Mobilā versija
-3.1°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
4. decembris, 2012
Drukāt

Lauki uzvar galvaspilsētu


Foto - Ilze PētersoneFoto - Ilze Pētersone

Togad Vecpiebalgas ļaudis sprieda, nez cik ilgi tie Ločmeļi laukos izturēs. Nekas te nebūs, novilka skeptiskākie, jo viņi taču rīdzinieki. Šoruden Ločmeļu ģimene svinīgi uzņemta vecpiebaldzēnu kārtā, un uz Rīgu viņi jau brauc kā tūrisma ceļojumā.

 

Vivita un Mārcis nav vienīgie pretstraumes gājēji, kas no lielpilsētas pārceļas uz dzīvi lauku novados vai mazpilsētās. Taču viņi pat nenojauš, ka visai drīz viņi un arī citi lauku ļaudis, iespējams, var kļūt par Latvijas reģionu attīstības kartes “balto plankumu” ļaudīm.

 

 

Cita dzīve

“Tagad bērni, iebraucot Rīgā, saka, o, debesskrāpji! Un vēl sāk mašīnā vaidēt – vai, te tik slikts gaiss,” viens otru papildinot, stāsta Vivita un Mārcis. Esam piesēduši pie lielā galda saimes istabā, kur virtenēs sakārti sīpoli un ķiploki, pa logu redzams kopts zāliens un pašu stādītā egļu audze. Ločmeļu ģimenei izvēle par labu aizceļošanai no Rīgas, kur bija pavadīti 16 gadi, nāca reizē ar meitas skolas gaitām. “Gribējās vizualizēt, kā tas būs, ka bērnam jāiet skolā Rīgā. Nekādi nevarējām pierast, ka viss brīvais laiks nemitīgi ir jāorganizē, jāplāno un nevari ļauties dzīves plūdumam. Bērniem jāseko vai uz katra soļa, tik daudz laika paiet, braucot no vienas vietas uz otru un sēžot sastrēgumos. Viss dzīves ritējums te ir tik samākslots,” sprieda Ločmeļi, un pamazām nobrieda lēmums – uz laukiem! Apsprieduši Rīgai tuvākus variantus – varbūt Sigulda vai māja pie jūras… Tomēr 2008. gadā pēc meitas bērnudārza izlaiduma sapakoja visas mantas un devās uz palikšanu savā Vecpiebalgas mājā, kur līdz šim bija pavadītas tikai brīvdienas.

Ap to pašu laiku vecvecāku mājās Salacgrīvas novadā, netālu no Lāņu muižas, sāka dzīvot Katrīna Borozdina ar savu ģimeni. Rīgā viņa bija pavadījusi astoņus gadus. “Tas notika dabiski. Nebija lēmuma – tagad iesim atpakaļ. Kad pieteicās otrs bērns, sapratu, ka Lāņos padzīvošu vēl kādu laiku, taču ar domu – kad beigsies bērna kopšanas laiks, iesim atpakaļ uz Rīgu. Tur taču mums ir darbs,” stāsta Katrīna.

Divās skolās viņa strādāja par mūzikas skolotāju, dzīvesdraugs Didzis Žibals bija apsardzes firmas darbinieks. Taču dzīvē viss notika citādi – jau gadu Katrīna vada Salacgrīvas mūzikas skolu, bet Didzis izturējis pašvaldības kārtībnieka konkursu un pamazām no rīdzinieka top par salacgrīvieti. Abi mazie puikas apmeklē Svētciema bērnudārzu, bet brīvdienās visi kopā dodas pastaigā pie jūras.

“Kad piedzima otrs puika, es domāju, ārprāts, ko es Rīgā, piektajā stāvā dzīvojot, darītu ar diviem maziem bērniem – lifta nav, lejā jātiek. Te ir dārziņš, Rīgā tā ir liela problēma. Būtu jādomā, kā ar transportu, kurš izņems bērnus no dārziņa,” prāto Katrīna.

Bet Jurim Kļavam pēc 17 gadiem metropolē pārcelšanās uz dzīvi pie draudzenes Aizkrauklē vainagojusies arī ar ieceres piepildījumu – novada biznesa inkubators palīdzējis tapt izgudrojumam – ierīcei saudzīgai matu taisnošanai, par kuru rādīts pat sižets LTV “Panorāmā”. Juris 15 gadus strādā par frizieri, tāpēc ar vienu kāju vēl esot Rīgā, jo tur gaida klienti un negriboties aizkraukliešiem ņemt nost darbu. Aizkraukle kļuvusi par nozīmīgu viņa dzīves daļu, jo tā ir dzimtā vieta Jura dēlam.

