Uncategorized

Lauksaimniecības politika ir pakārtota noteiktām vēlmēm, uzsver krīzes menedžere Iveta Grudovska 11


Iveta Grudovska
Iveta Grudovska
Foto no Agro Topa arhīva

Iveta Grudovska sevi dēvē par krīzes laika menedžeri. Ilgu laiku viņa veiksmīgi vadījusi LLU MPS Vecauce, būdama šīs specifiskās daudznozaru saimniecības direktore. Tagad viņa ir Zemnieku saeimas lauksaimniecības eksperte.

– Daudzi lauksaimnieki teic, ka šodien nav iespējams runāt ne par piensaimniecību, ne tirgu, nedz par ko citu, apejot politiku. Cik lielā mērā lauksaimniecība ir politizēta?

– Tā kā nepiederu nevienai politiskai partijai, varu izteikties tikai kā privātpersona. Uzskatu, ka politiskā ietekme lauksaimniecībā ir ļoti liela, tas ir nenoliedzami. Lauksaimniecības politika ir ļoti specifiska un pakārtota noteiktām vēlmēm…

– Kā vēlmēm?

– Konkrēti to grūti pateikt. Skaidrs, ka jebkura politika tiek veidota tā, lai kādam būtu izdevīga. Mēs it kā cenšamies strādāt kopīgu mērķu labad, bet, tiklīdz sākas naudas dalīšana, parādās arī konkrētas intereses – vai nu kāda politiskā spēka, sabiedriskās organizācijas vai tās atsevišķu biedru, vai arī tiem tuvu stāvošu cilvēku intereses. Bet ar to negribu teikt, ka šīs intereses vienmēr ir tikai personiskas vai ļaunprātīgas. Ja kāds strādā konkrētā nozarē, tad viņš tāpat tai dod savu pienesumu – apstrādā zemi, ražo produkciju, nodarbina cilvēkus utt. Sliktāk ir, ja, iestājoties par savām interesēm, cenšamies ierobežot vai pat zināmā mērā apkarot cits citu. To dara arī mūsu nevalstiskās organizācijas ar saukli – lai tiem tur tiktu mazāk vai netiktu nemaz. Tas ir nožēlojami.

– Vai tas notiek kādas iekšējās konkurences dēļ?

– Es to nesauktu par konkurenci. Par ko gan mēs savstarpēji varētu konkurēt? Vienīgi par zemi, jo beidzot esam sapratuši, ka lauksaimniecībā tas ir galvenais resurss. Un cīņa par zemi notiek gan nozaru, gan atsevišķu saimniecību starpā. Ja tas notiek uz vienlīdzīgiem nosacījumiem, tad labi, bet, ja ne, tad tas nepavisam nav labi. Jo, lai cik prātīgi būtu sastādīts biznesa plāns, mums tāpat nākas kapitulēt to lietu priekšā, kuras nevaram ietekmēt.
Kopš 2004. gada, kad iestājāmies ES un mums ir pieejami gan tiešmaksājumi, gan struktūrfondi, notiek arī dažādas fiktīvas darbības, kas imitē lauksaimniecību un ļauj šos maksājumus saņemt. Taču Latvija šajā ziņā nav izņēmums, tas pats notiek arī citās ES dalībvalstīs, tai skaitā – vecajās. Katrs zemes īpašnieks no sava īpašuma visos iespējamos veidos mēģinās iegūt maksimālu labumu. Kāds to gatavs saņemt pastarpināti, savu zemi iznomājot lauksaimnieciskai darbībai, bet kāds ir izrēķinājis, ka viņam izdevīgāk vienkārši nopļaut zāli un par to saņemt atbalsta maksājumu. Un ko viņam var pārmest? Neko! Nosacījumi atļauj, un cilvēki tos izmanto. Un šos ne gluži tīros lauksaimniecības spēles nosacījumus paši esam pieļāvuši.

– Kādas, jūsuprāt, izskatās piena nozares perspektīvas, zinot gan pašreizējo Eiropas attieksmi, gan ministra nostāju? Katrā ziņā situācija šajā nozarē ir ļoti pretrunīga – piena ražotāju potenciāls ne tuvu nav izsmelts, bet tai pašā laikā skan aicinājums slaukt mazāk…

– Tikko piedalījos plašā diskusiju pasākumā tieši par piena nozari. Tajā savos aprēķinos, redzējumā un ierosinājumos dalījās arī Agrārās ekonomikas institūta ekonomists Andris Miglavs. Pirms gadiem desmit, kad viņš šodienas krīzi piena lopkopībā jau prognozēja, viņš faktiski tika izsmiets. Bet nu redzam, ka prognozes lielā mērā ir piepildījušās. Lai gan, protams, šīs prognozes nav tikai viņa personiskais redzējums, bet tapis, spēlējoties ar matemātiskām formulām un vēsturiskām likumsakarību līknēm.

