Kultūra
Teātris un kino

Lauki ir mūsu ētiskās sistēmas pamats. Saruna ar Ivaru Selecki 0


Ivars Seleckis
Ivars Seleckis
Foto – Anda Krauze

Nesen pirmizrādi piedzīvoja dokumentālā filma “Laika tilti”, kurā viens no varoņiem ir mūsu dokumentālā kino klasiķis Ivars Seleckis. Viņš bija viens no dokumentālistiem, kas 60. – 70. gados Baltijā sāka veidot atšķirīgu kino – tēlaināku, asociatīvāku, cilvēcīgāku un personiskāku. Ivaram tūlīt apritēs 84 gadi, bet viņš joprojām nevar nosēdēt mierā, tādēļ turpina strādāt pie jauniem projektiem, lai iemūžinātu Latviju un tās ļaudis.

Selecka karjera kino nozarē sākās pirms 60 gadiem, kad viņš kļuva par operatora asistentu Rīgas kinostudijā. Drīz vien viņš pievērsās dokumentālā kino žanram, pildot gan operatora, gan režisora pienākumus. Kopš tā laika pagājušas daudzas desmitgades: dokumentālajā kino nomainījušās vairākas paaudzes, mainījušies arī skatītāju paradumi un informācijas kanāli. Taču Ivaram Seleckim dokumentālā kino daba palikusi nemainīga – viņš iet un vēro, brauc uz dažādām vietām Latvijā un iedziļinās, meklē kopsakarības, saskata interesantas detaļas un ir gatavs jaunai filmai.

Pavasarī iznāca jūsu uzņemtā filma “Turpinājums” par bērniem, kas sāk skolas gaitas. Tagad jūs esat varonis filmā “Laika tilti” par dokumentālistiem un jaunā kino fenomenu 60. – 70. gados. Kā bija filmēties filmā par kino?

“Laika tilti” ir ļoti vajadzīgi un nāk īstā brīdī. Tie atgādina, ka ir bijis kaut kas nozīmīgs un interesants. Filma sniedz ieskatu tajā laikmetā, kurā mēs vispārīgi ielūkojamies un uzzinām, kas notika, arī lielos lokos parādās Lietuva un Igaunija. Filmas autori filmēja arī “Turpinājuma” uzņemšanu. Es domāju – nu kāda velna pēc viņi brauc? Viņi bija pirmajā skolas dienā Piebalgā, vēl šur tur parādījās. Un, protams, nācās atgriezties arī pagātnē, tolaik uzņemto filmu vietās. Es domāju, ka pagātnē atgriezties ir ļoti grūti. Bet, tā kā vide, kur uzņēma “Krastu”, bija ļoti eksotiska, pārmaiņas Jūrmalciemā tiešām bija notikušas. Bija redzamas tās milzīgās atšķirības, ko paveicis laiks – kā mainījusies sociālā vide, ražošanas līdzekļi. Es centos pēc labākās sirdsapziņas izstāstīt viņiem visu, kas man likās svarīgi. Gribētu uzslavēt Vides filmu studiju, ka viņi pieķērās šai tēmai un par to atkal runāja.

Vai filmējāties arī kur citur, ne tikai Jūrmalciemā?

Ziniet, ir tā – iebraukt ir viena lieta, un padzīvot tur ir otra lieta. Iebraucot tas viss notiek steidzīgi, nevar izjust detaļu nozīmīgumu, jo garāmejot detaļai ir viena nozīme, bet apstājoties un padomājot atkal cita. Mēs iebraucām tādā “laimīgā” laikā, kad bija lietus un vējš un nav saulītes, līdz ar to tas nebija reklāmiski. Izmainījies tur ļoti, ieskaitot pat to, ka reņģu vietā nāk jūras grunduļi. Es biju pārsteigts, ka reņģu nav, ir tikai jūras grunduļi, kurus viņi eksportē un pelna naudiņu. Saprast to, kā tas bija agrāk, tiešām ir ļoti grūti.

Agrāk dokumentālists bija nozīmīga figūra sabiedrībā. Kā jūs šo lomu vērtējat šodienas apstākļos?

