Kultūra
Kultūrpolitika

Latgaļu akcents – mana pievienotā vērtība. Saruna ar Aigaru Runči 2


Aigars Runčis
Aigars Runčis
Foto – Valts Kleins

Viena sirsnīga dziesma latgaliešu mēlē Aigaru Runči ar grupu “Borowa MC” uznesa popularitātes viļņa virsotnē. Ar “Vysskaistuokai meitiņai” viņi parādīja – Latgale var! Nupat tautā izgājusi jaunākā – “Eima, eima”, kas izskan kā Aigara lūgšana meitiņām.

Reti jums nāk pasaulē tās skaistās dziesmas – vai iedvesmas trūkst, nauda jāpelna?

Nekas no nosauktā. Dziesmas iznāk tik bieži, cik piedzimst bērni. Iepriekšējā – “Eņgelis” – ir tikpat veca kā mana vecākā meita Estere, uzrakstīju to dažas nedēļas pēc viņas dzimšanas. “Eima, eima” pieteicās gandrīz reizē ar jaunāko meitu Emīliju. Sanāca kā vecos labos laikos – Guntra (grupas soliste Guntra Kuzmina. – I. P.) bija atradusi tautas dziesmu par māsiņām un meitiņām un man tas motīvs likās tik tuvs un saprotams, ka izdarījām to pašu ko pirms daudziem gadiem ar “Vysskaistuokai meitiņai” vai arī citām, ko esam apdarinājuši. Mēs paņemam ko senu, ar dziļām vērtībām iekodētu un piešķiram tam 21. gadsimta skatījumu ar citu jēgu. “Eima, eima” māsiņas oriģinālā ir bēdīgs stāsts – meita apvainojusies uz savu mammu, jo tā viņu par ātru izdod pie vīra, bet manas muosiņas vēl ir maziņas un vēstījums izveidojās cits – kā lūgšana par savām meitiņām.

Dziesmās dzird jūsu runājamo balsi, vai dziedamo arī esat pamēģinājis?

Daudzreiz esmu mēģinājis. Bezcerīgi. Nezinu, kas par vainu, bet pat Guntra atteicās ar mani strādāt.

Kurš tad meitām šūpuļdziesmas dzied?

Man negribas sabojāt bērniem muzikālo dzirdi… Daudz lasu viņām pasakas, stāstus, kurus arī pats izdomāju. Ļoti lepojos, ka vienu brīdi Esteres mīļākā grāmata bija “Vislabākais tētis” – īsi dzejolīši par tēviem.

“Visskaistākajai meitiņai” uzskrēja aptauju virsotnēs, dabūja balvas, vai šis panākums uzrāva lielāku vilkmi latgaliešiem muzicēt savā valodā?

Gan – jā, gan – nē. Mēs parādījām, ka ir iespējams veiksmes un panākumu ceļš, kas daudzus iedvesmoja un spārnoja. Vienu brīdi no Latgales parādījās ļoti daudz mūziķu un grupu, kas muzicē latgaliski. Papildu stimuls bija Latgales radio, kuru tolaik vēl nebija pārpirkusi baznīca. Taču, no otra puses, joprojām ir pretestība latgaliešu valodai un mūzikas skanējumam plašākā telpā – radiostacijās gan mūsu, gan citu mūziķu skaņdarbus latgaliešu valodā spēlē ļoti, ļoti maz.

Esat jautājis saviem kolēģiem Latvijas Radio, kas par vainu?

Mums acīs mūzikas redaktori nav atļāvušies teikt, kāpēc tas ir tā… Uz šo jautājumu zinātnisku atbildi mēģina rast Ingars (grupas ģitārists Ingars Gusāns. – I. P.), taču pagaidām – nesekmīgi. Viņš ir filoloģijas zinātņu doktors un savu kārtējo pētījumu raksta par latgaliešu mūzikas uztveri un klātesamību radiostacijās un citur publiskajā telpā.

Latgaliešiem labu gabalu trūkst?