– Nav brīnums, ka uz šīm prognozēm zemnieki raudzījās kā uz astrologa sastādītu horoskopu, kur vienmēr viss ir vismaz 50:50. Ko tad viņš prognozēja pirms 10 gadiem?

– Pirmām kārtām – piena cenas lejupslīdi. Viņš paredzēja, ka tā varētu būt ap 16 santīmu. Otrām kārtām – ka tieši piens būs tas produkts, ko sagaida viļņveida attīstība un nepastāvīgs tirgus. Viss ir piepildījies. Sliktākais, ka vairāk nekā gadu ilgā periodā nekādi neesam iejaukušies piena tirgus sakārtošanā un stabilizēšanā. Ir iets vieglākais ceļš – vienkārši iedots vienreizējs finansējums, kas nenoliedzami bija vajadzīgs, taču tas ir daudz par maz. Nozarē nekas nav mainījies. Dažam tika paildzināta agonija, dažs nokārtoja parādus, dažs varbūt gadu noslēdza pa nullēm, un viss.
Jāpatur prātā, ka tie, kas saņēmuši ES finansējumu, ir nonākuši ciešās attiecībās ar Eiropu. Aplam esam iedomājušies, ka Eiropa mums naudu dod tāpēc, ka jūt mums līdzi, žēlo vai uztraucas par mūsu konkurētspēju. Nebūt. Tā visu, ko iedevusi, tā vai citādi grib saņemt atpakaļ. Mums viss jāatstrādā, un, iespējams, šobrīd pat īsti nezinām, kā tieši un cik ilgā laikā. Tiem, kas piedalās ES struktūrfondu finansētos projektos, bija jāraksta biznesa plāns, kas jārealizē. Tātad ķēdītē ir iesaistītas arī bankas un piegādātāji.

– Kas traucē nozarei attīstīties, ja apejam Krievijas embargo?

– Dziļā plaisa starp ražotāju un pārstrādātāju, jo katrs joprojām stāv savā ierakumu pusē. 30–40% Latvijā saražotā piena tiek izvests no valsts. Varbūt šis tieši ir brīdis, kad lauksaimnieki var iestāties par to, lai veicinātu eksportu un no valsts mēs izvestu nevis izejvielu, bet jau produktu ar pievienoto vērtību, kas būtu izdevīgi visiem. Līdz šim vienīgais no pārstrādātājiem saņemtais signāls bija vēlme tikt pie papildu atbalsta tieši jaunu tirgu meklēšanai, un ražotāji arī iespēju robežās pārstrādātājiem šādu iespēju izlobēja. Taču gads ir apkārt un redzams, ka šis pasākums arī nav devis nekādus īpaši taustāmus rezultātus. Tirgus saspīlējums tikai pieaudzis, lai gan skaidrs, ka eksporta iespēju rašana nav ne gada, ne pāris gadu jautājums.

– Ir acīm redzams, ka pabalsti un atbalsti nav ilgtermiņa risinājums, jāķeras pie stratēģiskām izmaiņām. Vai kāds zina, pie kādām?

– Jau minētajā diskusijā par piena nozares perspektīvām Andris Miglavs nāca klāja ar ierosinājumu, ka derētu pārstrādātājiem sarīkot tādu kā tenderi, lai kombināts ar pārliecinošāko biznesa plānu, kas vestu uz jauniem eksporta tirgiem, varētu pretendēt uz papildu vai palielinātas atbalsta likmes struktūrfondu atbalstu. Pārstrāde ir vājais posms, un, ja šajā ziņā beidzot izdotos kaut ko stratēģiski mainīt, iespējams, tas piena vezums arī izkustētos no vietas. Jo piensaimnieku rīcībā ir gan resurss, gan potenciāls, kas ļauj pienu saražot daudz vairāk. Taču piens nav graudi, tam nepieciešama ātrā realizācija. Jautājums – kā šī realizācija notiek? Kāpēc gan lai tas nenotiktu caur lokālajiem pārstrādātājiem?

– Vai jau tagad nav skaidrs, ka šādā tenderī uzvarētājs būtu Food Union?

– Šim uzņēmumam varētu būt vislielākās izredzes iekarot eksporta tirgus, ne velti tas veicis vairākus konsolidācijas procesus, lai savu potenciālu stiprinātu un palielinātu. Taču pagaidām necik tālāk nav ticis. Joprojām nav redzamas nekādas indikācijas no pārstrādātāju puses, kas ļautu saprast, kādos virzienos tad jāiet, lai beidzot sāktos kaut kāda vērā ņemama tirdzniecība.
Minētajā konkursā varētu piedalīties ne tikai pašmāju, bet, piemēram, arī Lietuvas piena kombināti. Kāpēc ne? Galvenais, lai tiktu ievēroti divi aspekti: pirmais – piena cenai jābūt vismaz 80–90% līmenī no Eiropas vidējās; otrais – ir skaidra vīzija un virzība uz eksporta tirgiem. Respektīvi, tam jābūt uzņēmumam ar lielām ambīcijām. Mūsu kombināti pagaidām šādas ambīcijas nedemonstrē, vien ik pa brīdim nodēvē sevi par ražotāju glābējiem, kas pienu tomēr iepērk…

– Dzirdēts lietuviešu teiciens: ja jums, latviešiem, patīk ražot pienu, dariet to, mēs to pārstrādāsim!

