Latvijā
Izglītība

“Ļaujiet man būt optimistam!” LA saruna ar izglītības ministru Kārli Šadurski 20


Kārlis Šadurskis
Kārlis Šadurskis
Foto – Karīna Miezāja

Jaunā mācību gada priekšvakarā sarunājos ar izglītības un zinātnes ministru Kārli Šadurski.

 

Vai var teikt, ka nākamais mācību gads būs pēdējais mierīgais posms pirms 2018. gada 1. septembra, kad ieviesīs jauno izglītības saturu, sāks skolot sešgadniekus?

K. Šadurskis: Nākamais mācību gads patiesībā ir ļoti svarīgs. Tas būs sagatavošanās posms pirms pārmaiņām, kas bija vajadzīgas jau sen. Kā ir strādāt ar kompetenču saturu, to pilotprojektā jau nākamajā mācību gadā izmēģinās 100 skolas. Nākamā mācību gada laikā gatavosimies vēl kādām pārmaiņām, kuru īstenošana jau stipri nokavēta. Un tā ir skolu tīkla kārtošana. Jānovērš šī dīvainā situācija: Latvija no visām ES valstīm iegulda no valsts budžeta vislielāko procentu izglītībā, bet vienlaikus te skolotājiem ir viszemākās algas visā ES.

 

Taču nākamajā mācību gadā lielākā daļa skolēnu un skolotāju šo sagatavošanos uz savas ādas nejutīs. Tātad lielā mērā skolas vēl dzīvos pa vecam?

Tādu lielu normatīvu pārmaiņu, kas skartu skolēnus, tiešām attiecībā uz gaidāmo mācību gadu nav. Ir nelieli precizējumi attiecībā uz pedagogu algām, mērķ-dotāciju sadali utt. Lielākas pārmaiņas attiecas tikai uz skolotājiem, jo būs jauna kārtība kvalitātes pakāpju piešķiršanā.

 

Skolotāji atkal sūdzas par to, ka nezina, cik viņiem jaunajā mācību gadā maksās.

Kamēr ir spēkā princips “Nauda seko skolēnam”, pedagogi precīzi savu algu uzzina tikai tad, kad ir zināms skolēnu skaits skolā, kur pedagogs strādā. Indikatīvi gan summai vajadzētu būt zināmai, jo skolām ir zināmas skolēnu skaita prognozes, kas gan reizēm atšķiras no realitātes.

 

Kādas ģimnāzijas skolotājs ierosināja jums kā matemātikas doktoram pavaicāt, kā tas tā var būt, ka skolēnu skaits konkrētajā ģimnāzijā pieaug, slodze palielinās, bet alga samazinās?

Lai atrisinātu šo matemātisko uzdevumu, ir jāzina konkrētāki dati. Pieaugot slodzei, būtu jāpieaug arī atalgojumam, ja vien naudas sadale atalgojumam skolā vai pašvaldībā ir taisnīga. Pašvaldībā arī nākamajā mācību gadā vēl varēs skolotāju algām piešķirto valsts naudu pārdalīt starp skolām, taču ne vairāk kā sešus procentus no mērķdotācijas apjoma. No 2018. gada gan skolas saņems precīzi tik, cik tām pienākas, ņemot vērā skolēnu skaitu katrā skolā. Taču jau tagad pieņemti noteikumi par mērķdotāciju sadali, kas nosaka, ka visa mērķdotācija pašvaldībai jātur atsevišķā kontā un nauda no šā konta var plūst tikai uz izglītības iestādi. Tur nevar būt nekādas aizņemšanās, izlietošanas citiem mērķiem un pēcāk atdošanas. Tāpat noteikts, ka pašvaldības drīkstēs uzkrāt ne vairāk kā vienu procentu no mērķdotācijas. Gribam, lai mērķdotācija precīzāk atspoguļojas skolotāju algā.

 

Ministrija līdz šim neesot zinājusi, kā pašvaldība iztērē uzkrājumu. Vai tiešām tā var būt, ka jūs ilgstoši nezinājāt, kur paliek daļa no skolotāju algām paredzētās naudas?

