Ļaunu ņemt un vērst par labu 1
Šonedēļ Latvijas Leļļu teātrī vaļā vērta gan izdevniecības “Latvijas Mediji” klajā laistā Kārļa Skalbes grāmata “Kaķīša dzirnavas” pavisam jaunā vizuālā tēlā, gan arī tai tapušo mākslinieces IEVAS JURJĀNES zīmējumu izstāde. Pirms Latvijas 99. dzimšanas dienas – saruna ar mākslinieci par piedošanu un dzīvi mākslas virpulī.
Zīmīgi, ka tieši “Kaķīša dzirnavas”, kuras lasītāji pirms nieka trim gadiem atzina par mīļāko latviešu literatūras darbu, nesen nokļuva intensīvas viedokļu apmaiņas epicentrā, topot teju pasludinātas par nīkulības un samierināšanās simbolu.
Vai atceraties savu pirmo saskarsmi ar “Kaķīša dzirnavām”?
I. Jurjāne: Es nebiju par to domājusi, ar šo grāmatu strādājot, jo “Kaķīša dzirnavas” dzīves laikā tik daudz reižu uzslāņojušās, ka pirmo reizi pat neatceros. Taču pārskatīju savu attieksmi pret Kārļa Skalbes daiļradi, kad Jaunajā Rīgas teātrī bija pasaku lasījumi, tātad – jau nobriedušā vecumā. Protams, bērnībā šos jautājumus uztver citādi, bet ar gadiem Skalbes vērtība, varētu pat teikt, lietojamība manā uztverē kļūst arvien dzīvāka.
Ļoti aptuveni citējot pašu kaķīti – “kad viņi piedzīvos sāpes, mēs vēl varam kļūt labi draugi”.
Tas līmenis, kādā Skalbe attīsta savas humānās idejas, nav ikdienišķs, un, garāmskrienoši lasot, to nevar ne izprast, ne uztvert, jo ne katrs no mums ir spējīgs uz tāda veida piedošanu un atziņām. Bet – ne velti kaķītis gājis cauri lieliem pārdzīvojumiem un pārbaudījumiem, tāpat kā daudzi cilvēki, kurus dzīvē nācies sastapt. Paradoksālā kārtā tie mēdz būt ļoti gaiši, nevis indes pārņemti un atriebīgi, tādēļ vērts ieklausīties kaķīša domāšanā.
Esmu diezgan daudz domājusi par piedošanu – gan ļoti tieši, gan gluži abstrakti, arī reflektējot par Latvijas likteni 20. gadsimtā, un man ir sajūta, ka vieglāk piedot ko tādu, kas nodarīts tev pašam. Daudz grūtāk un nepiedodamāk šķiet piedot sev tuvam cilvēkam nodarīto…
Protams, tas, kā mēs jūtam līdzi saviem tuviniekiem, īpaši situācijās, kur nevaram palīdzēt, ir ļoti sāpīgi. Bet, domājot par attieksmi pret ļaunumu, kas tiek piedzīvots, kaut kādā līdzībā ar kaķīti man jāpiemin sastapšanās ar Lidiju Lasmani-Doroņinu, mums bijušas dažas brīnišķīgas sarunas. Piedošana jau nenozīmē, ka tu piedod, atbalstot nodarīto ļaunumu. Ir jāsaprot, no kā tas nāk, un, kā saka Lidija, jācīnās pret sistēmu, kas padara cilvēkus ļaunus, jāatrod veids, kā sarunāties ar ļaundari. Jeb, kā saka Rainis “Jāzepā un viņa brāļos”: “ļaunu ņemt un vērst par labu, tas ir piedot”. Kaķītis taču ne brīdi nepazemojas. Ja nevar rīkoties, viņš nogaida, bet šī viņa rīcība vai ne-rīcība, iespējams, kādā brīdī ienāks prātā tiem zēniem, kuri kaķītim pāri darījuši, jau pavisam citā veidā un līmenī…
Atšķirībā no “Kaķīša dzirnavām”, ar kurām uzaugu es, jūsu zīmētais ir ļoti “kaķisks” kaķītis.
Kad tiku uzrunāta, ļoti domāju, caur kādu tēlu šo stāstu stāstīt, jo atceros, ka bērnībā man pašai bija iebildumi pret dzīvniekiem, kuri tika attēloti kā cilvēki, izņemot lieliskās Kronenberga ilustrācijas. Varbūt, no viņa iedvesmojoties, man bērnībā bija brīdis, kad zīmēju situācijas caur cilvēciskotiem dzīvnieku tēliem – kaķiem un pelēm. Tagad strādājot nonācu pie secinājuma, ka gribu zīmēt ilustrācijas caur kaķa tēlu, jo tas rada brīnišķīgu vispārinājumu, un katrs, kurš šo pasaku lasa, var to darīt sev atbilstošā līmenī. Sev devu uzdevumu, lai kaķis būtu katrā grāmatas atvērumā, laikam tikai vienā zīmējumā, kur redzams skumstošais karalis, viņa nav.
Jūs darbojaties mākslā ļoti daudzveidīgi – gan gleznojot, gan veidojot ilustrācijas grāmatām, esat arī daudzu teātra izrāžu un filmu māksliniece. Kas katrā no darba daļām ir saistošākais?
