Mobilā versija
-1.5°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
4. septembris, 2012
Drukāt

Latviskās enerģijas nesējs. Kārlim Ulmanim – 135

 (2)

Foto no žurnāla "Atpūta"Foto no žurnāla "Atpūta"

“Vēl daudzus gadu simtus, kad Prezidenta [Kārļa Ulmaņa] vārds jau būs leģendām apaudzis, nākamo laiku latvieši pieminēs senu valstsvīru, kas atvēris likteņa vārtus latviskai Latvijai,” paredzēja rakstnieks Aleksandrs Grīns.


 

Šogad 4. septembrī aprit 135 gadi kopš Latvijas Valsts un Ministru prezidenta Dr. Kārļa Ulmaņa dzimšanas 1877. gadā Bērzes pagasta Udzes Pikšās. Tolaik piedzima valstsvīrs, kas bija gan pirmais neatkarīgās Latvijas Ministru prezidents, gan laikā no 1934. gada 15. maija līdz 1940. gada 17. jūnijam autoritatīvi noteica Latvijas valsts attīstību.

 

Par Latvijas valsts pamatjēgu

Jau būdams Latvijas pirmais Ministru prezidents jaunās valsts visgrūtākajos kara brīžos un vēlāk daudzus gadus pavadīdams Saeimā, periodiski būdams gan Ministru prezidents, gan ministrs, K. Ulmanis spēcīgi izjuta, kā partiju ķīviņos pazūd latviešu tautai būtiskais, tāpēc jau tūlīt pēc apvērsuma izstrādāja un ieviesa valsts dzīvē vairākus būtiskus un jo īpaši īsus, izteiksmē skaidrus un iedarbīgus likumus.

Katrs, kas iepazinies ar šiem Latvijas likumiem, kas vēlāk cauri drūmajiem okupācijas gadu desmitiem palīdzēja izdzīvot mūsu valodai un no bezcerības aizdegt atmodu, zina, ka 1935. gada “Likums par valsts valodu” ir skaidri formulēts, nerada gari stiepjamus interpretējumus vai smīnīgu ignoranci. Piemēram:

“1. Valsts valoda ir latviešu valoda.

2. Valsts valodas lietošana obligatoriska armijā, flotē un visās valsts un pašvaldības iestādēs un uzņēmumos, kā arī visos privātos iestādījumos ar publiski tiesisku raksturu. /../

12. Par likuma apzinātu pārkāpšanu vainīgos soda administratīvā kārtā ar naudas sodu līdz Ls 1000 vai ar arestu līdz 3 mēnešiem, vai ar abiem šiem sodiem kopā. Sodus uzliek Iekšlietu ministrs vai viņa pilnvarota amatpersona.” Likumu parakstījuši Ministru prezidents K. Ulmanis un iekšlietu ministrs V. Gulbis.

 

Par šādu skaidru valodu likumdošanā Latvija nesaņēma kādu starptautisku nopēlumu. Latviešu valoda dzīvoja, veidojās, attīstījās kā vēl nekad pirms tam. Ar to rēķinājās pasaules valodnieki, to cienīja valsts iedzīvotāji.

 

Kas notiek ar latviešu valodu mūsdienās latviešu valodas aizsargāšanas un pašapziņas jomā? Pēc pusgadsimta okupācijas neatkarību atguvušā valstī tiek rīkots valodas referendums ar agresiju pret mūsu būtiskāko kultūrvērtību.

Jau 1999. gada Saeimas plenārsēdē teiktie Aīdas Prēdeles vārdi, ka “visi signāli liecina par to, ka atkāpšanās politika valodas ziņā ir sākusies”, izrādās tālredzīgi.

Kristīgo vērtību cilvēks A. Prēdele 8. Saeimā pirms mīkstinātā Valsts valodas likuma pieņemšanas uzsver, ka ar šādu likumu “dodam visas iespējas veikliem advokātiem, veikliem manipulētājiem vērsties pret latviešu valodas lietošanu ikdienā (..) Tik sarežģītu, tik samežģītu likuma tekstu es sen neesmu redzējusi. Brīžiem pat liekas, ka to ir rakstījis kāds svešinieks, nevis mūsu tautai piederošs cilvēks.”