Mēs neko nevaram izmainīt savā pagātnē, jo īpaši tajā laikā, kad es nebiju šajā iestādē. Tiklīdz problēmu identificējām, to risinājām.

 

Tātad iepriekšējie ministri nerisināja?

Nevaru par to spriest.

 

Pieminējāt izmaiņas skolotāju kvalifikācijas pakāpju noteikšanā. Bet daļa skolotāju uztraucas, ka nu pārāk liela vaļa būs direktoriem, kas draugiem došot augstākas pakāpes, bet “nedraugiem” nedošot.

Jāņem vērā, ka tiek vērtēts arī direktoru darbs. Turklāt ceru, ka pašvaldība ir atbildīgs skolas saimnieks. Ja direktors rīkojas nesaprātīgi, tā ir vistiešākā pašvaldības atbildība. Tai jāved šis direktors pie prāta vai arī jānomaina.

 

Ja direktors ir pašvaldības vadītāja partijas biedrs, bet nemiera cēlēji skolotāji ir opozīcijas partijā, diez vai pedagogi pašvaldībā atradīs taisnību.

Es ļoti ceru, ka izglītības iestādes ir pietiekami tālu no partijas ķildām un koalīcijām.

 

Paskatieties, piemēram, “Saskaņas” sarak-stu Rīgas pašvaldību vēlēšanām! Tur bija pilns ar skolu direktoriem. Paskatieties arī citu pašvaldību un partiju deputātu kandidātu sarakstus!

Labi. Tomēr kvalitātes pakāpes nepiešķirs direktors viens pats. Skolā tiks izveidota komisija. Tās nolikums būs jāsaskaņo ar pašvaldību. Ļoti samazināsies tā birokrātija un papīru būšana, kas bija iepriekšējā pakāpju piešķiršanas sistēmā. Kvalitāte tiks novērtēta, ņemot vērā skolotāja tiešo darbu, viņa vadīto mācību stundu kvalitāti.

 

Komisiju jau arī var izveidot tā, lai tajā būtu tikai direktora domubiedri.

Neviena sistēma nekad nebūs droša pret idiotiem vai kaitniekiem. Jebkuru, pat vispilnīgāko sistēmu, ja tīšām lauž, var padarīt absurdu. Taču tāda ir valsts pārvaldes funkcija, ka katrai institūcijai ir deleģētas noteiktas funkcijas, kas tai jāizpilda. Mums jāpieņem, ka izpilde notiks pēc labākās apziņas. Tāpat kā katrs autovadītājs ir tiesīgs paļauties, ka arī citi autovadītāji godprātīgi ievēros satiksmes noteikumus. Taču, ja daļa skolotāju skolā nejūtas labi, tas tikai apliecina, ka arī skolās ir vajadzīgs mediācijas process.

 

Tātad jūs paļaujaties, ka lielākā daļa direktoru būs godprātīgi. Jūs vairākkārt esat teicis, ka valstij nav teju nekādu iespēju ietekmēt, ko pašvaldība ieceļ vidusskolas direktora amatā. Tomēr premjers un jūs ik pa laikam draudat, ka valsts pārņems vidusskolas un tad varēs ietekmēt ne tikai direktoru izvēli vien. Taču konkrēti darbi neseko.

Vidusskolu pārņemšana nav pašmērķis. Mērķis ir, lai abas izglītībā iesaistītās puses – gan valsts, gan pašvaldība – rīkotos saskaņoti, paturot fokusā izglītības kvalitāti un skolēnu.

 

Bet kāpēc tad jādraud?

Tāpēc, ka reizēm pašvaldības saka: runājiet, ko gribat, bet mēs darīsim pa savam. Katrā ziņā rudenī sarunās ar visām pašvaldībām piedāvāsim ideālo skolu tīklu. Mēs diskutēsim, taču ceram, ka iegūs gan pašvaldības, gan valsts. Pašvaldības ietaupītos līdzekļus, kas radīsies, optimizējot skolu tīklu, varēs ieguldīt izglītības iestādēs, bet valsts varēs novirzīt naudu pedagogu algu tālākai celšanai.

