura sainītī atnesusi uz Stūra māju (čekas kuratora lomā Andris Keišs) zeķes ar auseklīšiem, bet viņas labestīgajā balsī slēpjas kāre ar čekas palīdzību panākt kaimiņiem lielāku sodu.
Publicitātes (Jāņa Deinata) foto

Pagājusī teātra sezona iezīmējusi atsevišķus spilgtus sasniegumus, rosinot arī jautājumu: kā tas nākas, ka skatītājiem diezgan vājas izrādes sāk likties labas?

Arī šovasar, teātra sezonai izskanot, Latvijas teātra balvas “Spēlmaņu nakts” žūrija atklāja savas izvēles 16 kategorijās. Starp visvairāk nomināciju saņēmušajām lielās formas izrādēm ir Nacionālā teātra “Pūt, vējiņi!” (režisors Elmārs Seņkovs), Liepājas teātra “Liepāja – Latvijas galvaspilsēta” (rež. Valters Sīlis), “Hamlets” Valmieras Drāmas teātrī (rež. Indra Roga), Rīgas Krievu teātra “Mumu” (rež. Viesturs Kairišs), Alvja Hermaņa un aktieru trupas kopīgi veidotā Jaunā Rīgas teātra izrāde “Vēstures izpētes komisija”. Savukārt mazās formas izrāžu vidū sešas reizes nosaukta Intara Rešetina izrāde “Dēls” Dailes teātrī.

Līdz Latvijas teātra gada galvenās intrigas kulminācijai vēl jāpagaida, tomēr jau šobrīd “Kultūrzīmes” uzrunāja “Spēlmaņu nakts” ekspertus piedalīties diskusijā, lai noskaidrotu, kādu Latvijas teātra asinsainu tad atklāj viņu izvēles. Virtuālā domu apmaiņā piedalījās žūrijas priekšsēdētāja, teātra kritiķe, zinātniece un teātra vietnes “www.kroders.lv” galvenā redaktore IEVA RODIŅA, teātra kritiķe un zinātniece MAIJA SVARINSKA, teātra kritiķis NORMUNDS AKOTS, teātra kritiķis un laikraksta “Diena” žurnālists ATIS ROZENTĀLS un žurnālists un dramaturgs UĢIS SEGLIŅŠ.

Sezona bez kvalitatīva lēciena

A. Bormane: – Ar ko izcēlās valsts simtgades sezona, un cik kvalitātes ziņā attaisnojies akcents uz latviešu oriģināldramaturģijas īpatsvara palielināšanu teātru repertuārā?

I. Rodiņa: – Sezonas pirmā puse loģiski tika aizvadīta simtgades zīmē, piedāvājot visai ambiciozus izrāžu un projektu pieteikumus, no kuriem vairāki palika tikai interesantas ieceres līmenī, bet citi kļuva par nenoliedzamām mākslinieciskām virsotnēm ne tikai šīs sezonas, bet pēdējo gadu Latvijas teātra griezumā.

Pēc Raiņa un Aspazijas jubilejas gada atkal notikusi atgriešanās pie Raiņa, šoreiz apspēlējot viņa darbos paustās idejas par latviešiem un latviskumu un darot to ļoti dažādos mērogos un estētiskajos risinājumos (E. Seņkova “Pūt, vējiņi!”, R. Suhanova “Antiņš. Zelts. Kalns”, LNB projekts “Stikla kalns. Daugava”). Nenoliedzami interesanta bijusi arī Nacionālā teātra “latviešu sezona” – no neierastiem un tādēļ konceptuāli vajadzīgiem projektiem (Valtera Sīļa un Jāņa Baloža “Zem diviem karogiem”, Jēkaba Nīmaņa “Ceļojums uz ziemeļiem” u. c.) līdz labi zināmu literāru darbu pārinterpretācijas mēģinājumiem (Edmunda Freiberga “Cīrulīši”, Ināras Sluckas “Aka” u. c.).

Šis bijis izteikts oriģināldramaturģijas gads.

Tas liecina par teātru vēlmi runāt par šodienas Latvijā aktuālām tēmām (vienalga, vai iestudējot jaunradītas lugas, scenārijus vai adaptējot jau gatavus ārvalstu literatūras tekstus, kā tas ir VDT “Mārtina Īdena” un Daugavpils teātra “Revidenta Sylagolā” gadījumos).

– Kas īsti rosināja žūriju pieņemt lēmumu, ka pretendenti uz balvu šajā kategorijā tiks izsludināti tikai rudenī, lai gan izrādes jau redzētas?

– Sezonas noslēgumā žūrija izvērtēšanai saņēma vairāk nekā 30 šosezon tapušu lugu, scenāriju u. c. dramaturģisku tekstu, tādēļ nolēma šos nominantus paziņot atsevišķi 2019. gada rudenī, vasaru veltot rūpīgai oriģināldramaturģijas procesa izvērtēšanai.