Lieki būtu jautāt, kādi tad ir citi mūsdienās Latvijā pieņemtie likumi.

 

Turklāt diemžēl arvien biežāk dažādi rakstītāji un komentētāji publiskā telpā viens par otru niknāk sacenšas negatīvismā – kurš melīgāk nopulgos Latvijas sasniegumus 30. gados. Un neatkarīgās Latvijas sasniegumus vispār.

 

Arī padomju gadu propaganda īpaši tērgāja par Latvijas laiku – Ulmaņa fašistiskais režīms, lūk, pat pieturvietas labiekārtojis latviskā stilā, buržuāziski nacionālā savdabība esot kopta, vārds “muiža” daudzviet izvākts no vietvārdiem, uzvārdi latviskoti… Rīgas izpostītāja padomju vara nekautrējās pat pārmest Ulmaņa valdībai Vecrīgas namu jaukšanu, lai gan, piemēram, Doma baznīcu visā tās majestātiskumā skatienam pavēra vairāku apkārtējo pussabrukušo māju (kādām bija pilnas Vācijas vecpilsētas) nojaukšana.

Bez šaubām, viss ir gaumes un iespēju jautājums, taču viens ir skaidrs – Rīga no Krievijas nomales pilsētas tieši Kārļa Ulmaņa valdības laikā tika veidota par augsti attīstītu Eiropas galvaspilsētu, izmantojot tā laika modernākās arhitektūras tendences un ar nacionālo vienreizību apdarē.

 

“Celt godā 
nacionālo taisnību”

No 1938. līdz 1940. gada vasarai iznāca eleganti atturīgie “Latvijas Architektūras” žurnāli, kuros skatāms, kādiem milzu soļiem valsts dodas uz priekšu arī būvniecības jomā. Tur var redzēt ēku projektus, kas ir ne vien novatoriski tam laikam, bet būtu ļoti augstvērtīgi un moderni arī mūsdienās.

Daudz vērtīgu celtņu ir uzbūvēts pavisam neilgi pirms padomju okupācijas. Dažām būtiskām vietām Rīgā gan šobrīd nozīme ir pilnīgi pretēja tās sākotnējām iecerēm. Nav runa tikai par skolas ēkām, kur notiek musināšana pret latviešu valodu, bet arī piemiņas vietām.

Trīsdesmito gadu beigās Eiropas prese īpaši cildināja iespaidīgos Latviešu 9. dziesmu svētkus Uzvaras laukumā – tajā vietā, kur šobrīd paceļas betona stabs, slavinot Latvijas okupētājarmiju, 1938. gadā Kārlis Ulmanis un Jāzeps Vītols uzrunāja simtiem tūkstošu svētku dalībnieku un viesu. Turklāt drīzumā – 1940. gadā – Uzvaras laukumā bija jāsākas vērienīgai būvniecībai, kas Rīgai dotu gan olimpisko stadionu, gan iespaidīgu Dziesmu svētku estrādi, sporta pili, piemiņas vietu brīvības cīņu uzvarai un varoņiem – augstvērtīgu Uzvaras laukuma izbūvi, atbilstīgu attīstītas Eiropas valsts galvaspilsētai.

 

1936. gadā Kārlis Ulmanis uzsver, ka “ir pēdējais laiks pienācis, kad mums visiem jāatmet doma par mūsu tautas mazvērtību, vienalga kādā nozīmē un sakarībā.”