 

Nekā netrūkst!

Pirmais gads bija pielāgošanās laiks dzīvei laukos, atceras vecpiebaldzēniete Vivita. Latvieši nav amerikāņi, kas nāk pie jauniem kaimiņiem iepazīties ar kēksa šķīvi rokā, daudzināto piebaldzēnu atturību Ločmeļiem gan nācies izjust pāris gadu. “Mēģināju iet ar atvērtu sirdi kaut vai tajā pašā bērnudārzā, runājos ar audzinātājām, mammām, taču nākmajā dienā šķita, ka atkal satieku viņas no jauna.”

Ledu atkausēja slidotava un skrējiens. Ločmeļi pie mājas uzlēja ledu un aicināja kaimiņus uz hokeju. Pieaugušie bija atturīgi, bet bērni ar prieku katru vakaru lukturu gaismā dzenāja ripu un pēc tam nesa uz mājām vēsti, ka jaunie kaimiņi ir normāli cilvēki. Pēdējie “ledus gabaliņi” izkusa, kad Mārcis cēla galdā ideju – Vecpiebalgas dzejnieka Kārļa 
Skalbes 133. jubileju godināt ar skrējienu līdz Brīvības piemineklim Rīgā. “Svarīgi bija parādīt bērniem, ka mazā Vecpiebalga var darīt lielu lietu!” Vēl tagad, atceroties, kā piebaldzēnu “desants” pa Brīvības ielu tuvojās piemineklim, Mārcis un Vivita
jūtas saviļņoti. Tas bijis kā svētceļojums līdz pašai Latvijas sirdij.

Ikdiena nākusi ar pārsteigumu – kamēr bērni skolā un bērnudārzā, beidzot parādījies brīvais laiks. Jurista darba apjomu Mārcis krietni samazinājis, tā paglābjot sevi arī no izdegšanas sindroma, kas draudēja no pārslodzes Rīgā. Vivita viņa uzņēmumā kārto grāmatvedību.

“Strādājam mazāk, jo ir mazāk nepieciešamību. Svarīgi, ka diena, nedēļa, mēnesis paiet tā, lai kaut drusciņ esi laimīgs par nodzīvoto laiku, nevis katru vakaru atnāc mājās nopelnījis kaudzi naudas, taču pārstrādājies un reāli nelaimīgs,” tā ir viena no Ločmeļu atziņām, dzīvojot laukos.

Brīvajā laikā sākuši kopā muzicēt, jo abiem mūzikas skolas izglītība – Vivita spēlē flautu, Mārcis – akordeonu, saksofonu, pašmācības ceļā nesen iemācījies arī ģitāru. Brīvdienās māja pilna ar radiem un draugiem. Vaicāti, vai kā trūkst no iepriekšējās dzīves, viņi bez prātošanas atbild: “Šobrīd varam godīgi teikt, ka nekā netrūkst.” Pat ziemā Vecpiebalgas ceļi ir izbraucami, par to paldies pašvaldībai.

 

Vairs nav 
svētdienas tētis
Locmeli_Peetersone_4

Katrīna un Didzis nav rēķinājuši Salacgrīvas mīnusus un plusus, taču pēdējo noteikti esot vairāk. “Rīgā ir laba bezrūpīgā dzīve divatā, bet ar bērniem būtu grūti,” atzīst Didzis. Viņš vairs nav svētdienas tētis, kam jāstrādā Rīgā, tāpēc pēc darba var būt kopā ar puikām, Katrīnai “iestājies pilnīgs miers”, jo beidzot visa ģimene ir vienuviet. Ceļš uz Rīgu tomēr tiek mērots – lai iepirktos, pie friziera, zobārsta, jo Salacgrīvā neesot tik laba piedāvājuma. Varētu vēlēties arī peldbaseinu, kādu omulīgu krodziņu, nosaka jaunie ļaudis. Salacgrīviešu piekasīgo raksturu abiem nav nācies izjust, varbūt tāpēc, ka Katrīnu daudzi pazīst, bet Didzis kā ienācējs kārtībnieka darbā pret visiem izturas vienādi pozitīvi. Tiesa, ar aprunāšanu mazpilsētā jārēķinās, nosaka Katrīna, tas ir tikai normāli, jo katrs jauns cilvēks novadā ir notikums.