A. Rozentāls: – Kopumā šogad ir izlīdzinājies teātru sniegums, nav viena izteikta līdera. Latviešu oriģināldramaturģijas pieplūdums saistīts ar Latvijas simtgadi, tāpat jāatceras, ka Nacionālais teātris aizvadītajā sezonā iestudēja tikai latviešu (vai vācbaltiešu) autoru darbus, bija arī daudzi dramatizējumi, kas bieži vien no oriģināla izmanto tikai dažus motīvus un faktiski tā ir oriģinālluga (“Mārtins Īdens” Valmierā).

Vai tas ir nesis kvalitatīvu lēcienu? Es teiktu, ka drīzāk tie ir bijuši daudzi latviskā koda meklējumi, kas ir vairāk laboratorijas izrādes un varbūt nevainagojas nomināciju birumā.

Jāatceras, ka kopš 2013./2014. gada sezonas žūrija pēc pašu dramaturgu lūguma vairs nevērtē oriģināldramaturģijas lugu iestudējumus, bet lugu kā tekstu, un bieži vien teksts un izrāde tomēr ir divas dažādas lietas.

Talantīgs režisors var sekmīgi “apaudzēt” viduvēju lugu.

Bet gadās arī, ka pat labi režisori, mēģinot lugā ienest sev svarīgas tēmas, atkāpjas no sākotnējā teksta. Dramaturģijas izvērtēšanai vajag laiku, kura mums nebija, jo lugas saņēmām diezgan vēlu un nolēmām, ka pa galvu, pa kaklu kaut ko nominēt būtu nenopietni.

M. Svarinska: – Salīdzinājumā ar aizpagājušo sezonu nekādas īpašas jaunas tendences neesmu pamanījusi. Vienīgi jāuzsver, ka iepriekšējā sezona, manuprāt, radoši bija dāsnāka un arī veiksmīgāka. Turklāt tas attiecas gan uz neatkarīgajiem, gan repertuāra teātriem, un šajā kontekstā ir principiāla piebilde, proti, mākslas pazīmes rotāja gan klasisko darbu inscenējumus, gan latviešu oriģināldramaturģijas uzvedumus.

Līdz ar to teātru prakse kārtējo reizi pierādīja, ka izrādes kvalitāti pirmām kārtām nosaka tomēr režijas meistarība. Šis fakts var būt arī labs pamatojums lēmumam nosaukt oriģināldramaturģijas nominantus tikai rudenī, jo ir jālasa teksts, nevis jāvērtē tas kontekstā ar uzvedumu. Bet otrs un galvenais arguments bija tas, ka ļoti vēlu, tikai nedēļu pirms publiskās nominantu prezentācijas, mums lugas iedeva lasīt un to ir vairāk par 30.

N. Akots: – Lai runātu par jaunām tendencēm teātrī, manuprāt, ir jābūt vismaz vairākiem spilgtiem notikumiem, kas tādas iezīmē. Es tādus neredzu.

Aizgājušās sezonas vidējais izrāžu kvalitātes līmenis nebūt nav spožs.

Vidusdaļā pat bija vērojams visai nomācošs labu izrāžu trūkums, un kopējo iespaidu no pelēcības paglāba vien daži augstvērtīgi iestudējumi sezonas sākumā un beigās. Oriģināldramaturģijas teātru repertuāros nevar būt par daudz, jo tas ir šodienas teātra dzīvais attīstības process, un kurš gan cits iestudēs latviešu autorus, ja ne mūsu teātri.

Kvalitāte, protams, ir svārstīga un daudzi iestudējumi paliek vien kā eksperimenti, taču ir arī vairākas ļoti labas izrādes. Es pat teiktu, ka sāk izkristalizēties atsevišķi dramaturģiskie talanti, kuru teksti vieš cerības, ka šis mākslas žanrs sāk atdzīvoties no sastinguma. Atlikt lēmumu par nominācijām šajā kategorijā piespieda dažas organizatoriskas neskaidrības un neizdarības.

U. Segliņš: – Pozitīva tendence ir teātru uzticēšanās jauniem dramaturgiem (turklāt iestudētas tiek ne vien viņu pašu lugas, bet tiem uztic veidot arī slavenu prozas darbu dramatizējumus). Uzteicami, ka jaunie aktieri un režisori negaida kādu īpašu aprūpi, bet droši piesaka sevi paši (“Kvadrifrons”, joprojām “Dirty Deal Teatro”un Ģertrūdes ielas teātrī kūsā svaigas asinis, arī Rēzeknē un Cēsīs mākslinieki ir spara pilni attīstīt profesionālu teātri).

Ir arī prieks vērot, ka teātri tur rūpi par savas pastāvēšanas jēgu un sūtību, piemēram, Nacionālais teātris un Jaunais Rīgas teātris – viņu paveiktais liecina par spēcīgu vadību – pat tad, ja ieceres ne allaž izdodas.

Iepriecina Rīgas Krievu teātra sadarbība ar latviešu māksliniekiem, var manīt arī latviešu skatītāju interesi par šī teātra izrādēm.

Šķiet, ka direktore Dana Bjorka īpaši rūpējas, lai repertuārs būtu iespējami dažāds un aktieri varētu izpausties līdz šim mazāk ierastos stilos. Brīžiem nav saprotams, kādi ir ārzemju viesrežisoru aicināšanas principi Latvijas teātros, jo pirmizrāžu kopainā viņu pienesums neizceļas.

