Mobilā versija
Brīdinājums -0.4°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
10. maijs, 2012
Drukāt

Latvju puikas hokeja laukumā dod pa zobiem (1)

hokejs_leta

Stokholmas ledus arēnā tikpat kā dziļjūrā. Un, ja ienirtu ar Žaka Īva Kusto akvalangu, tad redzētu: mūsu aizsardzības līnija ir režģota un kustīga kā ūdenszāļu klājs, bet vārtu laukumā kā nesalaužams, necaurejams barjerrifs – Edža.

 

Sprukts slīd lēnām kā zobenzivs pa dzelmi, meklēdams, ko uzdurt uz pīķa, Daugaviņš vijas kā kodīgs elektriskais zutis, un pretiniekiem nav ne ziņas, kur viņu vārtpriekšā ar plunkšķi izlēks lielais izsalkušais asaris Mikiņš Indrašis. Kā magnēts ripu velk līdzi strādīgais līnis Cipulis – ui, atkal bortā! – un, lokus mezdams, viscaur šaudās mūsu forelīte Miķelis. Ķēniņš – tas vispār ir zivtele, kam velnēns sēž iekšā! Ar vīra dūšu, flammi un disciplīnu latviešu strēlnieku korpuss, vārdā hokeja izlase, kā sadragātus vrakus dzelmē atstāj Vāciju (Merkele kaput!) un zilo Itāliju, makaronu ēdājus uz slidām. Pieci nulle! – par spīti švakai ēdmaņai zviedru galdā, halles smacīgumam un tam, ka pāri dīķim atpeldējis tikai līdzjutēju ansamblis, nevis sarkanbaltsarkanos tautastērpos lielais dziesmu svētku koris. Mēs uzvaram, kaut šai pirmizrādē uz ledus Latvijas formās spēlē pusaudži un tie, kam jau laiks domāt par slidu vadzī kāršanu, kaut daži nav lāgā gatavi savai solopartijai un daudzi nemaz nemāk iemest golu. Bet mēs vadām melno kaučukgabalu ar hokejnūjām, kamēr nopērtie pretinieki – kā ar rabarberkātiem vai Siguldas spieķiem.

 

Ar mums kopā ir indiānis, kas māca iezagties zonā, lai nečab sniedziņš un nenodreb ne apšu lapa, un dažkārt palīdz rikošeta cūkas laime. Neviens fotoradars neapturēs gaitu uzņēmušo sarkanbaltsarkano ātrvilcienu! Olē, olē, olē!

 

Bet, zināms, uz pusotra miljona latviešiem ir 800 tūkstoši treneru, no kuriem ikkatrs gudrāks par Rautakallio, Znaroku un Nolanu, buntītē sasietiem. Viens šņukst, bet cits smērē kreftīgas sinepes – ak vai, cik slikti nospēlējām, nenostūmām kaktā, neparādījām, kā dzeļam. Tikai piecas reizītes – par maz melnā pica iekritusi itāļu redelēs, trīsreiz – tikvien cauršauts fāterlandes vārtu vīrs! Tā tak tāda izlepuša fana valodošana un tukšu grabēšana – 2 soda minūtes viņam par spēli ar pārāk augstu paceltu kūju. Itin kā latvju puikas garlaikodamies un bez stresiņa sadevuši pa zobiem nadzīgajiem, frišajiem fričiem un itin kā nebūtu piespieduši itāļu puskanādiešus ar lāpstiņām pie saltā ledus, liekot atzīties bezspēcībā. Jūs vēl redzēsiet ledus laikmetu, kad tālākajās spēlēs laukumā pāri brāzīsies latviešu šļūdonis, kā ar kravas mašīnas neatlaidību vārtus metīs NHL Daugaviņš, kā aizsargi atkal nosebos pieskatīt balderi Indraši, kā tīkliņu nodrebinās Galviņa triektā šaiba, kā motorzāģītis Miķelis gāzīs vārtsargus garzems kā mastu priedes. Šamējo treneri aizvien būs spiesti atkārtot – nē, mēs nebijām ņuņņas, bet ko tu padarīsi latviešiem. Knapi iesviedām ripu zonā un jau laidāmies lapās, atpakaļ savā sētā. Viņi bija stiprāki!

Kas tur nākamie, kuriem pa pāksti? Čehi? Svensoni? Lai tik nāk pretī!

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+