Tās noteikti viena otru papildina. Kopš strādāju pie kino, nereti maniem zīmējumiem ir it kā kadrējums. Iztēlojieties, kā strādājam pie filmas, – sēžam kopā ar režisoru un operatoru, izrunājam, kam katrā kadrā jānotiek, izlemjam, vai būs tuvplāns, vidējs plāns vai arī “ainava ar stafāžu” – nelielu cilvēka figūriņu. To visu uzzīmējot, sanāk tāds kā komikss. Grāmatas ilustrēšana ir brīnišķīgs luksuss, jo man nav jāsaskaņo viedoklis ar režisoru un operatoru, bet varu to veidot tādu, kā man pašai liekas atbilstoši. Arī grāmatu vispirms izstrādāju “pa kadriem”, attīstībā, jo tā, manā uztverē, jāveido tāda, lai, vēl nesākot lasīt un tikai pāršķirstot, izietu cauri stāstam. Un, ja proti lasīt, vēl labāk (smejas).
Pagājušajā gadā iznāca pēc jūsu izstādes tapusī grāmata “Daba klusē”…
Tas, ko daru glezniecībā, ir tāda kā paralēlā pasaule projektiem teātrī un kino. Glezniecībā esmu viena ar sevi, nav milzīgās komunikācijas, izskaidrošanas. Tikko bijām beiguši filmēt “Melānijas hroniku” (nupat V. Kairiša filma triumfēja Nacionālajā kino balvā “Lielais Kristaps”, divi no sešiem “Kristapiem” – Ievai Jurjānei kā labākajai māksliniecei un labākajai kostīmu māksliniecei. – Red.), bija zināms vakuums. Lai ķertos pie kā jauna, vajadzīgs laiks. Domāju, ka savā ziņā ekspozīciju “Daba klusē”, kas bija galerijā “ALMA” un ko paralēli “Neputns” izdeva kā katalogu, arī ietekmējusi “Melānijas hronika” – šajā gleznu sērijā maza figūriņa piedzīvo pasauli ap sevi, un tas redzams attiecībās ar dabas elementiem, kas rada asociācijas par lieliem dzīves pārbaudījumiem. Arī patlaban gatavoju lielu izstādi, kas būs skatāma Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā 2018. gada nogalē.
Pie “Melānijas hronikas” strādājāt kopā ar dzīvesbiedru Viesturu Kairišu, un, šķiet, viņš ir arī režisors, ar kuru teātrī un kino esat strādājusi kopā visbiežāk…
Jā, tā mums viss savijies, bet brīžiem strādājam arī atsevišķi, jo intensitāte ir tik liela un piesātināta, ka vajag kādreiz kādu citu gaisu ievilkt. Šajā vasarā biju pilnīgi aizņemta ar “Kaķīša dzirnavām”, un man ļoti patīk, ka varu izdzīvot savu hermētisku pasauli.
Nupat “Melānijas hronika” piedzīvoja pirmizrādi televīzijā…
Pirms filma nonāk līdz kinoteātriem un televīzijai, esmu jau to tik neskaitāmas reizes redzējusi dažādās montāžas variācijās, ka jau sen vairs nav pirmreizības sajūtas. Taču domāju, ka šis manā mūžā līdz šim bijis lielākais pārbaudījums gan profesionāli, gan cilvēciski – tikt galā ar mākslinieciskajiem uzdevumiem un ar lielo atbildību, kas saistīta ar šo tēmu.
Esmu dzirdējusi viedokli, ka filma ir pārāk skaista.
Tas ir interesanti, to vēl līdz šim nebiju dzirdējusi. Mēs, radošā komanda, strādājot ļoti sekojām tam, ka negribam manipulēt ar skatītājiem, kā nereti Holivudas filmās. Un mums likās, ka “Melānijas hronikā”, kur smagi pārbaudījumi sākas jau pirmajās ainās, ļoti svarīgi parādīt, kas Melānijai ļāva izdzīvot šajos neizturami smagajos apstākļos, mums bija jāparāda arī skaistums, kas viņai ļāva izturēt.
Mūsu saruna notiek valsts dzimšanas dienas priekšvakarā. Vai jums ģimenē ir savs 18. novembra rituāls?
Nē, nav. Var teikt, ka mūsu kā radošu cilvēku dzīve ir ārkārtīgi atkarīga no intensīvajiem periodiem, kad esam pilnīgi iekšā kādā tēmā, un svētki tajā neko nemaina. Piemēram, šobrīd mēs (ar Viesturu Kairišu. – L. K.) intensīvi strādājam pie nākamās filmas, ko sauks “Pilsēta pie upes”, kurai pamatā ir tāda paša nosaukuma Gunara Janovska stāsts par ārkārtīgi izšķirošu periodu starp Ulmaņa laikiem un Otrā pasaules kara beigām. Tādējādi ar jautājumiem, par kuriem parasti domājam 18. novembrī, es jau ļoti intensīvi strādāju kopš pagājušā gada beigām. Kā parādīt, kā jauns cilvēks nonāk dažādās situācijās, kas ir izšķirošas gan viņam, gan arī viņa dzimtenei, kā viņš rīkojas vai nerīkojas. Tās ir tēmas, par kurām caur mūsu ikdienas darbu sanāk runāt arī ģimenē, un tas laikam ir arī veids, kā bērni redz, ka mums šīs lietas ir svarīgas – ne jau tikai ar to, ka tu uzklāj baltu galdautu, bet ka arī ikdienā jāsaglabā modrība.