Oriģināldramaturģijas īpatsvara palielināšana šajā periodā ir pamatota – jo ir ne vien kvantitāte, bet arī kvalitāte – Artūrs Dīcis, Justīne Kļava, Rasa Bugavičute-Pēce u. c. ir talantīgi dramaturgi, kas spilgti pierāda savu varēšanu. Jāteic, ka tieši latviešu autoru lugu un dramatizējumu iestudējumi teātru kopainu padara dzīvīgu un tajā izceļas.

Kāpēc oriģināldramaturģijas iestudējumu izvērtējumu “Spēlmaņu nakts” žūrija atlika uz rudeni? Tāpēc, ka pašas lugas un dramatizējumi tika atsūtīti pēdējā brīdī pirms nominantu paziņošanas ar vēlējumu – vērtēt iestudējumus, izlasot lugas. Tās nevar izlasīt 15 minūtēs, lai gan daudziem ir tāds priekšstats.

Neatkarīgie kļūst spēcīgāki

– Kā mazās formas izrāde nosaukti divi neatkarīgo teātru darbi, tāpat tie parādās citās nominācijās (pirmā un otrā plāna aktieri u. c.). Turklāt iepriekšējā “Spēlmaņu naktī” balvu saņēma Ingas Tropas DDT veidotā izrāde “Dvēseļu utenis”. Vai ir pamats domāt par kādām tektoniskām pārmaiņām Latvijas teātru kopainā uz projektu teātra principā balstīto neatkarīgo teātru pusi?

A. Rozentāls: – Neatkarīgajiem teātriem ir sava vieta Latvijas teātra kopainā, un tas, ka viņi regulāri parāda veiksmīgas izrādes, ir likumsakarīgi, jo šajos teātros strādā augsta līmeņa režisori un aktieri. Neatkarīgo teātru skaits pieaug, nākot klāt “Kvadrifronam”un Cēsu Mazajam teātrim. Nedomāju, ka tas ļoti ietekmē valsts finansētos teātrus, bet tas paplašina iespējas meklēt un atrast ko jaunu. Varbūt pēdējo sezonu tendence ir tā, ka neatkarīgajos teātros nonāk aktieri, kas štatu samazināšanas dēļ aiziet no valsts teātriem.

N. Akots: – Neatkarīgo teātru nominācijas un aizgājušā gada balvas liecina par to, ka viņu mākslinieciskais līmenis ir krietni audzis un mazbudžeta izrāžu jomā tie spēj veiksmīgi konkurēt ar valsts teātriem. Nedomāju, ka tas tuvākajā laikā radīs kādas strukturālas izmaiņas Latvijas teātru kopainā, jo rietumpusē prevalējošajam projektu teātrim arī ir daudz trūkumu.

Mūsu skatītājs ir pieradis un viņu visdrīzāk apmierina repertuāra teātra sniegtās iespējas.

Nav nekādas vajadzības mainīt to tikai tādēļ, ka tā dara Eiropā. Turklāt spēcīgākie režisori atzīst, ka radošā atmosfēra pastāvīgas trupas ietvaros bieži vien ir auglīgāka un saturīgāka. Iekšējās problēmas, kas saistītas ar pārlieku lielām trupām un mazizmantotiem aktieriem, ir risināmas arī bez radikālām izmaiņām.

I. Rodiņa: – Kamēr lielo repertuārteātru darbu ierobežo gan finansiāli, gan citi apsvērumi, kā mazi, aizraujoši uzplaiksnījumi šajā sezonā pavīdējuši atsevišķu izrāžu projekti, kas vainagojušies arī ar “Spēlmaņu nakts” nominācijām dažādās kategorijās (spilgtākie piemēri – Ances Kukules Rīgas cirkā izrādītais diplomdarbs “Klitaimnestra” un Kristīnes Krūzes un Rasas Bugavičutes-Pēces “Zenta Mauriņa. Dokumentālie sapņi”, kas viesojies dažādās spēles telpās).

Tāpat šī sezona Latvijas teātra vēsturē ieies ar divu jaunu vārdu – “Kvadrifona” un Cēsu Mazā teātra – pieteikšanos jau tā plašajā “Spēlmaņu nakts” žūrijas uzmanības lokā esošo teātru sarakstā, pirmajam no tiem sevi apliecinot kā mērķtiecīgi strādājošai, daudzsološai talantīgu jaunu teātra mākslinieku kopai, no kuras noteikti gaidāmi vēl daudzi jauni projekti.

M. Svarinska: – Nenoliedzami pārmaiņas notiek kaut vai tādēļ, ka Latvijas Kultūras akadēmijas absolventiem ir jāmeklē darbs, bet štata vietu valsts teātros ir tik, cik ir. Turklāt jaunie mākslinieki ir patiesi talantīgi, ko apliecina gan nominācijas, gan sniegums kopumā, piemēram, teju nupat tapušā “Kvadrifrona” izrādes.

Saprotams arī, ka projektu teātru jaunrade ietekmē repertuāra teātru radošo praksi.