Ne visa mūzika, kas nāk no Latgales, ir kvalitatīva, taču tāpat var teikt par to, kas sarakstīta latviski. Taču atsevišķu latgaliešu grupu radītā mūzika ir pat labāka par lielas daļas veikumu latviešu valodā.

Nesen dzirdēju jūsu novadnieci radio diskusijā runājam latgaliski, un kāda klausītāja pieprasīja, lai raidot tulkojumu latviski.

Varētu piekrist, ka tīram latvietim dažos mūsu novados būtu grūtāk uztvert specifiskus vārdus, bet nesaprast pašu latgaliešu valodu… Tā ir tāda poza.

Galerijas nosaukums

Latgaliešu valoda atšķiras, kā to runā dienvidu daļā vai ziemeļu novados.

“Eima, eima” tam ir spilgts piemērs. Dažādās vietās šo frāzi var pateikt atšķirīgi, piemēram, Maltā tas būtu ejom, ejom. Ludzas pusē, no kurienes nāk mana sieva, – īmam, īmam, Kārsavas apkaimē – īdļom, īdļom.

Latgales Simtgades kongresa rezolūcija prasa nodrošināt latgaliešu valodas lietošanu vārdos un rakstos visā Latvijā. Vai nav pārspīlēts?

Paziņojuma autori bija lietojuši taktiku – uzraksti maksimumu ar domu, ka daļu dabūsi. Kas attiecas uz praktisku valodas lietošanu, tas būtu ļoti jauki, ja latgalieši varētu savā rakstu valodā vērsties ar iesniegumiem valsts un pašvaldības iestādēs. Taču nebūtu jāuzspiež, lai tas notiek visā Latvijas teritorijā. Otrs jautājums – vai atbilde jāgaida latgaliešu valodā? Cik būtu tādu cilvēku, kas prastu uzrakstīt iesniegumu latgaliešu valodā bez kļūdām. Arī man tas nesanāktu tik literāri un gramatiski pareizi, kā gribētos – atzīstu savus baltos plankumus. Bet es piekrītu Ilgai Šuplinskai un citiem valodniekiem – ja latgaliešu valodai nav utilitārā lietojuma ikdienā, nav iespējas to izmantot, kāda jēga mācīties gramatiku?

Kā sanāca Kārsavas novadam ar ceļazīmēm, kuras viņi salika latgaliešu valodā? Valsts valodas centrs pieprasīja, lai nomaina tās uz valsts valodu. Lūk, mēs nonākam līdz jautājumam – kāpēc Valsts valodas centrs, kuram jārūpējas arī par latgaliešu valodas aizsargāšanu, to pielīdzina svešvalodai.

Kā tas beidzās?

Domāju, ka par labu Kārsavai – šīs zīmes paliek, bet ar centra atrunu, ka uz priekšu tā nedarīt. Kārsavas novads tagad gatavojas nākamai kārtai, kurā viņi turpinās izvietot ceļazīmes ar uzrakstiem latgaliešu valodā. Tas ir lieliski, un es viņus ar to apsveicu! Kad latvieši brauc ciemos uz Latgali, viņi taču grib sajust vietējo kolorītu, viesmīlību un arī valodu.

Taču skolā latgaliešu valodu nemāca, atliek ģimene vai iela. Kā tas bija jums?

Arī man latgaliskās saknes palīdzēja apzināties ģimenē vecvecāku paaudze – babiņa un dzediņš. Viņi ļoti daudz ar mani runāja, lasīja priekšā. Vectēvam bija sūrs ganuzēna stāsts par izsišanos dzīvē, jo ģimene bija liela – tas mani ļoti iespaidoja. Vidusskolā skolotāja piedāvāja piedalīties jauniešu nometnē “Atzolys” (laviski – asni. – I. P.), kas man bija latgaliskās apzināšanās pagrieziena punkts, jo organizatoriem bija izdevies savākt tā brīža jauniešu ziedu – tur iepazinos ar Kristapu Rasimu, viņa brāli Gunti, ar savu sievu Agnesi, Ingaru Gusānu un dzejnieci Līgu Rundāni – viņas dzejas izmantojam savās dziesmās. Nometnē redzēju, ka latgaliešu kultūra nav tikai folklora, babiņu un dzediņu stāsti, bet dzīvo, dzirkstī un var būt moderna. Kad vēlāk jau piedalījos publiskās runas konkursā Latvijas mērogā, runu teicu latgaliešu valodā un uzvarēju. Kā pēc tam jokoju – vai nu runāju ļoti pārliecinoši, vai arī neviens mani nesaprata.

