Latviska trampelēšanās 3
Kad ASV prezidenta amata kandidāts Donalds Tramps priekšvēlēšanu solījumos uzstāj uz NATO dalībvalstu līdzatbildību, tostarp adekvātu finansiālu ieguldījumu savā aizsardzībā, Latvijas politiskā elite to uztver kā satraucošu signālu. Tomēr ne mazāk brīdinošs ir pašas Latvijas valdības nodoms apcirpt iepriekš plānotos aizsardzības izdevumus.
Runa ir par 24 miljoniem, kas pēkšņi “atbrīvojušies” grāmatvedisku aprēķinu ceļā. Proti, samazinot valsts IKP izaugsmes prognozi, attiecīgi sarukusi summa, kas jāatvēl aizsardzībai, lai sasniegtu noteikto procentu slieksni – 1,7% no IKP 2017. gadā. Nekas nebūtu iebilstams, ja šādā pašā veidā kā pēc burvja mājiena “atbrīvotos” miljoni, piemēram, valsts administratīvā aparāta uzturēšanai, taču tā diemžēl nenotiek.
Izskatās, ka, Krimas okupācijas faktam atkāpjoties tālākā vēsturē, politiķiem sāk vilkt uz murkšķa miegu. Lai gan tam absolūti nav nekāda pamata. Ņemot vērā gan “Brexit”, gan trampelēšanos ASV, gan Eiropas armijas mānsoļus, valsts aizsardzības spēju stiprināšanā nekāds atslābums tuvākajā nākotnē nav gaidāms. Uz šā fona Latvijas valdības iecere samazināt iepriekš plānotos izdevumus aizsardzībai izskatās vairāk nekā dīvaini. Vai tā nav māžošanās? Tie paši politiķi, kas iepriekš pārliecināja sabiedrību par nepieciešamību mūsu kopējo naudu ieguldīt aizsardzībā, pie pirmās izdevības šo naudu ir gatavi nošņāpt. Sabiedrībai būtu jāpaskaidro, kas mainījies, – saņemtas kādas Putina drošības garantijas vai varbūt izrādījies, ka Aizsardzības ministrija nemaz nav gatava tik lielu naudu apgūt.
Var jau teikt, ka pārspīlēju, jo Latvija no mērķa – 1,7% no IKP – taču neatkāpjas. Pie vainas ir tikai sarukušais optimisms par valsts ekonomisko izaugsmi. Tomēr attiecībā uz aizsardzības spējām šis arguments neiztur kritiku. Kā tad mēs rīkotos situācijā, ja ekonomiskā izaugsme apstātos vai iestātos lejupslīde? Spītīgi turētos pie IKP procentiem, zinot, ka tieši šādos apstākļos drošības riski mēdz pieaugt?
Nākamajā pavasarī Latvija gaida ierodamies NATO bataljonu, kas Kanādas vadībā apvienos vairāku sabiedroto valstu karavīrus. Vienīgais pareizais signāls šīm partnervalstīm no Latvijas puses būtu pārliecinoša apņēmība ieguldīt savā drošībā. Ja jau reiz apstākļi tā sakrituši, kāpēc gan Latvijai nenodemonstrēt savu gribu un jau nākamajā gadā aizsardzības budžetu palielināt ne vien par 1,7, bet par 1,8 procentiem no IKP. Tas neprasītu daudz – nekādus neplānotus papildu izdevumus, tikai sākotnējās apņemšanās izpildi. Vēl mērķtiecīgāk, protams, būtu šajā situācijā atrast papildu līdzekļus un jau nākamgad, negaidot 2018. gadu, sasniegt NATO standartu – 2% no IKP valsts aizsardzībai. Tas kalpotu kā pareizs signāls ne tikai alianses partneriem, bet arī pašu pārliecībai.
Dīvaina šajā brīdī šķiet Aizsardzības ministrijas reakcija jeb, pareizāk sakot, tās trūkums. Ministram būtu jāsper zemes gaisā, jāmetas argumentu kaujā, ja nozarei pēkšņi plāno atņemt 24 miljonus. Tā vietā ministrija jau pirms kaujas pacēlusi rociņas un kusli atzīst, ka finansējuma samazinājums likšot pārskatīt vien dažu vārdā nenosauktu projektu realizācijas termiņus. Rodas iespaids, ka valsts prioritārajai nozarei pārdesmit miljoni šur vai tur neko daudz nenozīmē. Varbūt ministrijā pat atviegloti nopūšas, jo, kā saka – lieka nauda, liekas raizes. Iespējams, Aizsardzības ministrijā patiešām trūkst kapacitātes, lai pieaugošo finansējumu ieguldītu ar maksimālu atdevi. Tas ir vēl viens brīdinošs signāls, jo galu galā var arī neattaisnoties sabiedrības cerības, kas savas valsts aizsardzībā ir gatava ieguldīt divus vai pat trīs un četrus procentus no IKP.
