Mobilā versija
-0.3°C
Meta, Sniedze
Piektdiena, 2. decembris, 2016
9. janvāris, 2013
Drukāt

“Lauku Avīze” un trīs gudri vīri (1)

Foto - Valdis Ilzēns un Karīna MiezājaFoto - Valdis Ilzēns un Karīna Miezāja

Atmodas laikā un pirmajos brīvvalsts gados spēcīgākie “Lauku Avīzes” palīgi bija daudzi lauksaimniecības speciālisti, zemnieki, pašvaldību pārstāvji. Bet vieni no drosmīgākajiem autoriem, kas savus rakstus mums sūtīja paši, – trīs vīri.

 

Bijušais agrokombināta “Lādezers” priekšsēdētājs, LPSR Augstākās padomes, PSRS tautas deputāts, 5. Saeimas deputāts Jānis Lucāns, LKP Madonas rajona pirmais sekretārs, PSRS tautas deputāts, tagad RTU profesors Jānis Vanags un Talsu rajona Dundagas kolhoza priekšsēdētājs, LLS Talsu rajona nodaļas vadītājs, vēlāk Dundagas pagastvecākais, tagad z/s “Alkšbirzes” īpašnieks Aldons Zumbergs.

 

 

Jānis Lucāns: – “Lauku Avīzei” pirms 4. maija un vēlāk, atjaunotās Latvijas valsts laikā, esmu diezgan bieži rakstījis, mēģinot iedzīvināt savu pārliecību par Latvijas ceļu, mainot sociālo iekārtu. Taču Latvija aizgāja pavisam pa citu ceļu, nekā toreiz domājām. Sākuma stāvoklis bija tāds – mums bija milzīgs valsts kapitāls, kaut arī novecojis, ne visur ekonomiski pamatots, bet – liels gan. Valsts to nedrīkstēja pamest likteņa varā, kā tas notika. Uzņēmumu vadītāji, vismaz daļa, un speciālisti toreiz varēja saprātīgā veidā pakāpeniski pārtapt par uzņēmumu akcionāriem.

Kad sākās privatizācija, biju arī Privatizācijas komisijā pie Augstākās padomes. Vienā no sēdēm lemj par to, ka valsts uzņēmumus vajag ātrāk privatizēt. Saeima to jau nospriedusi. Uzdodu pavisam smieklīgu jautājumu – vai kāds no komisijas zina, cik valstī vispār valsts uzņēmumu ir, kādi to vadītāji, nemaz neskarot bilances, kapitāla jautājumus. Šādas informācijas nav. Kā var privatizēt, nezinot, kas tev vispār ir?! Tādā gadījumā valsts īpašumu ministrs Krastiņš jāatbrīvo no amata. Nekādas reakcijas…

Privatizē Unibanku. Privatizācijas noteikumi sastādīti, pārkāpjot likumdošanu vairākos svarīgos punktos. Uzstājos plenārsēdē ar pārkāpumu analīzi. Nekādas reakcijas, jo izrādās – to uzzināju mazliet vēlāk – zālē sēž daudzi nākamie īpašnieki. Protestējot izstājos no komisijas.

Dzīvē cilvēkus nevar pāraudzināt ar vienalga cik gudriem padomiem. Vienīgi ekonomikas likumi tam spēj tikt pāri. Ekonomikas likumi var tevi nostādīt tādā stāvoklī, ka tev jāiet uz mežu, jānocērt lazdas zars un jāuztaisa slotai kāts, nevis jāpērk itāļu importētais, kas taisīts no Latvijas eksportētā koka.

Tur kādā ražotnē stāv kāds automāts, kas dreijā slotas kātus no atgriezumiem – kāpēc tas neatrodas Latvijā? Mēs izvedam koksni, vairāk nekā pusi no visa kokmateriālu eksporta, neapstrādātā veidā.

