Mobilā versija
Brīdinājums +0.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
12. decembris, 2012
Drukāt

Lauku vidusskolās skolotāji pelna mazāk nekā pilsētās

Foto - Līga VasiļūnaFoto - Līga Vasiļūna

“Latgalē vidusskolā stājas tie bērni, kuri skaidri zina, ka vēlas tālāk mācīties augstskolā. Turklāt laikam jau latgalieši ir vairāk centīgi, mērķtiecīgi,” tā Bērzpils vidusskolas direktore Ilona Stepāne skaidro, kāpēc iepriekšējā mācību gadā centralizētos eksāmenus vislabāk nokārtoja tieši Latgales lauku vidusskolu absolventi.


Bērzpils vidusskola saņēmusi Draudzīgā aicinājuma balvu, jo 12. klase pērn šo skolu absolvēja ar vislabākajiem rezultātiem lauku vidusskolu grupā.

Direktore piebilst, ka būtiski, lai skola katru gadu izvērtētu skolēnu sasniegumus un mēģinātu saprast, kāpēc tie uzlabojas vai krītas. “Visu laiku cenšamies rezultātus uzlabot,” uzsver I. Stepāne.

Klase, kas atnesa bērzpiliešiem labākās skolas godu, jau ilgāku laiku bijusi īpaša – ar vidējo atzīmi vienmēr augstāku nekā citiem. “Viņi mērķtiecīgi gāja uz to, lai ļoti sekmīgi pabeigtu vidusskolu: izstrādāja zinātniskos darbus un piedalījās to lasījumos Daugavpilī. Dažādu mācību priekšmetu novadu olimpiādēs ieguva godalgotas vietas,” stāsta skolas direktore. Taču ne visi īpašās klases absolventi iestājušies augstskolās. Kāds devies strādāt uz ārzemēm, cits palīdz vecākiem saimniecībā.

Jautāju šā gada divpa-dsmitajiem, vai arī viņi centīsies skolai sagādāt labākās godu. Jaunieši stāsta, ka centīšoties gan, bet nevar vēl zināt, kā eksāmenos veiksies.

 

Laukos mācīties – lētāk

Dzirdēts gan, ka lauku vidusskolām izcilos skolēnus grūti noturēt. Pēc 9. klases labākie parasti pārejot mācīties uz novada vai Rīgas ģimnāzijām. “Jā, tā notiek,” piekrīt I. Stepāne. “Kāda 9. klases absolvente arī šogad tika iekšā pat Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā. Tāpēc jādomā, kā panākt, lai viņi paliktu te. Ja bērnam te patiks, viņš varbūt paliks vidusskolā. Ir arī ģimenes, kas nemaz nevar atļauties laist bērnu mācīties novada centrā vai Rīgā.”

Bērzpilī pašvaldība lielāko mācību gada laiku apmaksā brīvpusdienas skolēniem, kuri mācās 1. līdz 9. klasē. “To gan dara ne tikai tāpēc, lai skolēnus piesaistītu tieši novada skolām. Tas ir arī liels atbalsts ģimenēm,” skaidro direktore.

Skolai ir arī internāts. Taču lielākā daļa šurp un uz mājām dodas ar skolas autobusu, kurš skolēnus savāc divos reisos. Katru rītu autobuss nobrauc ap 60 kilometru. Pirmā maršruta bērni skolā ir jau stundu pirms mācībām. Pēcpusdienās toties mazajiem jāgaida, kad lielākajiem beigsies stundas, jo tikai tad autobuss vedīs uz mājām. Tāpēc ir bērni, kuri no mājas iziet jau pēc pulksten 7, bet mājās ir pulksten 17. Iznāk gara diena, tāpēc daži labāk izvēlas palikt internātā. Piecas ēdienreizes internātā izmaksā 1,23 latus. Ja pusdienas ir novada apmaksātas, sanāk vēl lētāk. Arī Bērzpilī, līdzīgi kā citās lauku skolās, lai ēdināšana būtu lētāka, skolēnu vecāki piegādā kartupeļus. Skolai ir arī dārzs, kur izaudzē kopgaldam vajadzīgos dārzeņus, tāpēc skolas saimnieces pašas marinē gurķus, spiež sulas. Skolēni dārzu nekopj, to dara sētnieks un virtuves darbinieces.

 

Mazas un vēl mazākas
Berzpils1_LV_10

Bērzpilī skolojas 120 skolēni, vēl 20 mācās filiālē Krišjāņu pamatskolā 20 kilometru attālumā, kas pievienota pirms trim gadiem, kad visā Latvijā valdīja mazo skolu slēgšanas bums. Balvu novadā nevienu skolu neslēdza, bet mazākās skolas pārveidoja par lielāko mācību iestāžu filiālēm. Uz Krišjāņiem stundas brauc vadīt četri skolotāji un pati direktore. Skolotājiem ceļa izdevumi jāuzņemas pašiem, tāpēc stundas jāprot sakārtot tā, lai vairāki pedagogi var braukt ar vienu auto.

Krišjāņos ir tikai apvienotās klases, bet dažas klases apvienotas arī Bērzpilī, jo, piemēram, pirmajā klasē ir tikai trīs ābečnieki. Direktore, kura pati te mācījusies, vēl atceras laikus, kad skolas gaiteņi bija bērnu pilni. Viņa pati mācījās klasē, kur bija 28 bērni, bija arī paralēlās klases. Tagad lielākajā klasē ir vien divpadsmit bērnu.