To apliecina kaut vai tas fakts, ka izrādēm apzināti un daudzveidīgi tiek piemērotas dažādas telpas, kas ļauj eksperimentēt mākslas jomā tikpat aktīvi, kā tas notiek neatkarīgo teātru praksē. Varbūt līdz ar to tektoniskās pārmaiņas kopainā pašlaik nav gaidāmas. Repertuāra teātri grib un prot krietni sacensties.

U. Segliņš: – Iespējams, neatkarīgie teātri vairāk seko savai sirdsbalsij – tiek veidots tas, pie kā konkrēti mākslinieki tik tiešām grib strādāt. Skatoties lielo teātru izrādes, vienas otras lugas izvēle nav īsti izprotama, varbūt iejaucas komerciāli apsvērumi vai arī mērķi ir bijuši skaidri, taču tie sasniegti tikai daļēji.

Hermaņa kvalitātes zīmogs

– Kā vērtējat JRT renesansi, un vai piepildījies un attaisnojies sezonas sākumā paustais Alvja Hermaņa uzstādījums par pārorientēšanos no “snobiska” uz demokrātisku repertuāru?

N. Akots: – Runāt par JRT renesansi vēl būtu pāragri. Prieku, protams, sagādā tas, ka Alvis Hermanis beidzot ir atgriezies un radošās darbības fokusu pārbīdījis atpakaļ uz savu teātri. Uz visiem viņa aizgājušās sezonas iestudējumiem ir skaidri saskatāms Hermaņa režisoriskās kvalitātes zīmogs, taču tie vēl nebija pārsteigumi.

Izrāžu saturiskā puse ir nedaudz atvieglināta (vienīgā “snobisma” izpausme kā atmiņā paliekoša parādība palika Ulda Tīrona “Apmānītā”), un tajās skarto jautājumu loks pietuvināts vienkāršotas domāšanas līmenim, taču forma, stils un izcilā aktieru spēle joprojām ir nemainīgi publikas sajūsmas avoti.

Interesi raisa arī Hermaņa pedagoģiskās aktivitātes, jo viņš solās akcentu likt uz topošo aktieru personības veidošanu, un aktieriski augsti izkoptu profesionālo prasmju laikmetā tādai nostājai ir īpaša pievienotā vērtība.

A. Rozentāls: – JRT ir nostabilizējusies publika, kas šo teātri uzskatīja par elitāru pat tā nosacītajos krīzes gados. Taču nenoliedzami aktieru kursa uzņemšana un fakts, ka pats Hermanis iestudējis četras izrādes vienas sezonas laikā, izraisījis arī publikas aktivizēšanos un faktu, ka biļetes ir izpārdotas. Demokratizācija visvairāk izpaužas izrādē “Linda Vista”, kas ir labi iestudēta komēdija ar izcilu Andri Keišu galvenajā lomā, bet es zinu, ka daļa “rūdītās” JRT publikas to kritizē.

I. Rodiņa: – Jaunais Rīgas teātris līdz ar Alvja Hermaņa atgriešanos Latvijā ieguvis mērķtiecīgu māksliniecisko programmu, ko gan grūti apzīmēt ar jēdzienu “demokrātisks”. Katra izrāde kļuvusi par teātra un radošās komandas manifestu – vienalga, vai runa būtu par čekas maisiem (“Vēstures izpētes komisija”), jaunā aktierkursa tehniskiem vingrinājumiem, pirmoreiz ļaujot ielūkoties JRT nākotnes sejā (“Kalpa zēna vasara. Sākums”), dažādu Latvijas dzejnieču likteņiem sievišķības arhetipa kontekstā (“Atnāc mani vēl satikt”) vai par pusmūža krīzi un dzīves jēgas meklējumiem (“Linda Vista”).

U. Segliņš: – Vārdi “snobisks” un “demokrātisks” teātra sakarā ir izplūduši jēdzieni. Alvja Hermaņa izrādes pārliecina.

Jaunais Rīgas teātris allaž uzjundī kādus jaunus aspektus mūsu realitātē un savās izvēlēs ir konsekvents.

Pievēršanās čekas maisu vētīšanai bija tik pārsteidzošs gājiens, taču – galu galā – tik loģisks. Šī teātra aktieri kā allaž ir līmenī. Turklāt JRT un “Kvadrifrons” ir gandrīz vai vienīgie teātri, kas ļoti nopietni domā par visu savu mākslinieku pilnvērtīgu iesaisti nozīmīgās lomās, tātad arī tur rūpi par viņu izaugsmi. Ne velti “Spēlmaņu nakts” nominantu sarakstos parādās tik daudz aktieru no Jaunā Rīgas teātra.

M. Svarinska: – Nekādas īpašas pārmaiņas JRT nepamanīju. Arī to “demokrātijas knipi” “snobismam” neredzēju. Kā pagājušajā sezonā, tā arī pirms tās bija gan ļoti labas izrādes, kas patiesi uzrunāja, gan vājas, kas skumdināja.

Dailē – atmodas atblāzmojums?

– Vai ir pamats uzskatīt, ka Dailes teātrim izdevies atrisināt savas mākslinieciskās problēmas?