Biju domājis, ka zemes apstrāde, graudu ražošana u. c. jomas ilgāku laiku varētu palikt kā kopēja lieta uz kooperatīva principiem. Nebija jēgas atdot zemi tikai tāpēc, ka senčiem tā agrāk piederējusi. Cita lieta – ja tu gribi un spēj strādāt, tev ir priekšroka! Kad pasludināja Privatizācijas likumu un kārtību, izdāļāja valsts īpašumus, bet ieņemto naudu “apēda”. Kurš ekonomists var pieļaut, ka par pārdoto kapitālu uztur valsts budžetu?

– Kāpēc tā notika?

– Lielā mērā no politiķu puses tā bija pilnīga, bezatbildīga nesapratne, kā darbojas ekonomika.

Arī tagad – vai zinām, kāda tagad ir mūsu ekonomiskā politika? Vai tas ir normāli, ja 200 tūkstoši cilvēku strādā ārpus Latvijas un ved naudu uz šejieni? Visprimitīvākais eksporta variants – darbaspēka eksports.

Es no agrokombināta “Lād­ezers” vadības aizgāju 1990. gadā, kad biju jau PSRS Augstākās padomes deputāts un mani ievēlēja arī par Latvijas Republikas Augstākās padomes deputātu. Vēlāk kļuvu par Saeimas deputātu, uz ļoti īsu laiku, bet, kad nākamajā Saeimā vairs neievēlēja, kļuvu par pensionāru ar pensiju, kas deva iespēju nopirkt divas kannas benzīna un samaksāt par elektrību un telefonu. Tagad par savu stāvokli neko sliktu nevaru teikt. Cik spēju, palīdzu bērniem. Dēlam tagad ir uzņēmums, kas izturēja krīzi. Znotam ir liela saimniecība Bauskas apvidū, kādu nieku arī viņam esmu palīdzējis. Tagad jaunākajai meitai un znotam būvēju iespējami modernu siltumnīcu, kam naudu viņi nopelnījuši, strādājot Īrijā.

“Latvijas Avīze” ir viena no tām, kas satur informāciju realitātes robežās, un tajā lasītājs neredz politisko “uzpirkšanu”. Gribētos analītiskus rakstus, bet žurnālisti aug un skolojas vidē, kas būtībā ir greiza, tāpēc tiek pieņemta vērtību sistēma, kādā strādājam, proti, problēmu analīze ir tikpat kā neiespējama. Tomēr “LA” ir vienīgā, ko bieži lasu.

Avīzē atrodu lietas, kas sakrīt ar manu viedokli vai otrādi. Ja tajā ziņā runājam par sabiedrības viedokļa veidošanu, tad avīze to darījusi un dara joprojām. Kad ir runa par politiskajām lietām, kā tas bija ar valodas referendumu, tur “LA” cilvēkus māk noorientēt valstiskajā un latviskajā virzienā. Ekonomikā to izdarīt ir sarežģītāk – profesors Grinovskis reiz teica: ekonomiku vada intereses, ja prot uz tām spēlēt, tad ekonomika iet. 
Vanags_KM_7

Jānis Vanags: – Kāpēc atmodas laikā daudz rakstīju avīzei, piedalījos diskusijās, tērēju laiku? Tā bija intuīcija. Reizē nāca nacionālie un politiskie jautājumi. Lai kā tas būtu, es neesmu klajš nacionālists, tomēr latvietis. Latviskais gēns ir pietiekami spēcīgs. Nesaku, ka latvieši viscaur ir labākie, bet arī – ne tie sliktākie. Uzskatu, ka jābūt līdztiesībai, ka nevienam nav jābūt tiesībām uzspiest savu gribu, apspiest pamattautības tiesības. Tajā laikā tik skaidri par to nerunāja, bet nekur jau tas nebija zudis.

