Kultūra
Teātris un kino

Ļaujiet teikt dzejnieces vārdiem0


Māsas Agnese un Madara Rutkēvičas arī uz skatuves risina dialogus, kādus abas mēdz rakstīt sociālajos tīklos, un to tēmas mēdz būt vienlīdz absurdas un lidojoši dzejiskas.
Māsas Agnese un Madara Rutkēvičas arī uz skatuves risina dialogus, kādus abas mēdz rakstīt sociālajos tīklos, un to tēmas mēdz būt vienlīdz absurdas un lidojoši dzejiskas.
Publicitātes (Jāņa Deinata) foto

Asociācijas ar Aspaziju ir neizbēgamas. Uz Alvja Hermaņa jaunākā iestudējuma “Atnāc mani vēl satikt” Jaunajā Rīgas teātrī afišām māsas Agnese un Madara Rutkēvičas raugās pretim dziļu acu skatienu, kopā savītiem, lokšķēru saputotiem matiem. Māsām piemīt kas skatienu fascinējošs. Viņām ir savs ģērbšanās stils – ne šī laikmeta drānas, ar izdomu veidotas matu sasukas, ļoti skaidra, literāri pareiza, tīši palēnināta valoda, un tad vēl tā dvīņu nebeidzamā vīšanās vienai gar otru – viena teikumu aizsāk, otra pabeidz.

Šobrīd es vēl nerunāju par teātri, bet gan atceros to brīdi, kad pirms gadiem desmit Rīgā pirmo reizi ieraudzīju māsas literāros vai ar teātri saistītos pasākumos, un, manuprāt, kā daudzi, nespēju no viņām ne aci atraut. Ir tādi cilvēki, kurus var skatīties kā kino. Šo gadu laikā, protams, pārsteiguma momenta vairs nav, es zinu abu māsu vārdus, intereses, radošo jaudu.

Agnese ir dzejniece Anna Foma, viņai iznācis dzejas krājums, kas tiek cilāts arī izrādē. Madara ir dramaturģe, nu jau četrus gadus strādā Valmieras Drāmas teātra literārajā daļā, iestudētu izrāžu “Dukši”, “Kartupeļēdāji” autore. Taču izrādē “Atnāc mani vēl satikt” režisors Alvis Hermanis atgriež to tēla pirmreizīgumu, ko piedzīvoju, sastopoties dzīvē, un pārsteidzoši, ka arī uz skatuves māsas savu magnētismu nezaudē.

Māsu Rutkēviču uzdevums ir izrādes laikā pārģērbties Austras Skujiņas violetajā kleitā, Mirdzas Ķempes sarkanajā mētelī, purinot matus sasaistīt Aspaziju un Amandu Aizpurieti, pielaikot Ārijas Elksnes gaišo matu sasuku un Vizmas Belševicas zempapēžu kurpes.

Māsas monotonā, vēstošā balsī mikrofonā skandē dzejoļus, piešķirot vienādu sudraba toni gan Velgas Kriles, gan Kornēlijas Apškrūmas rindām.

Viņas kustas kā spoguļattēlā, šķietami ikdienišķām kustībām piešķirot atkārtošanās maģiju, ko pastiprina arī skatuves iekārtojums – scenogrāfe Kristīne Jurjāne atradusi divas vienādas pilsonisku dzīvokļu iekārtas, kas sajūtās atvedina dzejnieku memoriālos muzejus. Šai gaumīgo pilsonisko mēbeļu un māsu gleznajām kustībām piepildītajā pasaulītē negaidīti ielaužas Sandra Kļaviņa un Elita Kļaviņa, viņu tēli šķiet drīzāk aizgūti no kāda cita Alvja Hermaņa iestudējuma – “Divpadsmit krēsli” –, arī tajā stāstījumu uz priekšu dzina jau iepriekš visa iznākumu zinošās smēķējošās večiņas.

Sandras Kļaviņas un Elitas Kļaviņas likteņlēmējas moiras ir krietni jaunākas, elegantas, un tieši ar eksaltētajai gaisotnei pretēju, vitālu un sarkastisku iekšēju nervu. Viņas ir pārlaicīgi viszinošas, un tai pašā laikā ļoti reālas. Viņas varētu būt arī vienas no tām brieduma gadu sievietēm, kas izpērk biļetes uz pirmizrādēm, apmeklē grāmatu izstādes un dzejas vakarus, lasa presi un nenogurstoši seko aktieru, dzejnieku un citu sabiedrībā pazīstamu ļaužu privātās dzīves jaunumiem, uzskatot to par inteliģenta cilvēka zināšanu nepieciešamu minimumu.

Māsas Rutkēvičas ir arī šīs izrādes literārā materiāla radītājas. Viņu iecere bija detektīvs, tas pieteikts arī izrādes anotācijā – “izrādes sižeta pamatā mūsdienu Latvijā pirms dažiem gadiem noticis mistisks gadījums par vairākām savstarpēji neatkarīgām pašnāvniecēm, pie kurām tiek atrasts viens un tas pats nezināma autora dzejolis”.