Ar padsmit gadu nobīdi no malas redzu, ka situācija ir nevis uzlabojusies, bet kļuvusi sliktāka. Dažās skolās latgaliešu valodu var apgūt fakultatīvās nodarbībās, kas balstās tikai uz atsevišķu skolotāju pārliecību. Ģimenēs babiņas un dzediņi iet mazumā vai kļūst jaunāki un nav, kas nodod pieredzi tālāk. Tāpēc piekrītu kongresa rezolūcijas punktam par valodas mācīšanu skolā – ar programmu un skaidri iezīmētu finansējumu.

Vienojāties, kas jādara, taču kurš to visu bīdīs tālāk?

To pašu kongresa pirmās dienas noslēgumā raidījumam “Kolnasāta” jautāju režisoram Viesturam Kairišam un advokātam Agrim Bitānam. Viņi teica, un es arī piekrītu – jābīda pašiem. Līdzīgi kā mūzikā un citās jomās – ar smagu un neatlaidīgu darbu, klauvēšanu pie ministriju un institūciju durvīm, arī apkārtceļus meklējot. Kongress kalpo kā ļoti laba platforma, uz kuras šo jautājumu pacelt nākamajā līmenī. Tur taču piedalījās Valsts prezidents, Ministru prezidents, citas amatpersonas un solīja atbalstu.

Līdzšinējo darbošanos raksturotu kā kampaņveidīgu – uz kaut ko saņemamies, padarbojamies, pasūdzamies, ka mūs apdala, un – iestājas mieriņš. Atkal rīvējamies savās virtuvēs un domubiedru grupiņās. Manā skatījumā, latgaliešu valodas un kultūras jautājumam pieklibo pīārs – stratēģiski virzīts, lobēts risinājums ar pārliecību par rezultātu, kuru gribam sasniegt.

Kongresa rezolūcija pieprasa arī Latgales pašvaldībām oficiāli apstiprināt zili balti zilo karogu.

Par šo jautājumu līdz šim vēl neesmu publiski izteicies… Izturos rezervēti, jo neredzu tam ne tikai lietojumu, bet arī jēgu. Tā sauktais Latgales karogs savulaik tika izveidots sporta spēlēm. Ja skatāmies vēsturiski, tad Latvijas karogs jau ir seno latgaļu cilšu karogs un mums ar to jālepojas.

Jāsaprot pašiem sava iekšējā motivācija – vai tas ir protests pret kaut ko? Ja tas ir protests, vai tā ir labākā forma? Jāņem taču vērā ģeopolitiskā situācija un apstākļi, uz šīm lietām nedrīkst skatīties šauri, tad tās vairāk šķeļ nekā vieno.

Kairišs apgalvo, ka prestiži ir būt latvietim, bet latgalietim – ne. Vai ir tik slikti?

Daļa noteikti jūtas slikti, piemēram, saņemot augstprātīgu attieksmi par savu latgaļu akcentu latviešu valodā vai dzirdot kaut kādus jokus par to, ka Latgalē nav elektrības vai internets ir lēns. Nu tādā stereotipu līmenī.

Jūs arī runājat ar latgaliešu akcentu.

Paldies sabiedriskajiem medijiem, kur varēju nostiprināt pārliecību, ka tā ir mana pievienotā vērtība. Nezin vai būtu tik daudz raidījumus vadījis, ja runātu tīrā un pareizā latviešu valodā. Tas ir pašapziņas jautājums. Daži savu akcentu prot padarīt par lielu plusu, nevis trūkumu, bet lielākā daļa ir kautrīgi, skolā viņiem tiek apgalvots, ka nerunā pareizi, nāk no trūcīgāka reģiona, viņi nezina trendus un tendences, kas te ap Rīgu mājo, un tas liek justies mazāk vērtīgiem.