Vēl bija kāds aspekts, kas attiecas uz manu ģimeni. Kad jau biju lielāks, redzēju, kā kolhozu priekšsēdētāji, kas neprata ne vārda latviski, izturējās pret mūsu, skolotājas ģimeni. Ar varas, pārākuma, pazemojuma tiesībām… Tēvs kādu laiku bija kolhoza priekšsēdētājs, bet viņu nometa. Uz mammas izturību ģimene balstījās. Iedomājieties: kad pēc pļaujmašīnas kas palika pāri, mamma gāja pāri ar izkaptiņu, jo govs laukos bija dzīvības jautājums. Ja seši bērni jāpabaro…

Es centos to, ko biju sapratis pats, nodot cilvēkiem, lai viņi varētu daudzas lietas uztvert dziļāk un pamatīgāk. Tas nebija sauciens uz revolūciju, bet uz pārmaiņām gan. Vai nu mēs paši to izdarīsim, vai mūsu vietā to neizdarīs neviens. Vajadzēja vienot sabiedrību. Un to var izdarīt, vienīgi cilvēkus izglītojot.

– Atmodas laikā jūs personīgi bijāt daudz darījis, lai Latvija kļūtu par demokrātisku valsti – kāpēc tik ātri aizgājāt no politikas?

– Kāds gudrs cilvēks man reiz teica – ja karavāna griežas apkārt, tad klibie iet pa priekšu. Jebkurā revolūcijā tos, kas bijuši pie varas vakar, izmet ārā šodien. Tas attiecas arī uz mani, es biju pārsteigts, ka jaunajai varai nevajag kompetentus, gudrus cilvēkus. Jutu, ka tikām stumti malā, ja tā nebūtu noticis, daudzas lietas šodien izskatītos citādi.

– Kur vaina?

– Pirmkārt, vēsturē. To sapratu 90. gadu sākumā. Mums nav bijis aristokrātiskā slāņa, ir tikai nedaudz cilvēku, kam šo stāju varētu piedēvēt. Konkurence līdz ar to nevis veicina attīstību, bet kļūst neveselīga. Tie klibie ļoti ātri saprot, kur viņi nonākuši, ka ir ērti un izdevīgi, atbildības nekādas. Viens no demokrātiskās sabiedrības trūkumiem ir bezatbildība – varu pieņemt, kādus lēmumus gribu, vienalga, lai pierāda, ka to esmu darījis savās interesēs, toties tas, ka neesmu bijis pietiekami gudrs, lai lēmums būtu visas sabiedrības interesēs… Inženierim, ārstam, skolotājam vajag diplomu, bet politikā varu darīt jebkuru darbu, lemt, vienalga, par ko.

– Ko domājat par “LA”?

– “Latvijas Avīze” pilda klasisko žurnālista funkciju – izglīto, nevis maldina sabiedrību. Krustiņam un viņa žurnālistiem ir talants, jo ir izdevies savus uzskatus un pārliecību iznest cauri visam avīzes izdošanas periodam. Tas ir talants un tālredzība.

Arī krīzē ir labas un sliktas lietas. Bet tās jāizprot. Taču šodien mums klasiskā izpratnē valstsvīru nav, ir gājēji. Nav tikumiskās pašcieņas.

Zumbergs_VI_7Aldons Zumbergs: – Es arī biju viens no Tautas frontes dibinātājiem Dundagā – skolā bija sanāksme, zāle stāvgrūdām pilna, toreiz teicu, ka Ķīna savu ekonomiku pārveidoja pakāpeniski, bet man neļāva pabeigt, tauta toreiz bija eiforijā, neko no vecā negribējām paturēt. “Lauku Avīze” bija tā, kas nevairījās no asumiem, nemētājās no viena grāvja citā, nebaidījās publicēt atsauksmes, kas daudziem nepatika. Avīzei arvien bija savs viedoklis, toreiz avīze rakstīja – jāsaglabā tas, kas ir radīts. Kā man atbildēja Jānis Kinna? Vai fermas, kaltes, darbnīcas, viss tas, kas sabūvēts Latvijas laukos, nav mūsu nacionālā bagātība? Kinna atcirta – varbūt tā ir mūsu nacionālā nelaime!