Izrādē patiešām tiek izteikti minējumi, kurš no izrādes laikā skandētajiem dzejoļiem tas varētu būt bijis. Taču, režisoram atsakoties no sākotnējās ieceres un izrādē iesaistot vēl divas aktrises, tektoniskās plāksnes izrādes pamatā izkustējušās, radot vairākas paralēlas sižeta līnijas, kurām sekot ir pat interesantāk. Radusies ļoti dzīva izrāde, kas vēl pirmizrādē meklēja savu īsteno stāstījuma gultni, un no sākotnējās ieceres izstāstīt par literātu nāvi, bija radies daudz aizraujošāks stāsts, un tas ir par dzīvi.

Galu galā arī māsas Rutkēvičas ir dzejnieces un ir dzīvas. Un arī uz skatuves viņas risina dialogus, kādus abas mēdz rakstīt sociālajos tīklos, un to tēmas mēdz būt vienlīdz absurdas un lidojoši dzejiskas. Kā abas reiz noredzējušas vienu sapni. Ka puisis, kurš nolemtu nākt uz randiņu, nespētu izvēlēties starp viņām abām, jo dvīnes ir it kā viena, taču divas.

Gruzīņu izcelsmes filozofs Merabs Mamardašvili rakstīja, ka kultūra sākas ar atcerēšanās piepūli. Vai vienkārši – piepūli. Abas māsas ir izstrādājušas ne vien īpašu runas manieri, ģērbšanās stilu, bet arī domāšanas un sarunas veidu, un tas ir īstenais iemesls, kāpēc mēs viņās atpazīstam dzejnieces. Tāpat kā atpazinām Aspazijā vai Mirdzā Ķempē, vai Vizmā Belševicā.

Un tādējādi pašnāvību izmeklēšanas pavediens pārmetas uz dzīves jeb dzīvošanas izmeklēšanu.

Kā Austra Skujiņa saskatīja Pēru Gintu Valdī Grēviņā, kā Mirdza Ķempe, izrādē uzzināmu iemeslu dēļ, panāca grāfa Jermolova kapličas sakopšanu Orlā, kā Aspazija pa Aspazijas bulvāri Raiņa neuzticības naktī esot jājusi kaila baltā zirgā.

Māsas Rutkēvičas atveido dzejnieces vizuāli, taču stāstu mums izstāsta Sandra Kļaviņa un Elita Kļaviņa, šie abi sieviešu pāri kontrastē, tāpat kā kontrastē ikdienas dzīve ar ap māksliniekiem radīto citādas dzīvošanas auru.

Tēli tiek salikti un izjaukti mūsu acu priekšā, rosinot pārdomām aizvien jaunas tēmas.

No vienas puses, 20. gs. pasludinājis autora nāvi, tai pašā laikā mums radošu cilvēku dzīves fakti, pateicoties medijiem un soctīkliem, ir pieejamāki nekā jebkad. Nākas pārliecināties, ka mākslinieki nav zaudējuši savu citādas dzīvošanas paraugu lomu sabiedrībā, gluži kā viduslaikos svēto dzīves apraksti bija liecība par citādas dzīvošanas iespējamību. Dzejnieku nāves, ar kurām izrādes stāsts sākās, aizvien ir arguments, jo tas joprojām ir arī sabiedriski nozīmīgi, – ka mūsu starpā ir cilvēki, kuri jūt dziļāk nekā citi, varbūt arī atrodas nāvei tuvāk.

Nerakstīšana arī var būt pašnāvība, un arī šī tēma ir izrādē, iesaistot stāstus par joprojām dzīvām dzejniecēm.

Dzejnieks, uzrakstot labu dzejoli, liecina par iespēju būt dzīviem, un tieši šo iespēju būt dzīvam, kultūras piepūli, nevis nāvi, izmeklē izrāde “Atnāc mani vēl satikt”.

“Atnāc mani vēl satikt”, iestudējums Jaunā Rīgas teātra Mazajā zālē

Autori: Alvis Hermanis, Madara Rutkēviča, Agnese Rutkēviča, režisors un scenogrāfs Alvis Hermanis, kostīmu māksliniece Kristīne Jurjāne.

Lomās: Elita Kļaviņa, Sandra Kļaviņa, Agnese Rutkēviča, Madara Rutkēviča.

Nākamās izrādes: 21., 22. martā.

 

Vārds skatītājiem

Saistītie raksti

Inita Saulīte-Zandere: “Tā reize, kad pēc izrādes esi vienkārši laimīgs. Brīnišķīgas ir aktrises Elita Kļaviņa un Sandra Kļaviņa un māsas Madara un Agnese Rutkēvičas kā spogulis viena otrai.”

 

Inga Grencberga: “Man patiešām patika. Brīnišķīgas abas Rutkēvičas un abas Kļaviņas! Kopā ar izrādes varonēm un režisoru radīja sajūtu kā pēc laba grāmatu vakara… Vēl tikai vīns un īsta cigarete.”

twitter

LA.lv