Šlāpins taisa jokus par jaunajiem latviešiem, vai ir arī jaunie latgalieši, un kas viņiem raksturīgs?

Es drīzāk runātu par kārklu latgaliešiem, kuri aizmirst vai kaunas un negrib atzīt savu izcelsmi un piederību, un tas ir absurdi – noliegt daļu no sevis un dzimtas.

Kopš studiju laikiem esat kļuvis par rīdzinieku – vai galvaspilsētā pastāv tāda kā latgaliešu kopība vai pleca sajūta?

Kopā turēšanās nenotiek, bet latgaliešu Rīgā dzīvo ļoti daudz un tas ir pozitīvais. Viņi nāk klāt un sveicinoties saka “Vasals!” – kas ir kā mūsu atpazīšanas zīme.

Nupat vienam paziņam palīdzēju palabot darba sludinājuma tekstu latgaliski, jo viņš meklē jauniešus tieši no Latgales – esot uzcītīgāki, mazāk prasīgi un čaklāki. Arī no savas profesionālās pieredzes ar projektu vadītājiem esmu nonācis pie līdzīga secinājuma.

Kā to izskaidrot?

Grib sevi pierādīt Rīgā, jo pieraduši, ka uz viņiem skatās kā uz sliktākiem, tāpēc strādā vairāk, lai parādītu, ka var būt tikpat labi darbinieki kā citi.

Daudziem rīdziniekiem pašvaldību vēlēšanas beidzās ar sarūgtinājumu. Vai esat kā populāra persona aicināts kandidēt vai varbūt kā mūziķis – uzspēlēt, piemēram, “Saskaņas” vēlētājiem?

“Saskaņai” mēs nekad nespēlētu. Pats esmu kandidējis Rēzeknes novadā 2009. gadā, kad tikko pabeidzu bakalaurus un domāju, ko darīt – atgriezties Latgalē vai palikt Rīgā. Vēlēšanas bija viens no lakmusa papīriņiem – ja ievēlēs, tas kļūtu par atspēriena punktu, lai darbotos Latgalē. Neievēlēja, no pašreizējā viedokļa – viss notika pareizi, jo katrs dara darbu savā vietā. Man tas ir “Kolnasāta”.

Pēdējā laikā jūs raidījumā retāk dzird.

No šā gada janvāra “Kolnasātas” studija ir pārcelta uz Latgales studiju, tāpēc Doma laukumā raidījumu sanāk veidot reizi mēnesī.

Jums patīkot dzīvē noteikt mērķi un to apņēmīgi un neatlaidīgi sasniegt.

Esmu ļoti tipisks horoskopa Lauva, kam jāuzvar. Zaudējumus ļoti grūti pārciešu.

Nav taču lieli bijuši?

Par zaudējumu var uzskatīt jebkuru galda spēļu partiju kopā ar draugiem – kaut vai “Aliasā” vai “Skrablē” kāds savāc vairāk punktu –, arī tad vakars ir sabojāts (joks!). Ar gadiem esmu to iemācījies pieņemt, bet zaudēt nepatīk.

Ievēroju, ka jūsu feisbuka lapā daudz bilžu ar Prāta spēļu komandu. Ko dod tāda sacensība?

Adrenalīnu, pārbaudi sev, ļauj kaut ko jaunu uzzināt un forši pavadīt laiku draugu un labu paziņu lokā. Lielākā daļa esam kursa biedri no manām abām augstskolām, ir izdevies labi saspēlēties, tāpēc turamies pirmajā desmitniekā. Nesen piedalījāmies televīzijas spēlē “Veiksme. Intuīcija. Prāts” un pārliecinoši vinnējām.

Kā jūsu plānos ierakstās kāzu vadīšana?

