Mobilā versija
+14.4°C
Rudīte, Everts
Otrdiena, 22. augusts, 2017
23. janvāris, 2017
Drukāt

Laura Groza-Ķibere: “Ikviens savā pieredzē iziet monstra ceļu”

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Laura Groza-Ķibere

Dailes teātra Lielajā zālē 3. februārī pirmizrādi piedzīvos Oskara Vailda pasaulslavenā darba “Doriana Greja portrets” iestudējums Lauras Grozas-Ķiberes režijā.

“Es negribu nodarboties ar sociālo kriticismu. Vailds ir ārkārtīgi jaudīga, gudra, suģestējoša personība. Sava laika ģēnijs, joprojām nepietiekami novērtēts. Cilvēks, kurš ar savu dzīvesveidu bija sabiedrībā izpelnījies kaut kāda veida izstumtību. Tomēr galvenais ir tas, ka mani varoņi – gan Vinstons Smits izrādē “1984” Liepājas teātrī, kurš principā ir pats Orvels, gan lords Henrijs Votons, kas ir pats Vailds “Dorianā Grejā” – ir personības, kas nenodeva savus ideālus. Mani saista idejas cilvēki – traki, nepiesienami pie sētas mieta. Es nerunāju par kaut kādu stulbu ideālismu mesiānisma izpratnē, sak, iešu un padarīšu pasauli labāku. Runa ir par nespēju dzīvot tālāk tad, ja esi sapratis kaut kādas lietas, un nodot tās nozīmē noliegt un nodot sevi. Arī es esmu absolūts idejas, ideāla cilvēks. Katra izrāde ir viena ideja, ko man vajag novest līdz galam. Nevis ārēju ambīciju dēļ, bet, lai pateiktu sev, ka esmu centusies,” saka L. Groza-Ķibere.

Uz jautājumu, kāpēc viņas iestudējumos galveni varoņi tik bieži balansē uz normalitātes robežas, izaicina sabiedrību, nonākot ārpusnieka lomā, viņa atbild: “Tā par maniem darbiem saka bieži un esmu par to pārsteigta, tomēr, skatītājam ir tiesības izdarīt šādus secinājumus. Protams, māksla hiperbolizē kādu notikumu, sabiezina un izkāpina dzīves realitāti. Jā, Frankenšteins ir tāda krāšņa parādība, no līķiem sašūts cilvēks, kas dara kaut kādus posta darbus, bet nezinu nevienu cilvēku, kurš savā pieredzē nebūtu izgājis tādu monstra ceļu – ieradies šajā pasaulē ar vislabākajiem nodomiem un beidzis ar rezultātu, ar kuru viņš nevar lepoties. Man nevajag būt sašūtai, sazāģētai un asiņojošai, tomēr tāpat katru dienu nonāku situācijā, kurā tas, ko gribēju, kļūst par kaut ko citu. Kad, piemēram, nogalinu ar vārdu, – viņš to darīja fiziski. Neredzu, kur ir tā šausmīgā atšķirība starp šiem robežšķirtņu cilvēkiem manās izrādēs un visiem mums.”

Kāpēc mūsdienu politika nav mākslas vērta un kādēļ teātrim nav nacionālu robežu? Kāpēc režisore materiālu savām izrādēm meklē un atrod pasaules raudzes literatūrā? Arī par to 24. janvārī lasiet sarunā ar Lauru Grozu Ķiberi “LA” pielikumā “Kultūrzīmes” vai arī e-izdevumā.

Pievienot komentāru

Jaunajā sezonā vairākos teātros būtiskas izmaiņas štatā (2)Jauna teātra sezona vienmēr raisa interesi – kādi autori ieraudzīs skatuves gaismu, kuriem režisoriem tiks uzticēti iestudējumi un par ko teātris tajā runās.
Draugiem Facebook Twitter Google+