N. Akots: – Dailes teātris joprojām stingri turas komercijas pavadā. Daudzas pazīmes liek domāt, ka to lielā mērā nosaka ierēdnieciski veidotā budžeta prasības, nejēdzīgi lielā zāle un zināma ļaušanās rutīnai. Teātra mākslinieciskajai vadībai reti izdodas savienot komerciju (izklaidi?) ar īstu mākslu, un tas atstāj nelabvēlīgu iespaidu uz haotiski veidoto repertuāru, kurā trūkst sava gravitācijas centra.

Izrādes pēc to “palaišanas” neturas teātra orbītā, bet ātri pagaist aizmirstībā.

Labāka situācija ir teātra mazajās zālēs. Aizgājušajā sezonā tur vairāki režisori – Viesturs Meikšāns, Laura Groza-Ķibere un Intars Rešetins – ir radījuši patiesi vērā ņemamus iestudējumus, un tas liecina, ka kolektīva radošais potenciāls atrodas iekonservētā stāvoklī un tam nav pietiekošu iespēju no tā izlauzties.

A. Rozentāls: – Daile ir viens no teātriem ar striktu ražošanas ciklu. Pirmizrāžu datumi ir zināmi jau sezonas sākumā, vismaz lielajā zālē, un acīmredzot aktieru sadales dēļ tiek ievērota sistēma, ka visos trijos spēles laukumos pirmizrādes iznāk vienā nedēļā.

Tas uzliek ļoti striktus noteikumus radošajam procesam, kad jāizlaiž tas, kas nu sanācis, un neko nevar pastiept uz priekšu. Jā, Dailes teātrim ir samērā daudz nomināciju, taču lielajā zālē joprojām neizdodas “iepūst dzīvību” un tur izrādes ir profesionāliem standartiem atbilstošas, bet ne virs tā, kas nozīmē, ka nomināciju nav. Taču teātrī joprojām ir daudz labu aktieru un arī tādi, kuru potenciāls netiek izmantots adekvāti.

Dailes teātra sakarā ir jāmin vēl kāds fenomens – jau vairākus gadus var novērot, ka izrādes, kas, objektīvi analizējot, nav veiksmīgas, izpelnās milzīgu skatītāju atsaucību. Ir ļoti daudz, kam es varētu “piesieties” Rēzijas Kalniņas iestudējumam “Alvas sieviete”, bet publika raud un ceļas kājās, tātad izvēlētā tēma un, iespējams, arī klišeju birums, par ko es kā kritiķis vaikstos, ir tās atslēgas, kas sasniedz konkrētu skatītāju loku.

I. Rodiņa: – Dailes teātra šīs sezonas repertuārā, kurā bija gan daudzsološi nosaukumi, gan intriģējošas radošās komandas, vairāk par lieluzvedumiem tomēr saistījis mazajos spēles laukumos notiekošais, ļaujot ieraudzīt jaunas šķautnes aktierdarbos (spilgtākais piemērs – Intara Rešeina “Zēns” ar lielisku Ģirta Ķestera un Toma Veličko saspēli). Lielo zāļu izrādes, kuru pieteikumi solīja krāšņus pasaules klasikas uzvedumus (“Lauva ziemā”, “Bīstamie sakari”, “Lulu” u. c.), diemžēl lika vilties, paliekot dekoratīvisma līmenī.

M. Svarinska: – Kā jau minēju Krodera aptaujā, Dailes teātris mani iepriecināja ar atmodas atblāzmojumu, par ko liecina kaut vai izrāžu, aktieru darbu nominācijas, bet, vai būs turpinājums, grūti spriest. Repertuāra teātrī to tomēr nosaka lielā skatuve, ja tā iemirdzas, mākslas stari kļūst ilgstoši.

U. Segliņš: – Ir milzīgs prieks par Viestura Meikšāna iestudēto Ž. Ženē lugu “Kalpones”. Tā ir dzīva, daudzslāņaina un visos komponentos saskaņota izrāde, kas dara godu Dailes teātrim. Te strādā vesela rinda labu aktrišu, un to būtu grēks nepamanīt.

Arī citi režisori pamana aktuālas mūsdienu tēmas, piemēram, tēvu un dēlu attiecības, ārējā skaistuma, tiražēta glītuma kulta sekas (režisori Intars Rešetins, Gundars Silakaktiņš). Daudzus talantīgus aktierus gribētos ieraudzīt nozīmīgākās lomās.

Pamanīju Dailes teātra labo nodomu – paskatīties uz klasikas darbiem no jauna skatpunkta.

Tas tiešām ir bijis cits, vai allaž saistošs – par to var diskutēt. Runājot par lielo skatuvi, manuprāt, ir vērts ieklausīties priekšlikumā celt Dailes teātrim jaunas mājas, jo lielā skatuve neatbilst mūsdienu dramatiskā teātra attīstības tendencēm, un tas traucē arī šī teātra izaugsmes iespējām. Tajā pašā laikā šī zāle lieti noderētu koncertu veidošanai. Un šķiet, ka spēles paņēmieni, ko paģēr tik liela skatuve, brīžiem iezogas arī mazās formas izrādēs, padarot tās nepārliecinošas.