– Domāju, konceptuāli piena ražotājam ir vienalga, uz kurieni ved viņa saražoto pienu – uz Jelgavu vai Rokiškiem. Transporta izdevumi faktiski vienādi, un piena cena Baltijas tirgū arī. Varbūt Igaunijā ir pāris centu starpība, bet Lietuvā un Latvijā tā ir identiska. Un, ja lietuviešiem ambīcijas ir lielākas un viņi spēs iziet no šīs stagnācijas, viņi būs vinnētāji. Varbūt līdz ar viņiem arī mūsu ražotāji kaut ko iegūs. Protams, gribētos, lai tas tomēr būtu Latvijas uzņēmums, kas varētu paņemt pārstrādei pienu, ko saražojam vairāk nekā vajadzīgs pašu patēriņam.
Katrā ziņā tos lauksaimniekus, kas darījuši visu, lai darbotos piena ražošanas biznesā, no mūsu tautsaimniecības viedokļa nedrīkstam nolaist pa burbuli. Galu galā visa līdzšinējā lauksaimniecības politika tika vērsta uz to, lai Latvijā attīstītos piensaimniecības. Tāpēc jādomā, kā tikt laukā no pašreizējā saspīlējuma. Ja atkal ķeramies pie dotācijām, tām jābūt ļoti mērķtiecīgām. Un, manuprāt, no ministrijas un Eiropas puses dzirdēt – esat gana subsidēti un tagad ķepurojieties paši – nav īsti korekti.

Tagad būtu jāgaida no Dūklava uzsaukums piena kombinātiem, kas būtu gatavi minētajam izaicinājumam. Tas būtu gan politisks, gan ekonomisks lēmums. Jo līdzšinējā diezgan pasīvā ministra darbība diemžēl nav devusi gaidīto rezultātu un virzību uz priekšu.

– Ierosinājums no Eiropas – piena ražošanu vajag brīvprātīgi samazināt. Ko tas praktiski nozīmē?

– Tas nozīmē, ka paliek stiprākie. Vājākie savas govis ved uz kautuvi, atraktīvākie – uz Poliju. Eiropas funkcionāri, kas nāk klajā ar šādiem ierosinājumiem, nenes nekādu atbildību par sekām. No viņu skatu punkta – ko tur tā tālā Latvija var ņemties ar to pienu? Lai taču dara kaut ko citu! Un mūsu funkcionāriem neklātos vicināt šādus ieteikumus un vēl apgalvot, ka mums tiem jāseko. Jo atšķirībā no ES burtakalpiem mūsējie tomēr ir atbildīgi par to, kas notiek Latvijā. Tāpēc jābīstas no tiem, kas, pieņemot šeit kādu lēmumu, visu atbildību noveļ uz Eiropas prasībām. Eiropa šajā gadījumā neko nepieprasa, tikai iesaka, lēmumi mums jāpieņem pašiem un par tiem arī jāatbild savas sabiedrības priekšā.
Visu interviju lasiet žurnāla “Agro Tops” aprīļa numurā

LA.lv
LE
LETA
Uncategorized
“Rīgas dzirnavnieks” jaunās iekārtās plāno ieguldīt 396 000 eiro
25. oktobris, 2018
LE
LETA/LA.lv
Uncategorized
Maizes un konditorejas ražotājs “Canelle Bakery” modernizēsies par 420 000 eiro
25. oktobris, 2018
LE
LETA
Uncategorized
Konkursā skolēniem “Šodien laukos” klašu grupā uzvarējusi Priekuļu vidusskola
24. oktobris, 2018

Lasītākie raksti

Par svarīgo

ĢK
Ģirts Kasparāns
Latvijā
Latvija ir visnotaļ izdevusies valsts. Ko rāda skaitļi 1
1 stunda
LE
LETA
Latvijā
Kučinskis: Nākamo gadu nāksies iesākt ar “pagaidu budžetu”
1 stunda
LE
LETA/LA.lv
Latvijā
Smagais auto nogāž stabu: nobloķēta satiksme Jūrmalas gatvē
1 stunda
LE
LETA
Veselam
Par 40% palielina maksu par nepamatotu “ātrās palīdzības” izsaukumu
3 stundas
LE
LETA/LA.lv
Ekonomika
Jaunos elektrovilcienus par 225,303 miljoniem eiro piegādās Spānijas uzņēmums “Talgo”
1 stunda