Nu jau būs trīspadsmitais gads aiz muguras un vairāk nekā 40 kāzas. Sākās ļoti nevainīgi – ar vedēju būšanu, un draugi, kas bija mūs redzējuši, aicināja uz savējām. Tā tas aizgāja – cilvēki sāka pat no malas zvanīt. Šis noteikti nebija mērķtiecīgi virzīts karjeras pasākums – nav mans pašmērķis katru nedēļas nogali vadīt kāzas. Pēdējos gadus daudziem atsaku, ar sievu esam vienojušies, kuras nedēļas nogales būšu kopā ar ģimeni.

Vasara saplānota?

Četras kāzas. Vienas vadīšu kopā ar sievu – precas grupas biedrene Guntra, kāzas notiks Latgalē. Pārējās – vienkārši labiem cilvēkiem.

Kāzas var būt arī riskanta padarīšana – ar piedzērušiem vai kauslīgiem viesiem un pat bēgošām līgavām. Nav gadījies?

Tad ir slikts vadītājs, jo viņa uzdevums kāzas novadīt tā, lai viesi nedzer par daudz un nevelk uz kašķi.

Spilgtu notikumu bijis daudz. Vienās no pirmajām kāzām, kuras vadīju, notika Latgalē un gandrīz izjuka. Dodamies no līgavas mājas uz baznīcu, bet tur netālu kapi un pretī mums brauc bēru karavāna. Līgavas māte saka – stop, ne soli tālāk, vecmāmiņas arī, jo bēres ir slikta zīme, un viņas līgavu par sievu vairs nedos. Dabūju likt lietā improvizāciju un mierināju, ka patiesībā tā ir laba zīme, ka meita simboliski mirst, lai atdzimtu kā jauna sieva. Viņas padomāja un piekrita – jā, pareizi vien esot. Kad precējās Kristapa Rasima brālis, mācītājs ieņēma pozu, ka nelaulās, jo bijām nokavējušies 15 minūtes. Iedomājieties, man jātiek galā ar mācītāju! Lieliska pieredze, kur vēl ko tādu piedzīvotu.

Jums viegla roka, pāri turas kopā?

Par visiem nezinu, bet lielākā daļa dzīvo laimīgi, arī jau pieminētajā bēru gadījumā.

Pats apprecējāties pēc septiņiem draudzības gadiem. Ģimenes dzīve radošajiem plāniem neapgriež spārnus?

Ģimene ir mana prioritāte. Kad biju jaunāks, lasīju vai klausījos intervijās, kā citi fanoja par ģimeni, bērniem, man likās – tiešām? Varbūt nespējat sevi citādi realizēt? Kad pats kļūsti par tēvu, sāc organiski saprast ģimenes vērtību un tā hierarhija sakārtojās ļoti ātri.

Saistītie raksti

Mums paredzēja, kad būs bērni, viss – sēdēsit mājās, taču joprojām ne kripatiņu nejūtamies apdalīti saviesīgajā dzīvē, un mums ir divas lieliskas meitenes, kas audzina savus vecākus. Paldies mūsu babiņai – sievasmātei, kura atbrauc uz Rīgu un palīdz meitenes pieskatīt.

Kas jūs iedvesmo kā radošu cilvēku?

Jau padsmit gadus – mana sieva, un tagad – arī mazās. Agnese mani uzlādē, savāc, kad liekas, ka nav vērts… Viņa ir cilvēks priekos un bēdās. Veidojam attiecības kā labākie draugi un uzticības personas, jo apzināmies, ka vispirms esam viens otram. Lai cik savtīgi tas skanētu, mums ar Agnesi ir plāns nodzīvot kopā visu mūžu. Meitenes ir forši, kādu laiku viņas būs ar mums, tad – aizies savā dzīvē, un vienu dienu mēs atkal paliksim divatā.

Cik bieži sakāt viens otram, ka mīlat?

Negribas jau tā atklāt, bet vairākas reizes dienā – gan viens otram, gan bērniem.

Kā tas skan latgaliski?

Es tevi mīļoju.

LA.lv