Juris Kļava Aizkrauklē ar grūtībām ģimenei noīrējis dzīvokli – tur ar mājokļiem esot švaki. Taču skola un bērnudārzs iepriecinājis: “Ģimenei ar bērniem tā ir patīkama vieta, jo šīs lietas ir sakārtotas.” Jaunā dzīvesvieta Jurim nav iepatikusies, jo vairāk līdzinās Pļavniekiem un visa vēsture sākas ar HES būvniecību. “Es vairāk vēroju no malas un izsaku replikas par dīvainībām, ko vietējie varbūt pat neredz un pie kurām ir pieraduši. Man likās, ka Daugavas malu varētu veidot par skaistu vietu, nevis tur tikai gāzt akmeņus.” Aizkrauklē dzīvo forši cilvēki – nav ne kašķīgo vidzemnieku, ne lepno kurzemnieku – kaut kas pa vidu, atzīst Juris. Salīdzinājumā ar rīdziniekiem viņi esot sirsnīgāki, turklāt arī gana radoši. “Tikai iedodiet viņiem instrumentu, ko darīt ar savu inovāciju!”

 

Dāvinām 
laimīgu bērnību

“Kāpēc Rīgā cilvēki runā citā valodā?” jautā Ločmeļu bērni, kad ierodas lielpilsētā. Tikai tagad Mārcis un Vivita saprot, ka, Rīgā dzīvojot, bija jau pieraduši pie krievu valodas uz ielas, veikalā. Nu var uzelpot, jo Vecpiebalgā ir gan tīrs gaiss, gan latviska vide. “Cilvēki, dzīvojot šādā ideālā vidē, pat ikdienā to nenovērtē. Viņi to uzskata par pašsaprotamu.” Arī Katrīnai ir būtiski, ka bērni var dzīvot vietā, kur visapkārt skan latviešu valoda, jo ģimenē nacionālās vērtības tiek godātas no paaudzes paaudzē – vecvectēvs bija Lāčplēša ordeņa kavalieris, bet vectēvs par Latvijas brīvību cīnījās leģionā. Jurim brīnums, ka Aizkrauklē krievi ar latviešiem kaut kā sadzīvo, neplēšas.

Ne viens vien Mārča un Vivitas draugs atzinis, ka vēlētos dzīvot kā viņi, tikai nevarot atļauties – nebūs darba, naudas. Mārcis spriež, ka atļauties var visu, ja vien ir stingra griba un ideja, un viņiem tāda ir: “Mēs bērniem dāvinām mūsu un viņu izpratnē laimīgu bērnību. Viņiem tas noteikti noderēs. Varbūt kādā brīdī viņi kļūs absolūti urbāni un par mums domās, ka esam galīgi garām, sēžot laukos, – tas ir normāli, jo bērns iziet savu izaugsmes ciklu, taču viņiem būs šī pieredze.”

 

Uzziņa

Ieguldīs 30 attīstības centros

No Nacionālā attīstības plāna projekta 2014. – 2020. 
gadam prioritātes sadaļas “Izaugsmi atbalstošas teritorijas”:

Jāapzinās, ka ierobežotā iedzīvotāju skaita un finanšu resursu dēļ nebūs iespējams veikt proporcionālus ieguldījumus visās 119 pašvaldībās. Tāpēc par pamatu tiek izmantots stratēģijā “Latvija 2030” nākotnes telpiskās struktūras noteiktais attīstības centru modelis, kas paredz ieguldījumu koncentrēšanu nacionālās un reģionālās nozīmes attīstības centros (9+21). (9 nacionālas nozīmes attīstības centri: Rīga, Daugavpils, Jelgava, Jēkabpils, Jūrmala, Liepāja, Rēzekne, Valmiera, Ventspils. 21 reģionālas nozīmes attīstības centrs: Kuldīga, Talsi, Tukums, Saldus, Dobele, Bauska, Ogre, Aizkraukle, Sigulda, Cēsis, Limbaži, Smiltene, Alūksne, Gulbene, Balvi, Preiļi, Līvāni, Ludza, Krāslava, Madona, Valka.)

Gudri ieguldījumi cilvēkresursos, ražošanas līdzekļos un infrastruktūrā padarīs tos par “ekonomikas izrāviena” virzītājiem, vairojot ekonomisko aktivitāti blakus teritorijās. Šiem centriem jākļūst par vilcējspēku investīciju piesaistē uzņēmumiem un jaunu darba vietu radīšanā.

 

Viedokļi

Savu nākotni neredzam

Vecpiebalgas novada domes priekšsēdētāja Ella Frīdvalde-Andersone: “Valsts reģionālā politika pārsvarā ir uz papīra. Plānu daudz un dažādi, bet dzīvē tie neīstenojas. Reģionālās politikas nākotne paredzēta modelī 9 + 21, taču Vecpiebalga nav šo pašvaldību skaitā. Vai tas nozīmē, ka nākotnē esam baltais plankums? Tas ir absurds!