Spēcīgākie reģionos

– Kuri, jūsuprāt, bija izcilākie spēlētāji starp reģionālajiem teātriem, un vai ir pamats uzskatam par Daugavpils teātra atdzimšanu?

I. Rodiņa: – Reģionālie teātri strādāja nevienmērīgi. Par Valmieras teātra sezonas virsotni uzskatāmas divas izrādes – Indras Rogas “Hamlets” ar intelektuālo Mārtiņa Meiera aktierdarbu centrā, kā arī Klāva Meļļa, Justīnes Kļavas un aktieransambļa laikmetīgā “Mārtina Īdena” interpretācija.

Arī Daugavpils teātrī bijis pa atsevišķiem saistošiem darbiem – teātris turpina īstenot veiksmīgu repertuārpolitikas stratēģiju, iestudējot izrādes latviski, krieviski un latgaliski, taču aktiertrupas izaugsmei būtu vērtīgi piesaistīt viesrežisorus (to, ka ansamblis ir atvērts sadarbībai, pierāda Viestura Roziņa izrāde “Kliedzēji”, kur līdzās darbojas gan latviešu, gan krievu trupas mākslinieki).

Liepājas teātris šosezon pārsteidzis ar daudzveidīgu repertuāru, kas ne vienmēr sniedzis mākslinieciski nevainojamu rezultātu, taču licis reflektēt par tādām tēmām kā teātra un dzīves attiecības (Dmitrija Petrenko “Ģērbējs”, Ditas Lūriņas “Ķiršu dārzs”), māksla un mākslinieka personība (Lauras Grozas-Ķiberes “Roberto Zuko”) utt.

Atzīstama ir liepājnieku atkārtotā pievēršanās savas lokālās identitātes izzināšanai (Valtera Sīļa “Liepāja – Latvijas galvaspilsēta).

N. Akots: – No reģionālajiem teātriem mākslinieciski spēcīgākais un stabilākais ir Liepājas teātris un tas nenoliedzami ir Herberta Laukšteina nopelns, kurš dara visu iespējamo, lai savā teātrī uzturētu dzīvu radošo atmosfēru. Šajā sezonā viņiem varbūt nebija tāda izteikta šedevra kā citās, taču visi iestudējumi (izņemot vienu neveiksmi) bija atzīstamas mākslas parādības.

Valmierieši jau ilgāku laiku netiek galā ar savām vadības reformām un repertuāra kvalitatīvais rādītājs brīžiem bīstami tuvojas kritiskai robežai.

Tikai trīs no sezonas iestudējumiem uzskatāmi par veiksmīgiem, un tas nenāk par labu ne kolektīvam, ne aktieriem, ne pašu publikas interesei par savu teātri. Paliek gan zināmas cerības uz jaunā aktieru kursa ienākšanu teātrī.

Kas attiecas uz Daugavpili, nezinu, vai to var saukt par teātra atdzimšanu, taču Oļega Šapošņikova cīņa ar ierēdniecības vējdzirnavām ir apbrīnas vērta. Ar tik niecīgiem finanšu resursiem nodrošināt radošo procesu nepārtrauktību un sezonā iestudēt pāris augstvērtīgas izrādes šodien ir kā kultūras izdzīvošanas skolas paraugdemonstrējums.

Ņemot vērā Daugavpils publikas specifisko faktoru, man absolūti nav saprotama mūsu politizēto Kultūras ministrijas ierēdņu attieksme, bet, ja patiešām gribam kaut ko šajā reģionā izmainīt, tad ir jāmaina pašos pamatos.

A. Rozentāls: – Reģionālie teātri varbūt vairāk nekā Rīgas teātri ir pakļauti cilvēku aizplūšanas sekām. Grūti šosezon gāja Valmieras teātrim, taču sezonas beigas ir optimistiskas, ir divas nominētas izrādes.

Liepājas teātris ir pašvaldības teātris, un es ļoti augstu vērtēju Herberta Laukšteina uzlikto latiņu repertuāra izvēlei. Tas nebūt nav vieglākais ceļš.

Turpina cīnīties “Joriks” Rēzeknē, kaut arī tā kodols ir izšķīdis un mēs varam runāt par atsevišķiem projektiem.

Daugavpils teātris jau vairākas sezonas mērķtiecīgi strādā ļoti plaša skatītāju loka interešu apmierināšanai, un Oļega Šapošņikova pūles nes augļus. Piemēram, iestudējums “Revidents Sylagolā” kopumā nav nominēts, taču tas ir ļoti interesants un parāda, ka klasikas lokalizācija var ļoti precīzi trāpīt šodienā. Piesaistītie jaunie režisori strādā interesanti, kādu sezonu paveicas vienam, kādu – otram, taču var redzēt ļoti skaidru repertuāra politiku. Tā nav atdzimšana šosezon, bet gan vairāku gadu ļoti neatlaidīgs process.