 

Un jau pēc gada Latvijas pilsētu pašvaldību sanāksmē Valsts prezidents saka: “Es gribu uzsvērt vajadzību pašķirt un nolīdzināt ceļu nacionālai taisnībai mūsu zemē, celt godā nacionālo taisnību, celt, izcelt, nostiprināt un goda vietā nostādīt, negrozāmi pirmā vietā nostādīt visu latvisko, visu latvisko še mūsu valstī Latvijā. Ceļš ir izvēlēts un zvērēts, no tā nekad nenogriezties, un proti: uz priekšu vairs neatstāt noteikšanu, vadību svešiem spēkiem, neatstāt to svešiem spēkiem – vai viņi tādi ir pēc savas asins un valodas, vai viņi ir tādi pēc savām svešām idejām, bet ir izvēlēts ņemt šos darbus un uzdevumus mūsu pašu rokās, vairs uz priekšu neatstāt viņiem, svešajiem, atslēgas visu mūsu zemes un mūsu valsts jautājumu risināšanai…”

 

Lai runā 
skaitļi un fakti

Erudītais vēsturnieks Dr. Edgars Andersons raksta, ka 30. gadu beigās “Latvija plauka un ziedēja un latviešu tauta brīvos apstākļos bija sasniegusi vēl gadsimtos nepiedzīvotu garīgās un saimnieciskās labklājības līmeni”.

1939. gada vasarā LU ēkas visos stāvos notika Latvijas celtniecības izstāde. Diagrammās, fotogrāfijās, maketos, aprakstos, shēmās, tabulās Latvijas straujie sasniegumi un plāni – skolas, slimnīcas, tirgus laukumi, peldēta­vas, viesnīcas, veikalu nami, kredītiestādes, lielgarāžas, ugunsdzēsēju depo, pienotavas, rūpnīcas, celtnes pastam, telegrāfam, radio, dzīvokļu ēkas, tautas un aizsargu nami, slimnīcas, jaunā Rīgas lidostas ēka.

 

Dati rāda precīzi – K. Ulmaņa autoritatīvās valdības laika četros gados līdzās pārbūvētām 260 skolu ēkām un vēl jaunuzceltām 111, uzceltas arī daudzas baznīcas, piemēram, ev. lut. baznīcas Krāslavā, Rēzeknē, Liepnā, no īpaši apstrādātiem laukakmeņiem – Abrenē, vecticībnieku lūgšanas nams Jelgavā u. c.

 

Valsts infrastruktūrā uzbūvētas 44 jaunas dzelzceļa stacijas un 38 darbinieku dzī­vojamās ēkas, daudzas tehnisko ierīču celtnes, ūdenstorņi, sūkņu stacijas u. c.

Par transportu mums, kas gadiem kratījušies un stumdījušies gausajā skārdenē – PSRS RVR zaļganā elektrovilcienā –, no Ulmaņa laika ir ziņa: jau 1939. gadā Rīgas–Jelgavas, Jelgavas–Meitenes vilciens traucies ar ātrumu 100 km/h (1934. gadā – 65 km/h). Lieki piebilst, kāds ātrums, turpinoties Latvijas valsts normālai attīstībai, būtu mūsu šoseju līnijām un dzelzceļiem, piemēram, no Rīgas līdz Liepājai kursējot kam ļoti līdzīgam pašreizējam Parīzes–Briseles ātrvilcienam.

Pirmspadomju okupācijas pēdējā gadā – 1939. – Latvijā kā Tautu Savienības dalībvalstī tika izdots uzskatāmas un oficiālas statistikas krājums “Latvija citu valstu saimē”. Fakti par Kārļa Ulmaņa Ministru kabineta vadīto Latvijas valsti izsaka daudz.

 

Eksporta izaugsmes rādītājos Latvija iezīmējās dinamiski: ārējā tirdzniecībā 1934. gadā eksports – 85,3 milj. latu, imports – 94,9 milj. latu, 1936. gadā eksports – 138,3 milj. latu, imports – 121,9 milj. latu
.

 

Īpaši augstie mūsu valsts lauksaimniecības sasniegumi nevienam nav noslēpums un pat Hitlera Vācija, kas 1939. gadā parakstīja noziedzīgo Molotova–Ribentropa paktu, neilgi pēc 1940. gada 17. jūnija okupācijas nopietni sūkstījās par lielā pārtikas eksporta piepešo trūkumu no Latvijas.