Valstij ir pietiekami daudz instrumentu, kā tā varētu ietekmēt reģionālo politiku – ar nodokļiem, lai uzņēmējiem radītu interesi investēt reģionos, kredītiem un samazinātiem procentu maksājumiem, grantiem. Taču nekā tāda nav.

Ja ir šāda politika, tad vajag godīgi pateikt, ka reģionos cilvēkus nevajag, mēs sāksim krāmēt koferus un pirksim grupas biļetes – kopā būs jautrāk. Mēs novados cīnāmies un darām, lai te dzīvotu cilvēki, nāktu uzņēmēji, bet šajā reģionu attīstības kartē savu nākotni neredzam.”

 

Naudas visiem nekad nepietiks

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Valsts attīstības plānošanas departamenta direktors 
Raivis Bremšmits: “Reģionu attīstības Latvijā 2011. gada pārskats tikai apstiprināja to, kas notiek jau vairākus gadus. Iedzīvotāju demogrāfija, uzņēmumu skaits, pašvaldību rādītāji – tās tendences nav daudz mainījušās, un pamatrādītājos viss turpina sarukt. Mūsu secinājums – tā kā naudas visiem nekad nepietieks, labāk to koncentrēt modelī 9 + 21, kas var dot pozitīvu ietekmi arī uz apkārtējām teritorijām darba vietu un pakalpojumu ziņā. “Nacionālajā attīstības plānā 2014 – 2020” mūsu piedāvājumā bija paredzēts finansējums arī 89 lauku pašvaldībām, tikai mazākā apjomā nekā 9 + 21, taču tas nav iekļauts. Mēs šo sadaļu uzturēsim.

Šā gada pirmajā pusē veicām potenciālo projektu apsekojumu pašvaldībās, un jāatzīst – tikai retajai, kas ir ārpus 9 + 21, ir kaut kādi priekšlikumi projektiem, idejām par uzņēmējdarbības infrastruktūras attīstību. Ja jau ministrijai jācīnās par finansējumu, tad arī pašvaldībām jābūt priekšlikumiem.”

 

 

Reg-parskats_4Nacionālās un reģionālās nozīmes attīstības centri un to tiešās ietekmes areāli. Ja līdzīgi kā Ločmeļu ģimene Salacgrīvā, kā Katrīnas Borozdinas un Didža Žibala ģimene Salacgrīvā un kā Juris Kļava Aizkrauklē arī kāda cita rīdzinieku ģimene nolemtu pārcelties uz Ārrīgu un sāktu meklēt – tieši uz kurieni? Ar ko viņiem būtu jārēķinās – kuri reģioni un to centri attīstīsies? Kur būs garantēti valsts pakalpojumi? Daļēju atbildi uz šo jautājumu var sniegt šī karte.

Lūk, kas vēstīts pārskatā par reģionu attīstību Latvijā 2011. gadā, ko sagatavojusi un oktobra beigās prezentēja Valsts reģionālās attīstības aģentūra: “Teritorijas attīstības plānošanā ekonomiskā un sociālā nozīmē tiek lietots attīstības centra jēdziens, ar ko saprot dažādu resursu, t. sk. potenciālo resursu, koncentrācijas vietu noteiktā teritorijā. Attīstības centri tiek noteikti dažādos līmeņos – starptautiskā, nacionālā, reģionālā, novadu, lokālā (ciemu) līmenī. [..] Saskaņā ar stratēģiju “Latvija 2030″ nacionālās nozīmes attīstības centri ir visas deviņas republikas pilsētas. [..] Reģiona līmeņa centru lomu nosaka reģiona centra lielums (iedzīvotāju, darba vietu skaits), tradicionālie sniegtie pakalpojumi, aptvertā ietekmes teritorija, kas pārsniedz vienas pašvaldības robežas, veidojot tiešās ietekmes areālus. Šobrīd, reģionālās nozīmes centrus vērtējot administratīvi teritoriālās reformas kontekstā, pēdējais kritērijs ir nosacīts, un būtu jāskata teritorija, kas aptver bijušo administratīvā rajona teritoriju vai tā daļu. Latvijā par reģiona nozīmes centriem uzskata bijušos rajona centrus un citas pilsētas, kurās iedzīvotāju skaits pārsniedz 7000 – 8000, atsevišķos gadījumos tas var būt arī mazāks. Reģionālās nozīmes attīstības centru kategorijā ietilpst 21 pilsēta. Vietējie – novadu nozīmes – attīstības centri kalpo kā novadu/vietējie apkalpes centri. Novadu nozīmes attīstības centriem pieskaitāmas visas pārējās pilsētas, kā arī lielie urbanizētie lauku centri.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+