 

Ja pašvaldības negribēs kārtot skolu tīklu, tad tomēr vidusskolas tām varētu atņemt?

Es negribu jau iepriekš spekulēt ar to, kas būs, ja sarunas būs neveiksmīgas. Ļaujiet man būt optimistam!

 

Kuras pašvaldības aicināsiet uz sarunām vispirms?

Tā kā fokuss ir uz vidusskolu tīkla sakārtošanu, vispirms runāsim ar tām pašvaldībām, kurām šajā ziņā būs vairāk darba.

 

Tātad sāksiet ar Rīgu?

Teorētiski tā varētu būt, taču būtu tomēr jāiesildās ar kādu citu pašvaldību.

Kvantitatīvie, tātad skolēnu skaita kritēriji absolūti nebūs noteicošie. Ja skolā ir laba kvalitāte, ir ļoti pieļaujamas atkāpes no kvantitatīviem kritērijiem.

 

Jā, ministrija jau prezentēja plānu, kā varētu tikt svērta skolu kvalitāte. Taču īsti nekļuva skaidrs, kurš tieši rēķinās, piemēram, skolu pievienoto vērtību. Jo Valsts izglītības satura centrā (VISC) vēl nesen man teica, ka viņiem neesot analītiķu, kas to darītu. Vai turpmāk būs?

Kā lai es to zinu? Mani neinteresē, cik cilvēku piedalīsies produkta tapšanā. Mani interesē, lai tas būtu funkcionāls, kvalitatīvs un efektīvs.

 

Taču VISC pats pēc sava prāta nevar palielināt štatus, pieņemot analītiķus. Tas jālemj ministrijā.

Jā, un mēs kopīgi lemsim, kā iegūt mums nepieciešamos datus. Kad precīzi redzēsim, kādus datus kvalitātes noteikšanai mums vajag, kurās datu bāzēs tie ir, vai mēs varam šīs datu bāzes saslēgt kopā, domāsim, kā un kurš aprēķinās skolu kvalitātes līmeni. Ideālā variantā to rēķinātu datorprogramma. Protams, arī tās izstrādei būs vajadzīgs finansējums. Šobrīd strādājam pie Valsts izglītības informācijas sistēmas uzlabošanas, pie tās sajūgšanas ar pārējām mūsu informācijas sistēmām, lai varam strādāt mūsu gadsimtam atbilstošā veidā.

Kad skolu tīkla pētnieks Jānis Turlajs stāstīja par skolu kvalitātes kritērijiem, kā viens no tiem tika minēts dabaszinātņu eksāmenu indekss. Proti, skolu kvalitātes noteikšanā tad īpašs svars būtu tieši šiem eksāmeniem. Vai nav tā, ka, pievēršot tik lielu uzmanību dabaszinātnēm un eksaktajām zinātnēm, citas jomas tiek atstātas novārtā? Piemēram, Ekselences balvas nesaņem ne valodu, ne vēstures skolotāji. Uz starptautiskām mācību priekšmetu olimpiādēm arī tiek tikai tie, kas Latvijā uzvarējuši eksakto un dabaszinātņu mācību priekšmetu olimpiādēs.

Runājot par kvalitātes kritērijiem, uzskatu, ka vismaz pagaidām tajos būtu jāiekļauj tikai obligāto eksāmenu indekss. Mums nevajag visos darbos, ko darām, likt uzsvaru uz vienām un tām pašām jomām. Zinātnes un augstākās izglītības finansējumā jau ir uzsvars uz eksaktajām un dabaszinātņu jomām, jo tās ir izšķirīgi svarīgas tautsaimniecības attīstībai. Protams, lai augstskola varētu realizēt savu potenciālu STEM (saīsinājums no “science, tech-nology, engineering, mathematics” – zinātne, tehnoloģijas, inženierzinātnes, matemātika.Red.) jomā, tai jāsaņem atbilstoši reflektanti no vidējās izglītības iestādēm, taču tad jāliek uzsvars uz STEM jomām tieši mācību saturā. Savukārt Ekselences balva nav Izglītības un zinātnes ministrijas rīkots pasākums, tur balvas sponsori – uzņēmēji – paši izlemj, kuru mācību priekšmetu skolotājus apbalvot. Par starptautiskajām mācību priekšmetu olimpiādēm – šobrīd ir Eiropas Savienības finansējums, lai starptautiskā līmenī varētu sacensties visu olimpiāžu uzvarētāji.