U. Segliņš: – Manuprāt, Daugavpils teātris ir rīkojies ļoti asprātīgi, izmantojot Gogoļa lugas motīvus un pieaicinot Moniku Zīli, lai radītu izrādi “Revidents Sylagolā”. Atmaskojot provinciālismu un Eiropas jukas, tā trāpa mērķī. Turklāt, spēlēta latgaļu valodā, izrāde ir cieņpilns žests Latvijas kultūras dažādībai.

Teātra vadītājs Oļegs Šapošņikovs dara gudri, aicinādams jaunus latviešu režisorus strādāt Daugavpilī.

Viestura Roziņa iestudētās izrādes “Kliedzēji” veiksme šosezon ir tam apliecinājums. Un šī pēdējos gados nav vienīgā. Liepājas teātrī ir vairākas jēgpilnas izrādes (piemēram, “Liepāja – Latvijas galvaspilsēta”, “Polianna”, “Ķiršu dārzs”), kas mijas ar brīžiem interesantiem, citreiz – mazāk pārdomātiem eksperimentiem. Valmieras teātra sezonu atdzīvināja “Hamlets” un jo īpaši – “Mārtins Īdens”.

M. Svarinska: – Visos reģionālajos teātros jaušama vēlme nestāvēt uz vietas. Starp tiem spēcīgākais, manuprāt, patlaban ir Liepājas teātris. Ļoti aktīvi sevi pozicionē arī Daugavpils teātris, kurš nenoliedzami ir patiesi atdzimis.

Jauniestudējumi kā karsti pīrādziņi?

– Daudz interesantu pārdomu raisīja VDT direktores Evitas Sniedzes teiktais pēc tam, kad Indra Roga pameta šā teātra mākslinieciskās vadītājas posteni: “Iespējams, Latvijas repertuāra teātru sistēmā pašreizējos ekonomiskajos apstākļos mākslinieciskā vadītāja funkcijas ir neauglīgas.” To varēja saprast arī, ka mākslinieciskā vadītāja esamība ne vienmēr korelējas ar teātra saimnieciskajām interesēm. Cik kvalitatīvi, jūsuprāt, mūsu teātri kopumā māk samērot peļņas gūšanas nepieciešamību ar augsta mākslinieciskā līmeņa izrāžu veidošanas stratēģijām?

A. Rozentāls: – Jau minēju par ražošanas ciklu. Jo vairāk izrāžu top paralēli, jo stingrākas ir šīs robežas, lai pēc pirmizrādēm sāktu darbu pie jauniem iestudējumiem. Neveiksmes un grafika noraušanu teātris var atļauties reti – piemēram, Nacionālajā teātrī neiznāca “Katls”, un ko mēs redzam? Nākamajā sezonā šis nosaukums repertuārā ir, bet nomainīts gan režisors, gan galvenās lomas tēlotājs.

Mākslinieciskā vadītāja sūtība ir rūpēties par trupu, saturu un teātra, ja tā varētu teikt, ideoloģiju.

Vai to dara Džilindžers Dailē? Nē, jo šis ir izteikts ražošanas teātris, kurā ir aktieri, kas gadiem ilgi spēlē trešajā plānā. Viņiem ir uzspiests zīmogs.

Vai to dara Sergejs Golomazovs M. Čehova Rīgas Krievu teātri? Nē, jo viņš vienlaikus bija mākslinieciskais vadītājs divos teātros, un viņa ieguldījums Rīgā šosezon ir viens “kases gabals”. Tiesa, režisors ir aizgājis no Maskavas Malaja Bronnaja teātra un tagad koncentrēsies uz darbu Rīgā.

Toties daudz lielākā mērā mākslinieciskā vadītāja funkcijas veic teātra direktori, piemēram, Herberts Laukšteins Liepājā.

Tomēr, skatoties arī uz teātru nākamās sezonas plāniem, jūtams, ka rūpes par kasi nenozīmē vāja repertuāra izvēli, drīzāk tie ir atpazīstami nosaukumi, ar kuriem pievilina (“Iemīlējies Šekspīrs”, “Talantīgais misters Riplijs” – abi Dailes teātrī, “Revidents” Nacionālajā teātrī), bet visām šīm izrādēm ir potenciāls būt kvalitatīviem mākslas faktiem.

M. Svarinska: – Neesmu dzirdējusi/lasījusi minēto Evitas Sniedzes viedokli, taču esmu pārliecināta, ka māksla allaž draudzējas ar peļņu. To noteikti skaidri apliecina, piemēram, NT “Pūt, vējiņi!”, vai pārlūkojiet tagad JRT septembra repertuāru, tik daudz jau ir izpārdots, arī “Latviešu mīlestība”, kas tapusi 2006. gadā, tātad 13 gadus veca!

N. Akots: – Tie ir diezgan sarežģīti jautājumi, uz kuriem nevar viennozīmīgi atbildēt, jo viss ir atkarīgs no personībām, kas šos procesus stūrē. Sniedzes teiktais ir tikai aizplīvurota atruna. Ja gribam, lai teātris nodarbojas ar mākslu un izrādes būtu autentiska radošā procesa galarezultāts, tad tam nav jākļūst par peļņas gūšanas avotu.