Ir ļoti attīstījusies informācijas plūsma – tā mums nāk no radio, televīzijas, interneta. No kino arvien mazāk, attēls ir kļuvis demokrātiskāks, jo katrs tagad var kaut ko uzfilmēt, un līdz ar to tas paliek mazvērtīgs. Un tāpēc ir tā, ka te attēli ir un te viņu nav, neviens nenožēlo, ka tie pazūd. Bet tiek aizmirsts kas ļoti svarīgs – vizuālās vēstures veidošana. Mums šobrīd jādomā par ļoti svarīgu jautājumu – kā saglabāt vizuālo vēsturi? Arhīvam jāatrod iespēja gan uzkrāt un saglabāt jauno, gan apstrādāt agrāko gadu materiālu. Jauno materiālu viņi nevar iegādāties, viņiem neviens to nedod – vajadzētu būt līdzekļiem, lai varētu kaut ko nopirkt. Vai arī to, kas ir svarīgs, vajag viņiem uzdāvināt, jo ar uzkrāšanu šobrīd ir sarežģīti – televīzijas raidījumi paliek tur, kur tie ir, kino hroniku vairs nav. Un valsts vizuālā vēsture līdz ar to šobrīd netiek uzkrāta. Man tas šķiet bīstami, jo, ja kaut ko vajadzēs, to nevarēs atrast. Un, kā mēs zinām – kas nav nofilmēts, tas nav bijis. Videokasešu laikmets ir nesis milzīgus zaudējumus, tie materiāli nav apgūti; ja tos nepārvērtīs digitālā tehnoloģijā, tie aizies nebūtībā. Mani tas ļoti satrauc. Ja valstij nebūs savas vizuālās vēstures, tas nesīs ļoti lielus zaudējumus, morālus zaudējumus. Jo šie materiāli transformējas, mēs redzam, kas notiek ar vācu laika hronikām, kas notiek ar padomju hronikām – tur var izlobīt visu ko. Tāpat arī mūsu 2000 kinožurnālīši, kas tagad ir palikuši par informācijas avotu, no kura var dabūt ārā visu ko: ar mūsdienu metodēm, mūsdienu domāšanu viņus var saprast, lietot kā argumentus, pagriezt citā virzienā. Tas ir materiāls, ar kuru var rīkoties.

Varbūt Simtgades filmu programma tam nāk par labu?

Es domāju, ka noteikti nāk par labu. Bet ir tāda interesanta dīvainība, ka šajā programmā gandrīz nav filmu par mūsdienām. Daudz ir par pagātni, bet, kāds ir bijis šis gads, kādā līmenī mēs atrodamies, – tā nav. Nevarēs pavilkt svītru, ka Latvijas simtgades laikā bija tā. Es tagad saskaros ar to, kādas pārvērtības notiek laukos. Tagad ir laiks, kad parādās jaunā paaudze, kura laukos ir izaugusi jau pēc neatkarības, un vecākiem ir jāatdod saimniekošanas groži ar to, ko paši ir izdarījuši. Līdz ar to sāk veidoties pilnīgi jauna zemnieku paaudze, kura varbūt būs iemācījusies saimniekot – tas ir ļoti svarīgs moments. Un es jūtos atbildīgs, ka to nevar palaist garām. Mums ir bijuši visādi periodi, un tagad būs jauns, un kā ies šai jaunai paaudzei – vai viņi tiek vai netiek galā, kā katrs grib atrast savu vietiņu. Tur ir bezgala daudz, ko darīt mums, dokumentālistiem. Un ļoti iespējams, ka man nāksies tur apgrozīties.

Tāda iecere jums ir?

Protams. Kā tas būs, es nezinu, jo ir ļoti daudz apstākļu, kas to visu var izjaukt. Pirmkārt jau – paies simtgade, un es nezinu, kā būs ar resursiem. Tas nav tā, ka var aizbraukt uz vienu dienu un uzfilmēt, šis process ir daudz ilgstošāks, jo varoņiem ir jāseko līdzi ilgāku laiku. Nezinu, kā ar to iznāks, kāds būs šis laiks, bet katrā ziņā šis ir periods, kad lauki ir atkal sakustējušies. Man jau ir triptihs ar filmām par laukiem, kas uzņemtas 50 gadu periodā, tās filmas vēl joprojām skatās ar interesi, sevišķi “Apcirkņus”.