Kopā ar Abrenes reģionu tā laika Eiropā Latvija platības ziņā ieņēma 20. vietu un ar nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju (1936. g.) nedaudzos gados paveica brīnumu – ekonomiskajos, labklājības un izglītības datos spēcīgi pārsniedzot citas attīstītās valstis. Turklāt tas viss pēc I pasaules karā pilnīgi izpostītas Latvijas, kad saimniecības vēsturē tiek uzrādīti trīs nopietni laupīšanas viļņi, sākot ar Krievijas cara armijas izvestajām visu rūpnīcu iekārtām, beidzot ar Bermonta un sarkanarmijas pastrādāto laupīšanu un dedzināšanu. 1920. gadā jaunā valsts bija jāuzceļ no drupām, daudz nopietnākiem postījumiem, nekā Latvija piedzīvoja Otrā pasaules kara laikā.

Trīsdesmitajos gados Latvija ir trešajā vietā Eiropā pēc dzelzceļa līniju garuma uz katriem 10 000 iedzīvotājiem un telefona aparātu izplatības ziņā apsteidz Franciju, Īriju, Spāniju u. c. valstis, par Krieviju vispār nerunājot, jo tai attīstības rādītāji visās jomās ir zemi.

 

Viens no PSRS steidzīgākajiem rīkojumiem pēc Latvijas okupācijas bija radioaparātu atņemšana iedzīvotājiem, jo izrādījās, ka “diktatora Ulmaņa” laikā visas pasaules radio brīvi varēja klausīties vairāk cilvēku, nekā tas bija finansiāli iespējams Igaunijā, Lietuvā, Itālijā vai Polijā.

 

Tirdzniecības flotes statistika valsts mērogos liecina par Latvijas pārsvaru pat pār tādām jūras zemēm kā Vācija, Spānija, Portugāle.

Arī skolu skaits Latvijā uz 1000 bērniem ir 7,6, ierindojot Latviju 9. vietā Eiropā pirms Šveices, Holandes, Lielbritānijas, Dānijas, Vācijas u. c. valstīm. Turklāt izglītībai Kārļa Ulmaņa laikā no valsts budžeta tika piešķirti apmēram 14,7%, otrajā vietā tūlīt aiz lielākiem izdevumiem valsts aizsardzībai.

Ja pašlaik “Latvijas laika” pēlējus bieži dzird arī prātuļojam par padomju laiku jaukumiem un sociālo nodrošinājumu, jāatgādina, ka Latvijas laikā bija īpašas valsts dotētas strādnieku ēdnīcas, saimnieciskās apvienības, arodbiedrības darbojās pēc labākajiem Eiropas un ASV paraugiem.

Vai zināt, cik latvietim bija jāpatērē darba stundas salīdzinājumā ar brīvvalsts un okupācijas laiku, lai nopirktu ikdienā nepieciešamās preces? To uzrāda oficiāla Latvijas un PSRS statistika. Piemēram, lai nopirktu 0,5 kg cukura Ulmaņa laikā 1938. gadā, bija jāstrādā 27 minūtes, savukārt 1957. gadā – gandrīz divas stundas; 0,5 kg maizes: 1938. g. – 8 minūtes, 1957. g. – 20 minūtes; 0,5 kg sviesta: 1938. g. – 1,5 stundas, 1957. g. – 5,5 stundas; 0,5 kg kafijas: 1938. g. – gandrīz 7 stundas, 1957. g. – gandrīz 45 stundas; vīriešu kurpes: 1938. g. – 17 stundas, 1957. g. – 125 stundas. Vēlāk pat darba stundām vairs nebija nozīmes, bet gan padomju blatu un talonu sistēmai, kad dzīves līmenis kopā ar forsēto kolonizāciju un raupjo rūpniecību kritās ik gadus t. s. stagnācijas un vēlākā sabrukuma laikā.