Katra sevi cienoša nācija rūpējas par savas kultūras un mākslas uzplaukumu, jo tā ir vienīgā eksistences telpa, kurā izdzīvo ar radniecīgu pasaules redzējumu apveltīts cilvēku kopums, un viņi to attiecīgi finansē. Uzspiest teātriem domāt par peļņu nozīmē pazemot radošo cilvēku pašcieņu.

Peļņas gūšanai ir izdomāti projekti, kuros līdzekļus var ieguldīt gan valsts, gan privātpersonas.

Tajos ir iespējams savienot rentabilitāti ar izklaidi un gana augstu māksliniecisko līmeni, kas balstīts uz dārgām tehnoloģijām, sarežģītiem tehniskiem risinājumiem un publiku pārsteidzošiem vizuālajiem efektiem. Kā jau teicu, abos gadījumos noteicošais ir un paliek cilvēks un viņa talants, nevis ierēdņu vēlme padarīt mākslu par peļņu nesošu produktu ražošanu.

I. Rodiņa: – Kamēr daudz tiek diskutēts par aktieru pārprodukciju, jauniestudējumu kā ātri patērējamu preču ražošana, tiem topot īsā laikā un bieži vien repertuārā noturoties samērā neilgi, jau vairākus gadus sagādā vilšanos. Šāds kvantitatīvais princips, bez šaubām, nogurdina ne tikai kritiķus un skatītājus, kuriem jāizdara izvēle, ko no 110 jauniestudējumiem noskatīties, bet arī aktierus. Var saprast arī teātru mārketinga stratēģijas, taču šī ir problēma, kas rada rutīnu gan teātri vērtējošo, gan radošo pusēs.

U. Segliņš: – Saimnieciskās un mākslinieciskās idejas allaž spēj nonākt konfliktā – jebkurā teātrī.

Teātris ir riska zona – dažbrīd apstākļi ir labvēlīgi, dažbrīd – tieši otrādi.

Skatoties sezonas pirmizrādes, dažos gadījumos nav izprotams, kāpēc māksliniekiem ir svarīgi veidot vienu otru izrādi, tātad – materiāla izvēle. Par ne visai veiksmīgām izrādēm mēdz teikt frāzi: “Tai ir sava noteikta auditorija.” Ir jau, taču brīžiem rodas jautājums – kā tas nākas, ka skatītājiem diezgan vājas izrādes sāk likties labas? Par gaumi nestrīdas, bet varbūt tas arī ir daudzu vājo izrāžu rezultāts. Mani tas brīžam izbrīna.

KAS NOTIKS TĀLĀK

“Spēlmaņu nakts 2018/2019” balvu pasniegšanas ceremonija notiks 23. novembrī Dailes teātrī, un tās režisore šogad būs aktrise Marija Bērziņa.

Nominēto izrāžu skate noritēs no 2019. gada 6. līdz 10. novembrim.

Atis Rozentāls: “Jau vairākus gadus var novērot, ka izrādes, kas, objektīvi analizējot, nav veiksmīgas, izpelnās milzīgu skatītāju atsaucību.”

Ieva Rodiņa: “Šis bijis izteikts oriģināldramaturģijas gads, un tas liecina par teātru vēlmi runāt par šodienas Latvijā aktuālām tēmām.”

Maija Svarinska: “Teātru prakse kārtējo reizi pierādīja, ka izrādes kvalitāti pirmām kārtām nosaka tomēr režijas meistarība.”

Normunds Akots: “Aizgājušās sezonas vidējais izrāžu kvalitātes līmenis nebūt nav spožs. Vidusdaļā pat bija vērojams visai nomācošs labu izrāžu trūkums.”

Uģis Segliņš: “Iespējams, neatkarīgie teātri vairāk seko savai sirdsbalsij – tiek veidots tas, pie kā konkrēti mākslinieki tik tiešām grib strādāt.”

LA.lv
VB
Vija Beinerte
Kultūra
Karš ir neapmierinātu vīriešu rotaļas. Saruna ar Valdi Atālu 5
1 diena
IK
Inga Kaļva-Miņina
Kultūra
Noraujot viltus maskas. Jāņa Bruģa proza
1 diena
LE
LETA
Kultūra
Kur notiks XII Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki?
1 diena

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LE
LETA
Dabā
Pirmdien daudzviet valstī spēcīgi līs un dārdēs pērkons
3 stundas
IL
Ilze Līvmane
Praktiski
Kāpēc, pirms laika pensionējoties, nedrīkst strādāt, bet īstajā vecumā strādā, cik tik gribi?
2 stundas
VK
Vita Krauja
Kultūra
Teātris ir gaistošs mirklis. Saruna ar aktrisi Elīnu Hanzenu
Intervija 7 stundas
LA
LA.LV
Sports
FOTO: Latviju pārstāvošajiem autosportistiem trīs goda pjedestāli “RallyX Nordic” debijas sacensībās Rīgā
3 stundas
AK
Aija Kaukule
Kultūra
Koncertzāle “Latvija”: jauna ērģeļmūzikas citadele vai Ventspils karaļvalsts greznumlieta?
3 stundas