Apceļojot dažādas vietas Latvijā saistībā ar “Turpinājuma” veidošanu un tagad domājot par jauno filmu – kāda ir Latvija, ieejot simtgadē?

Es tikko izbraucu Latgali. Es jums teikšu, ka Latgale ir ļoti, ļoti sakopta. Pierobežas ceļi ir vienkārši brīnišķīgi, mēs nobraucām 1200 kilometrus – tie ir vislabākā kārtībā. Tur viss ir zaļš, nekas nav izkaltis, tur izskatījās ļoti interesanti. Un jaunajai paaudzei, kura tagad meklē savu vietu, bieži nepietiek ar 10 – 15 hektāriem, kuros var nodarboties ar nišas biznesu. Tagad jau parādās simts un tūkstoš hektāru lielas saimniecības ar ļoti interesantām vadīšanas metodēm un ar ļoti interesantu filozofiju. Mēs atkal esam pārmaiņu priekšā. Pēc simtgades tas būs ļoti redzams, bet tas jau tagad notiek, taču varbūt tajā troksnī nepamana.

Kaut gan varbūt pilsētnieki ir pārāk pārņemti ar sevi, viņiem nav saprotams, kas notiek laukos.

Jo kā gan var uzskatīt, ka latviešu tauta nav pilnvērtīga nācija, jo viņa, lūk, vēl domā kā zemnieki? Bet tas taču ir mūsu pamats! Ja raksta grāmatas, ka latvieši ir atpalikuši, jo esam zemnieki, tad jāsaka – kas notiek ar latviešiem, jo no turienes taču esam nākuši, lauki ir mūsu ētiskās sistēmas pamats. Tā ka pilsētnieki tomēr nesaprot, un arī tiek pieņemti attiecīgi lēmumi. Vajadzētu ieskatīties laukos, jo tie procesi Latvijai ir būtiski, ar zemi jābūt ļoti uzmanīgiem, ar mežiem jābūt uzmanīgiem, jo viss ļoti ātri mainās.

Jūsuprāt, kāpēc ir tā, ka pašlaik dokumentālās filmas netiek uzņemtas par šodienu?

Man liekas, ka kaut kas nav kārtībā. Piemēram, Ivars Zviedris iet iekšā reālā dzīvē un filmē reālus cilvēkus, bet tādu kā viņš nav daudz. Par pagātni ar aktieriem nospēlēts – tas tomēr nav dokumentālais kino. Varbūt finansēšanas modelis ir apgrūtinošs. Es domāju, ka būtu pareizi, ja vispirms dotu filmēšanas periodam, kad visu safilmē, un tad var būt pauze pirms montāžas, tas nav tik traki. Bet filmēšanas periodā taisīt pauzi, lai atkal ietu meklēt naudiņu, tas man liekas arī ir viens no iemesliem, kas attur veidot filmas par šodienu. Tikai īsmetrāžu pa tādiem maziem gabaliņiem var uztaisīt, bet nopietnu dzīves pētījumu gan ir sarežģīti.

Ivars Seleckis

Dzimis 1934. gada 22. septembrī.

Latvijas Lauksaimniecības universitātē apguvis pārtikas tehnologa profesiju, bet 1958. gadā sācis strādāt Rīgas kinostudijā par operatora asistentu

1966. gadā ar izcilību absolvējis Maskavas Kinoinstitūta Operatoru fakultāti.

Piedalījies vairāk nekā 30 dokumentālo filmu veidošanā, lielai daļai bijis režisors: “Valmieras meitenes”, “Apcirkņi”, “Sieviete, kuru gaida?”, “Maestro bez frakas”, “Šķērsiela”, “Operdziedātāja uz skrituļslidām”, “Turpinājums” u. c.

Selecka veidotā “Šķērsiela” 1990. gadā saņēma Eiropas Kinoakadēmijas balvu kā gada labākā dokumentālā filma.

2003. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

LA.lv