 

Draudzīgais aicinājums uz ilgtspējīgu politiku

Grūti atcerēties jebkuru citu Latvijas prezidentu, kas būtu rosinājis patiešām vērtīgas sabiedriskas iniciatīvas, kas savu nozīmību saglabājušas cauri gadiem.

Dr. Kārļa Ulmaņa Draudzīgais aicinājums dāvināt grāmatas un gleznas savām skolām joprojām nav zaudējis nozīmi. Turklāt 30. gadu beigās iespiesto grāmatu skaita ziņā Latvija bija otrajā vietā Eiropā, tālu apsteidzot Franciju, Vāciju, Šveici, Zviedriju u. c. valstis, un līdzās Dr. K. Ulmaņa Draudzīgajam aicinājumam valdība īpaši popularizēja arī Meža dienas, čakli apmežojot izcirtumus un lauksaimniecībai nepiemērotas zemes.

 

Cik gan daudzi mežu īpašnieki šobrīd apzinās, ka viņu labklājības pamatā ir Kārļa Ulmaņa valdības rīkotās Meža dienas un pašlaik 70 – 80 gadus vecie lietaskoki? Tagad Latvijas ekonomiku baro ievērojamos apjomos eksportētā prece no lielām mežu platībām.

 

Protams, ka K. Ulmaņa valdība paredzēja tos pārstrādāt tepat Latvijā un daudz veiksmīgāk pelnīt ar gatavu kokmateriālu, mēbeļu un papīra produkciju (Līgatnes papīrfabrika 30. gados plaši eksportēja augstvērtīgu papīru uz Eiropas valstīm).

Tomēr dēvēt Latviju vien par lauksaimniecības vai mežniecības zemi būtu vienpusīgi. Kālis Ulmanis pēc Jelgavas reālskolas beigšanas turpina izglītoties, studējot tieši lauksaimniecību – 1902. gadā Cīrihē, vēlāk Leipcigā, tad Nebraskas universitātē, viņš ir pirmo modernās piensaimniecības kursu organizētājs Latvijā, Latviešu zemnieku savienības dibinātājs 1917. gadā, vienmēr paudis Latvijas lauku būtisko valstisko nozīmi. Tomēr tieši viņa autoritārās valdības laikā nostiprinās arī Latvijas rūpnieciskā izaugsme, īpaši pieliekot pūles, lai valsts varētu radīt, arī pārpirkt un attīstīt lielus rūpniecības uzņēmumus.

 

Tā laika valsts uzņēmums elektrotehnikas gigants VEF savā ziņā pielīdzināms pašreizējam “Canon”, tolaik ar “Minox” – pasaulē mazāko īpaši pieprasīto fotokameru, kurai vēl 70. gados nebija tāda veida alternatīvas. Turklāt VEF tepat Rīgā būvēja arī lidmašīnas. Rīgā ražoja arī “Ford” automašīnas ar nosaukumu “Vairogs”, kas pielāgotas īpaši Latvijas vajadzībā.

 

Tajā laikā Latvijā izstrādāja vieglbetona blokus, ventilēšanas, gaisa sildīšanas ierīces, telefonus, radio un neskaitāmas citas, labākajiem Eiropas standartiem atbilstīgas preces.

Turklāt Valsts prezidents Kārlis Ulmanis pats personīgi un neformāli privātās gaitās ārpus Rīgas pils apmeklēja strādnieku ēdnīcas, rūpnīcas, skolas, lai novērtētu, kādi vēl uzlabojumi nepieciešami un ieviešami strādnieku dzīves kvalitātei.

 

Atbildība un vara likteņgriežos

Katrā laikā un cilvēkā, īpaši autoritatīvā politiķī, var saskatīt arī vēlmi pārmērīgi izmantot varas pozīcijas. Lai arī Ulmanim raksturīgas brīvas izpausmes iespējas, latvisko vērtību celšana, viņš tomēr neieredzēja vairākus politiskos aktīvistus, piemēram, pērkoņkrustiešu līderi Gustavu Celmiņu, kas bija pārmērīgi centies Ulmani publiski kariķēt. Arī sociāldemokrāti Feliks Cielēns, Bruno Kalniņš u. c. bija tā nelielā pulciņa vidū, kas privāti varēja īpaši sūkstīties par Ulmaņa autoritārisma laiku.