 

Skolu tīkla kārtošana aizķeras arī pašvaldību savstarpējo norēķinu sistēmas dēļ. Pašvaldībai, kurai vairs nav skolas, jāmaksā par “savu” bērnu mācīšanu pašvaldībai, kurai tā ir. Kurš negrib vai neļauj novērst šo netaisnību?

Ir ļoti skaidri jūtama Finanšu ministrijas pozīcija, ka pie likuma par pašvaldību izlīdzināšanas fonda neķersimies, jo to pieņemt bijis ļoti grūti. Ja to atvērs, pastāv risks iekulties nebeidzamā diskusijā par pamatprincipiem. Taču jādomā par kādu noteikumu pieņemšanu, jo spēkā esošā pašvaldību savstarpējo norēķinu sistēma liek tām turēties pie katras mazākās skolas līdz pēdējam. Ja skolu slēgs, labumu gūs cita pašvaldība, kas dabūs gan skolēnu, gan naudu. Tā ir netaisnība, kas būtu jānovērš.

Taču atcelt savstarpējos norēķinus nav izdevies, jo daļai pašvaldību tas nebūtu izdevīgi. Jāņem gan vērā, ka no pašvaldību izlīdzināšanas fonda pašvaldība par katru skolas vecuma bērnu, kas tur dzīvo, saņem vairāk naudas nekā par pieaugušo.

Zinu vienu pašvaldību, kas bankrotētu, ja atceltu savstarpējos norēķinus.

 

Šajā mācību gadā vēl ne, bet jau nākamajā skolas gaitas vajadzētu sākt sešgadniekiem. Joprojām daudz kas nav skaidrs: vai tad, ja 1. klase būs bērnudārzā, arī septiņgadīgie tur paliks mācīties? Ja jā, tad kas notiks ar mazuļiem, kuriem tāpēc nebūs vietas bērnudārzā? Vai tiešām sešgadīgie un septiņgadīgie mācīsies kopā un pēc vienas programmas?

Jaunais standarts tiek izstrādāts atbilstoši bērna vecumam, viņa vidējai attīstības pakāpei šajā vecumā, neiedziļinoties, vai tā būs sešgadnieku izglītība vai 1. klase. Ja bērns nebūs gatavs doties uz skolu, viņš paliks bērnudārzā. Arī šobrīd vecāki paši izvērtē, kurā brīdī laist bērnu uz skolu.

 

Kādā statusā tas negatavais bērns paliks bērnudārzā: kā pirmklasnieks, ja jau 1. klases vielu varēšot apgūt bērnudārzā, vai kā bērnudārznieks?

Viņam būs abas šīs iespējas. Septiņgadniekam gan būtu jāiet uz skolu. Tā ir tikai dabiska situācija, ka vienā klasē būs nedaudz atšķirīga vecuma bērni. Tā ir arī tagad, jo bērni dzimst gan janvārī, gan decembrī.

 

Vairākkārt esat teicis, ka vajadzētu pagarināt mācību gadu. Vai beidzot ir skaidrība, vai tas tiešām būs jādara, ieviešot jauno izglītības saturu?

Tas noteikti nebūs pašmērķis, taču tās var būt sekas jaunā standarta kalendārajai izveidei. Taču, tā kā jaunais saturs vēl nav pilnībā gatavs, arī par mācību gada garumu vēl nav skaidrības. Katrā ziņā nebūs tā, ka mehāniski katrai klasei pieliks klāt divas mācību nedēļas. Man arī šķiet, ka būtu vajadzīgs viens papildu brīvlaiks pavasara pusē. (Lēmums par vēl vienas brīvlaika nedēļas ieviešanu nesen pieņemts Igaunijā. – I. K.).