I. Stepāne gan uzsver mazo skolu priekšrocības – ģimeniskākas attiecības, kā arī vispusīgu bērnu attīstību. Lielajās skolās biežāk ir tā, ka viena daļa skolēnu sporto, citi dejo, vēl citi dzied. Lauku skolās skolēni visbiežāk dara visu minēto, līdz ar to atklāj sevī vairāk talantu, attīsta dažādākas prasmes. Ja skolēnu maz, nevar korī ņemt tikai talantīgākos dziedātājus, jāmāca dziedāt visus, kas to vēlas. Arī dažādos konkursos piedalās vairāk bērnu: “Jā, skolēnu savstarpējā konkurence mūsu skolā ir mazāka. Toties katram ir lielākas iespējas.”

Skolā ir arī keramikas pulciņš, ko vada māksliniece Jolanta Dundiniece. Kad apmeklējam skolas keramikas darbnīcu, darbi patiesi pārsteidz. Te nav ierastie māla ķobīši, bet gan visdažādākās figūras – putni, eži, pat tautu meita un dažādi citi tēli. 
Bērzpils skolēni regulāri piedalās un gūst godalgas dažādos keramikas konkursos. Daļa iegulda šajā mākslā patiesi daudz laika – ik dienu nākot uz darbnīcu. Bērniem ir arī iespēja darboties kokapstrādes un pasākumu rīkošanas pulciņos.

 

Mājas tukšojas

Katru gadu skolā ir par desmit piecpadsmit skolēniem mazāk nekā iepriekšējā mācību gadā. Skolā ir arī pirmsskolas un rotaļu grupa, kurā pulcējas 20 bērnu. Padomju laikā apkārtnē bijis arī bērnudārzs, bet tas paputējis.

Direktore priecājas, ka ir aktīvs izglītības un zinātnes ministrs. Jau tagad varot just, ka izglītības sistēmā pamazām samazinās birokrātija, taču viņa ar bažām raugās uz Roberta Ķīļa ieceri skolu finansēšanā ieviest tā saukto vaučeru sistēmu, kad skolas finansējums būtu pilnībā atkarīgs no skolēnu skaita tajā. Tas nozīmētu daudzu lauku skolu slēgšanu. Jau tagadējais modelis, kad nauda seko skolēnam, lauku skolu situāciju padara smagu, tomēr pagaidām glābj tas, ka pašvaldība pārdala finansējumu, proti, mazajām skolām piešķir kādu daļu tās naudas, ko valsts devusi lielākām mācību iestādēm.

“Manuprāt, jau tagad lielās Rīgas skolas īsti nezina, kā naudu iztērēt, bet lauku skolas nezina, kā izdzīvot,” spriež I. Stepāne. “Taču, līdzko nav skolas, nav arī apdzīvotās vietas.”

Ne visas skolas būtu iespējams padarīt par multifunkcionāliem centriem, kā tām iesaka. Lauku cilvēki nemaz nevar samaksāt par dažādiem kursiem un nodarbībām, ko varētu organizēt skola.

Direktore uzskata: nav taisnīgi, ka samaksa par stundu vadīšanu lielajās skolās ir labāka nekā mazajās skolās, jo visur taču stundas ilgst 40 minūtes, visur tai jāgatavojas. Turklāt apvienotajās klasēs skolotājam faktiski pat jāsagatavojas divām stundām, jo katra vecuma bērnam jādod savs uzdevums. Nekādas piemaksas par darbu apvienotajās klasēs nav. “Kopš mācu Krišjāņos, gatavošanās stundām aizņem krietni vairāk laika nekā agrāk,” stāsta I. Stepāne. Skolotāja Skaidrīte Verjanova, kura pērn tika atzīta par vienu no labākajām Balvu novada pedagoģēm un kurai dažbrīd nākas tikt galā pat ar trim sākumskolas klasēm, gan saka – sākumā apvienotajās klasēs bija grūti strādāt, nu jau pierasts. Savs labums arī bērniem. Mazie labprāt spicē ausis, ko stāsta lielākajiem bērniem.

Visiem Bērzpils skolotājiem, kuriem nepienākas augstāka likme par iegūto ceturto kvalifikācijas klasi, jāsamierinās ar zemāko minimālo pedagoga darba algas likmi. Skolas finansējums ļauj skolotājiem piešķirt piemaksas par klašu audzināšanu, pagarināto grupu un pulciņu vadīšanu, darbu skolas bibliotēkā, taču nav piemaksu par konsultācijām, par gatavošanos stundām, par burtnīcu labošanu. Daļai skolotāju turklāt nemaz nesanāk pilna likme. Piemēram, ķīmijā pilna slodze neiznāk, ja nav paralēlo klašu.

 

Viedoklis

Vai vaučeru sistēmas ieviešana varētu apdraudēt lauku skolu pastāvēšanu?

Evija Papule, Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) valsts sekretāra vietniece: “IZM turpina darboties ne tikai darba grupa, kas izstrādā vaučeru sistēmu, bet arī darba grupa, kas izstrādā īpašu mazo skolu atbalsta programmu. Ir iecere, ka lauku skolas tiks atbalstītas sadarbībā ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju, iespējams, piesaistīs arī Labklājības ministriju. Skolām jātop par centriem, kas atvērti arī pēc tam, kad skolēniem stundas beigušās. Tur notiktu interešu izglītības pulciņi, nodarbības pieaugušajiem, ko finansiāli varētu atbalstīt gan pašvaldības, gan kāda no ministrijām. Ja vietējiem cilvēkiem nav intereses par izglītošanos, par kopā sanākšanu, tad skola var būt viens no vietējās sabiedrības aktivizētājiem. Ja pašvaldība neredz skolu kā šādu centru, tad, protams, to veidot nevajag, bet tad jāmeklē citas iespējas paplašināt skolas lomu. Lauku skolu saglabāšana un atbalstīšana iekļauta arī Nacionālajā attīstības plānā.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+