Tomēr, pat tā saucamajos Ulmaņa politiskās diktatūras gados, kad daudzi vēsturnieki pamatoti uzsver dažādu laikrakstu un žurnālu darbības piespiedu izbeigšanu 1934. gadā, Latvijā turpina iznāk 201 periodisks izdevums: uz 100 000 iedzīvotāju vairāk par 10, apsteidzot demokrātisko Angliju, Šveici, Dāniju u. c. valstis.

Daudz ir diskutēts arī par Kārļa Ulmaņa rīcību īsi pirms un pēc PSRS okupācijas 1940. gada jūnijā.

Molotova–Ribentropa pakta slepenie dokumenti valdībai bija zināmi. Un sekas varēja skatīt katru dienu telegrāfa jaunumos: daļa Somijas un visa Lietuva okupēta, Polija jau 1939. gadā izdzēsta no Eiropas kartes, Hitlers nupat ieņēmis Parīzi, Anglija bloķēta, pie Latvijas robežām milzīgs Staļina armijas kontingents, jūrā zemūdenes, flote un PSRS uzspiestajās bāzēs kaujas gatavībā 25 000 kareivju, tanki, lidmašīnas.

 

Var runāt par varonīgu militāru pretošanos, var runāt par pāris nepieciešamiem starptautiskiem paziņojumiem, bēgšanu, pašnāvību… Var runāt arī par centieniem saglabāt tautas dzīvo spēku un tālredzīgu gudrību, vien nenojaušot, ka Latvijas autonomija nekādi PSRS sastāvā netiks ievērota: sekos masveida slepkavības, deportācijas un kolonizācija.

 

Ne vien Kārlim Ulmanim, viņa Ministru kabinetam un armijas vadībai, bet visai valstij un tautai bija ļoti drūma un kritiska situācija.

Tagad ir viegli kādu kritizēt, īpaši jau lielu valstsvīru. Taču kritizējot lieti noderētu vispirms pajautāt pašiem sev – ko tad es esmu darījis un tagad daru Latvijas labā, lai likvidētu šīs okupācijas baigās sekas un konsekventi ikdienā veidotu Latviju atkal par plaukstošu, nacionālu valsti?

“Fašistiskais režīms”, “Ulmaņa kliķe”, “drūmā darbaļaužu apspiestība”, “melno dienu terors”, “buržuāziskā nacionālisma diktatūra” – tā garus gadu desmitus zākājās padomju okupācijas prese, kamēr laikabiedri un tauta vēl joprojām glabā atmiņā Kārli Ulmani un neatkarīgo Latvijas valsti. Neskatoties arī uz mūsdienu negācijām, tas nav tikai “skaists, sentimentāls sapnis par pagātni”, kā to pēdējā laikā cenšas definēt. Tie ir fakti par mūsu toreizējās nacionālās valsts iespējām, kā arī nākotnes pamats – nevis 4. maija, bet 18. novembra republikai.

Tāpēc, Kārļa Ulmaņa vārdiem runājot: “Mums nav jāstāv citu ēnā un aiz citu muguras. Es esmu aicinājis un saucis, latviešiem teicis: ceļaties, lieciet muguras taisni, jo mēs esam pelnījuši to, ka mēs drīkstam staigāt atliektām mugurām. Nav tiesa, ka mēs būtu tauta, kurai nav ne uz ko atpakaļ skatīties: mums ir gari laika sprīži, kuri ir pilni varonības un pilni lielu darbu.”

 

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Mūžīgs gods un slava mūsu vienīgajam prezidentam un īstajai Latvijai.

Draugiem Facebook Twitter Google+