Anda Līce: Cik kukuļu ir dots un ņemts nepamanīti? 7
Pierast var pie visa, ko nespējam apturēt vai mainīt. Var pierast, bet vai vajag, jo tas nozīmē – samierināties un tādējādi arī notiekošo atbalstīt. Man šķiet – mēs jau esam pieraduši, ka Ukrainā notiek karš. Tāpat kā pie kariem Austrumu pasaulē. Notiek tieši tas, ko kara izraisītāji vēlas, lai pasaule viņiem ļauj mierīgi darīt viņu ļauno darbu. Mierīgi pakarot – skan briesmīgi, vai ne? Vai no pieraduma miega cilvēku spēj uzmodināt tikai šāvieni viņa pagalmā un kāpņu telpā? Ir taču jābūt vēl kaut kam, kas atmodina apziņu.
Šo “kaut ko” es ieraudzīju kādā brīvdienu žurnālā, kur vienā lappusē bija blakus divi viens no otra it kā tālu stāvoši šokējoši fakti. Ukraiņu mākslinieces Darjas Marčenko mākslas darbs ar nosaukumu “Kara seja” – no 5000 izšauto lodīšu čaulītēm izveidotais Vladimira Putina portrets – un ziņa par to, ka ASV dentists Valters Palmers sava prieka pēc nogalinājis Zimbabves lepnumu, Āfrikas lielāko lauvu Sesilu. Nobela Miera prēmiju ir pelnījis nevis kāds no pasaules līderiem, bet ukraiņu māksliniece ar savu manifestu pret ļaunumu, kuru līderi joprojām nespēj vai negrib apturēt.
“Ļaunuma sejai” ir daudz vārdu, bet mērķis nemainīgs – sagraut. Viss viens, ko – uzticību, mīlestību, likumus un tikumus, bez kuriem cilvēki pārvēršas dzīvniekos. Mēs bieži (pārāk bieži) savā apkārtnē ieraugām ļaunuma sejas vaibstus. Kukuļņemšanas skandāli pilnīgi ir sagrāvuši priekšstatu par valsts iepirkumiem kā godīgu lietu. Cik tādu pusmiljona (kā pieķertā Uģa Magoņa gadījumā) kukuļu nav dots un ņemts nepamanīti, un cik šādu kukuļu ņēmēju joprojām nav uz brīvām kājām! Tiesiskais nihilisms brīvajā Latvijā sit tik augstu vilni, ka cilvēki brauc projām pasaulē meklēt vietu, kur viņus aizsargātu likumi. Lai tādu vietu kļūtu aizvien mazāk, gādā tie, kuriem pieder pasaules bagātības un kas iedomājušies pārvaldīt visu pasauli. Ne velti tik bieži runa ir par organizēto noziedzību. Mūsdienu afēras iepriekšējo gadsimtu blēžiem liktu aizrauties elpai.
Krievijā domājoši cilvēki ir satraukti par smadzeņu aizplūšanu no valsts. Paradokss – pie mums ir līdzīgs satraukums, kaut gan iemesli it kā atšķirīgi. Jā, dakteri un medmāsas var aizbraukt, taču sabiedrības lielākajai daļai šādas izvēles un iespēju nav. Tas, ka tie, kuriem ir nauda, medicīnas pakalpojumus var saņemt jebkurā brīdī, bet pārējiem jāgaida rindā tie paši pakalpojumi mēnešiem ilgi, ir valsts atbalstīts cinisms. Kāpēc pie varas esošajiem tik maz rūp izglītība un zinātne? Viņu atvases studē ārvalstu augstskolās un tur bruģē arī savas karjeras ceļu. Sabiedriskais transports nav to ierēdņu rūpe, kuri jau sen nebrauc ar autobusiem un vilcieniem. Ļaunumam patiešām ir daudz seju.