 

2004. gada izglītības reforma, kas lika krievu skolām vairāk priekšmetu mācīt valsts (latviešu) valodā, tika ieviesta, kad iepriekš bijāt izglītības ministrs. Tad bija daudz protestu, reformas pretinieki jūs nosauca par Melno Kārli. Vai tagad nebriest kas līdzīgs? Valdība pieņēma noteikumus, kas liks krievu skolu absolventiem kārtot eksāmenus latviski. Jau sarosījušās attiecīgās aprindas. Eiropas Parlamentam un Eiropas cilvēktiesību komisāram iesniegta sūdzība par šo “nehumāno” valdības rīcību.

Nezinu, kāda būs protestētāju tālākā rīcība. Tie, kas finansē viņu darbību, un domāju, ka šie finansētāji ir ārpus Latvijas, mani nav informējuši par savu tālāko rīcības plānu. Skaidrs, ka Baltijas valstis joprojām Kremlim ir kā dadzis acī. Vienas pašvaldības vadītājs bija sarunājis dažādas muļķības…

 

… jūs domājat Aivaru Lembergu no Ventspils, kurš teicis, ka eksāmeni latviski kaitē valsts drošībai?

Es konkrētu vārdu neteicu. Taču viņš vilka paralēles ar 2004. gadu un teica, ka pēc šīs reformas saruka to skolēnu skaits, kas izvēlas latviešu skolas. Gluži otrādi, tieši tolaik latviešu skolās sāka iet aizvien vairāk nelatviešu. Ja šīs pašvaldības vadītājs būtu mazliet tālredzīgāks un mazliet vairāk cienītu savus klausītājus, tad nestāstītu pilnīgas muļķības. Viņš saprastu, ka nelatviešu prāta indēšana lielākoties nāk no Maskavas.

Jau tagad mazākumtautību vidusskolu absolventi latviešu valodas eksāmenu kārto latviski, tādu pašu kā latviešu skolu absolventi. Nav pamata nepāriet uz latviešu valodu arī citos eksāmenos. Ir skolas, kurās labprātīgi aizvien vairāk skolēnu izvēlas kārtot eksāmenu latviski. Taču ir skolas, kur nepieaug to absolventu skaits, kas vēlas eksāmenu kārtot latviski, kaut gan vidusskolas beidzējam ir brīvi jārunā un jāraksta latviski.

 

Kuras skolas ir tās, kurās nav progresa?

Nē, to es neteikšu!

 

Pirms kāda laika tika pieņemti jūsu rosinātie tā sauktie lojalitātes grozījumi, taču neviens nelojāls skolotājs vai direktors tā arī nav atrasts un atlaists.

Paldies Dievam! Es tā arī cerēju, ka šī būs tikai preventīva norma. Pieļauju, ka daudziem tā lika kaut ko pārvērtēt un kādas iespējamas darbības ar šiem grozījumiem tika novērstas, kaut arī normas efektu vēl būtu pāragri vērtēt.

 

Nesen beigusies kārtējā uzņemšana augstskolās, un redzam, ka atkal ne visas budžeta vietas ir aizpildītas. Ja pēc augstskolas piedāvātajām studijām gadu pēc gada nav pieprasījuma, vai nevajadzētu samazināt šai augstskolai piešķirto valsts apmaksāto studiju vietu skaitu?

Ir jābūt zināmai inercei. Nevar pēkšņi 100 studiju vietas atņemt vienai augstskolai un iedot citai. Tad vienā augstskolā cilvēki paliks bez darba, bet otrā augstskolā nebūs akadēmiskā personāla, lai apmācītu studentus, kas varētu iestāties šajās budžeta vietās. Tāpēc pārmaiņu procesam jābūt pietiekami pakāpeniskam. Kad būs jaunais izglītības saturs, aizvien vairāk būs jauniešu, kas vēlēsies studēt eksaktās zinātnes un aizpildīs budžeta vietas šajā jomā. Šobrīd budžeta vietas pieejamība vienam otram ir papildu stimuls izvēlēties nevis jurista profesiju, kur ir liela pārprodukcija, bet aiziet uz šo STEM jomu.

LA.lv