Mobilā versija
Brīdinājums +0.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
16. jūlijs, 2012
Drukāt

Lauku mirdinātāji

Gata Šļūkas zīmējumsGata Šļūkas zīmējums

Investīciju baņķieris Ģirts Rungainis, kas pazīstams kā pieprasīts eksperts visos jautājumos, arī lauksaimniecībā, prognozē: “Runājot par mazajām saimniecībām, nevajag sevi mānīt – divdesmit gadu laikā tās pazudīs. Lauksaimniecība ir ne tikai kultūrvides sastāvdaļa, bet arī bizness.”

 

Tā kā mazo saimniecību ir kādi 90%, būs piepildījies daudzkārt piesauktais un ne mazuma cerētais galīgais atrisinājums – latvieši no savas zemes būs pazuduši. Ka cita varianta nav, ir pārliecināti arī labklājības ministre Ilze Viņķele un žurnālists Sandris Točs laikrakstā “Diena” (09.07.2012.): “Šodienas skarbā dilemma – vai mēs gribam, lai iedzīvotāji no trūcīgajiem reģioniem pārceļas uz Rīgu, Pierīgu vai lielajām pilsētām un varbūt kādu attīstītu pagastu, vai arī viņi brauks prom no Latvijas pavisam. Sapnis par vienmērīgi attīstītu Latviju ir izsapņots. Utopija par to, ka ar pārdalīšanas palīdzību varēs izlīdzināt attīstību, patiesībā ir ļoti traucējusi Latvijas attīstībai. Tā kavē to vietu attīstību Latvijā, kurām ir lielāks attīstības potenciāls. Labklājības ministres Ilzes Viņķeles (“Vienotība”) apņemšanās jau no nākamā gada radīt pārcelšanās pabalstu sistēmu, lai motivētiem cilvēkiem no atpalikušiem reģioniem palīdzētu pārcelties uz vietām, kur ir darbs, ir īsta pamošanās no sapņa. Tomēr Labklājības ministrijas iniciatīva ir solis pareizā virzienā. Un tieši tam vajadzētu novirzīt būtisku Eiropas fondu naudas daļu.”

Par augšminēto pareģu un lauku mirdinātāju plāniem, atvainojos, nespēju sacerēt labāku komentāru par skotu filozofa Deivida Hjūma atziņu: “Ja jūs kaut ko nepieredzat, jums nav tiesību par to runāt, jo, ko neesat piedzīvojis, to jūsu gars nevar satvert vai pat pieskarties tam.”

 

Lauku depopulācija ir sekas biznesa kā pašmērķa realizācijai agrārajā politikā. Šim mērķim kalpo arī masu plašsaziņas avoti. Te jūs nesameklēsiet objektīvas, argumentētas, izsmeļošas un salīdzinošas atbildes par dažāda lieluma un specializācijas saimniecību rentabilitāti, tautsaimniecisko, ekoloģisko, demogrāfisko, kultūras pienesumu.

 

Taču fakts, ka mūsdienu Latvijas lauksaimnieki 20 gadus pēc neatkarības atjaunošanas ražo tikai 50% no pirmskara zemnieku ražotā, ka, iespējams, pusmiljons līdz pusotram miljonam hekt-āru lauksaimniecisko zemes resursu ir izpārdots personām bez Latvijas pilsonības un pilsoniskās atbildības, ka divi lielākie piena pārstrādes uzņēmumi ir aizpārdoti Krievijas biznesmenim, ka desmiti tūkstoši lauku sētu ir pustukšas vai neapdzīvotas, ir pietiekams arguments līdzšinējo agrāro politiku vērtēt izteikti negatīvi, ja ne par noziedzīgu.

Lauku depopulācija notiek kopš neatkarības atjaunošanas. Un līdzšinējo saeimu deputātu vairākums, kurus mēs paši ievēlējām, šo praksi ir atzinuši par pareizu esam. To attaisno ar faktu, ka pasaulē arī tā notiekot. Tātad tā tas ir un tur neko vairs nevar darīt? Var darīt, ja deputāti un valsts vadītāji lauku problēmas pacels Latvijas valsts un latviešu tautas interešu līmenī.

10. jūlijā saņēmu e-pasta vēstuli no studiju biedra, kurš, starp citu, raksta: “Andrej, vai Viņķeles kundzes priekšlikums nav superidiotisms – piemaksāt, lai lauki pārceļas uz pilsētām?!”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+