Kolhozu laikos darbaspēka un īpašnieku attiecības bija izsmēlušas savas iespējas. Radās ideja par zemnieku saimniecībām, kad jautāju Bresim – Igaunijā zemnieki jau ir, vai arī mēs varam? – jā, viņš atbildēja, mēs varam! Bija valsts atbalsta programma, uz kuras pamata dibinājās zemnieksaimniecības. Domājām, ka kolhozam arī jāpaliek, jo visi jau nekļūs par zemniekiem. Bija dažas koplietas, kuras izdevīgāk darīt kopīgi, graudu kaltes mums bija centralizētas, gateris. Pēc šā principa veidojām kopuzņēmumus, kurā katrs varēja būt līdzdalībnieks. Bet nedabūjām to īstenot, jo trūka likuma pamata. Un tad, kad likumi tika pieņemti, tie bija pavisam citādi, nekā bijām iecerējuši. Tas viss, kas notika tālāk, kur vairs nepiedalījos, – es to sauktu par primitīvu denacionalizāciju. Kāpēc mēs tam nepiekritām? Bija pagājušas jau divas paaudzes, tie, kas bija zemkopji agrāk, mantinieku tēvu un vectēvu paaudze, jau no lauksaimniecības bija prom. Visu vajadzēja darīt profesionāli tiem, kas saprata, kas ar zemi, lopiem, ražošanas ēkām jādara. Nebija vajadzības to, kas no Rīgas atbrauca uz laukiem, “pārvērst” par zemnieku.

– Kad neizdevās īstenot to, ko bijāt ar domubiedriem izlēmuši, nodibinājāt savu zemnieku saimniecību?

– Jā, kādu laiku vēl vadīju Vīdales iecirkni, kad sameklēju sava darba turpinātāju, sāku saimniekot pats. Lauksaimnieku savienības laiku atceroties: mēs būtībā tad gājām divus ceļus – gan saimniecisko, gan politisko, bet neveicās ne šā, ne tā. Domāju, tas arī izskaidro Lauksaimnieku savienības neveiksmi. Vajadzēja paturēt arī saimniecisko ievirzi, jo vadījāmies pēc tā parauga, kā bija būvēta kopdarbība pirmskara Latvijā, ar valsts akciju sabiedrībām, Lauksaimniecības kameru utt.

Man ir gandarījums, ka “Latvijas Avīze” par visu raksta ar skaidru skatu. No nacionālām pozīcijām. “LA” ir bijusi sabiedrības stabilizators. Katrā ziņā tiem, kas dzīvo laukos un tur paliks, “LA” ir vienīgā avīze, ko viņi lasa. Pēc manām domām, “LA” ir specifisks publikāciju pasniegšanas veids – personiski uzrunājošs, un tas šo preses izdevumu atšķir no pārējiem.

 

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Tagad jau visi var gudri spriest: vajadzēja tā un šitā! Bet toreiz pieredzes kā pāriet no sabiedriskā īpašuma uz privatīpašumu nebija, daudziem tā kolhozu sistēma bija līdz kaklam un veikalu plaukti arī bija tukši. Īpašumus arī vajadzēja atgriezt tā likvidējot vēsturisko netaisnību. Bet galvenais klupšanas akmens tomēr bija cilvēku galvās. 50 gadus cilvēks laukos bija tikai izpildītājs, skrūvīte, ko izrīkoja kolhozu vadītāji, bet lai kļūtu par saimnieku, ir vajadzīga vismaz viena paaudze. Pie sabiedriskā īpašuma plaši bija izplatījusies piesavināšanās, jo viss taču piederēja visiem un iegūstot brīvību tas viss no izveicīgāo cilvēku puses pārvērtās atklātā zagšanā.

Draugiem Facebook Twitter Google+