Mobilā versija
+8.4°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
21. maijs, 2015
Drukāt

Lauras Pīgoznes plīvojošā zeme (1)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Gleznotājai Laurai Pīgoznei vissvarīgākā ir brīvības sajūta. Tomēr viņa neglezno debesis, bet zemi – spēka un iedvesmas avotu. Māksliniece pasniedz gleznošanu bērniem un pieaugušajiem, sapņo par bērnu grāmatas ilustrēšanu un ceļojumu uz Āfrikas dienvidiem. Lauras vairākus gadus krātos iespaidus par Ziemeļāfrikas zemi Maroku līdz 11. jūlijam varam aplūkot Rīgā, galerijā „Istaba”, personālizstādē „Plīvo stumbri”.

Laura Pīgozne seko tēva – izcilā latviešu mākslinieka Jāzepa Pīgožņa – pēdās, tomēr gleznotājas ceļu jau bērna vecumā izvēlējusies pati. Viņas darbus kopš Mākslas akadēmijas beigšanas 1999. gadā caurvijuši mitoloģiski sižeti, tomēr pēc Mažorela dārza Marokas galvaspilsētā Marakešā aizrāvušas dabas interpretācijas. Viņas darbos nesaredzēsim klasisku ainavu – kokus, pļavas, mežus. Tos apdzīvo smalki raksti un dzīvesprieka krāsas, bet izstādes nosaukumos redzamie stumbri ir imagināri. Lauras darbos rāmi uzvirmo pašas mākslinieces daba – brīvais gars, iemiesots Marokas dabas redzējumos.

Laura stāsta, viņas bērnība pagājusi mākslinieku darbnīcas atmosfērā – starp tēta gleznām un mammas, tekstilmākslinieces Leontīnes Pīgoznes austajiem krāsainajiem gobelēniem. „Tā bagāža, kas radās šajā vidē – visas situācijas, sarunas – dod foršu uzslāņojumu. Droši vien manos darbos ir ietekmes gan no mammas dzijas kamoliņu krāsām, gan tēta zināšanām, tomēr es cenšos sekot savām iekšējām idejām, svarīgi, lai izdodas tās uzķert un realizēt. Mana lielākā vēlme bija radīt visu pašai no sevis. Veidoties kā māksliniecei pašai. Tētis bija ļoti tolerants šajā ziņā – ļāva pašai būt. Desmit gadu vecumā es esot paziņojusi, ka būšu māksliniece, un iestājos Rozentāla skolā. Mani neviens nebremzēja, neatrunāja. Tie bija laiki, kad māksliniekam būt nebija slikti. Pēc tēta gleznām bija pieprasījums, un viņš bija ārkārtīgi čakls – gleznoja ļoti daudz, īpaši tad, kad aizgāja pensijā. Tas, protams, nenozīmē, ka tie bija labi laiki. Māksla, tās brīvā vide, bija viena no retajām vidēm, kas tolaik ļāva gūt prieku par dzīvi. Tagad priekšplānā ir biznesa vide. Iznāk pašam cīnīties, nodarboties ar menedžmentu, ja vēlies būt mākslinieks. Toreiz tas bija vairāk idejiski. Tēvam svarīgākais bija saglabāt brīvo garu. Nepakļauties ideoloģijām, nesākt gleznot politiski tematiski. To viņš nav darījis nekad.”

„Mākslā es meklēju ceļus, kā izpaust to brīvības sajūtu, kas ir manī. Mākslinieces brīvību, jo mākslinieks, manuprāt, ir viena no skaistākajām profesijām. Tas nozīmē to, ka mans pasaules attēlojums var būt pilnīgi individuāls. Ja attēloju dabu, tas tā var būt mainīta – gan krāsas, gan kompozīcija un citi elementi. Mana izstāde ir stāsts par mākslas pasauli, kurā cilvēks ir brīvs, un fizikas likumi it kā nedarbojas. Stumbri plīvo, lapas pārvietojas, un koki pastaigājas – tieši tik brīvs ir mākslinieks savā radošajā darbā. Ārēji tas var izskatīties kā vismierīgākais miers, bet iekšēji es plīvoju. Tā ir brīvības sajūta, kas ļauj darīt visu tieši tā, kā es vēlos.”

Būt sievietei – māksliniecei ir izaicinājums, atzīst Laura, kura audzina dēliņu. „Viņam bija ļoti labs kontakts ar vectēvu. Tētis viņam atrada daudz laika un pacietības. Divu, trīs gadu vecumā abi kopā zīmēja – tie ir ļoti skaisti gleznojumi. Tie gan bija abstrakti, tētis viņam ļāva brīvi izpausties. Skaidrs, ka to, vai viņš būs mākslinieks, mēs nezinām. Dēlam ir dotības matemātikā, tomēr arī tās izpaužas radoši. Viss ir iespējams. Galvenais ļaut izvēlēties pašam.”

„Daudzi ir teikuši, ka mākslu un ģimeni nav iespējams apvienot, taču ir piemēri, kam tas ir izdevies. Protams, tev ir bērns, kurš jāved uz skolu, rūpes, darbs. Ir grūti sevi tajā disciplinēt, noskaņot gleznošanai. Kad dēls bija pavisam mazs, negleznoju tikpat kā nemaz. Tad pamazām arvien vairāk, vairāk.” Pie Ievas darbnīcas sienas piesprausts Pikaso izteikums – iedvesma eksistē, bet tai jāatrod tevi strādājot. „Pārskaņošanās no sadzīves lietām uz gleznošanu ir ilga. Īsta iedvesma reizēm var piemeklēt jau vēlu vakarā, kad jāiet gulēt. Tomēr grūtības mūsdienās savā ziņā palīdz saprast, vai gleznošana ir tas, ko tu patiešām vēlies darīt.”

„Man ir laimējies, ka ikdienā varu būt cieši klāt mākslai – Laura ir zīmēšanas un gleznošanas skolotāja Praktiskās estētikas skolā, kur Lauras vadībā gleznošanas pamatus apgūst gan bērni, gan pieaugušie. „Ļoti pietrūkst tēta zināšanu, padomu. Ir brīži, kad gribas pajautāt – kādas bija tās vai citas likumības. Akadēmijā viņš mācīja zīmēšanu, taču viņa zināšanas bija daudz plašākas, viņš pats bija īsta mācību grāmata. Trūkst viņa, kad gribu parādīt, ko esmu uzgleznojusi. Zinu, ka viņš augstu vērtēja to, ko daru. Tā bija forša sajūta, kad ar tēvu vari justies arī koleģiāli – viņš mēdza prasīt manu viedokli par saviem darbiem, es viņam – par savējiem. Pēc tēta aiziešanas vasarā kopā ar mammu kārtojām viņa darbnīcu – iznāca pārskatīt gandrīz visus viņa darbus. Septembrī Bauskas novadpētniecības un mākslas muzejā būs aplūkojama Jāzepa Pīgožņa ceļojumu darbu izstāde – citu starpā tāpat kā Lauras gaidāmajā izstādē būs redzami mākslinieka iespaidi Marokā, reizē ar tiem arī Nicas un Venēcijas atspulgi.

„Sagadījās, ka Marokā es un tētis bijām tajā pašā vietā, tikai dažādos laikos – devos turp pirms vairākiem gadiem.” Kopā ar citiem māksliniekiem Laura apmetusies Marakešas vecpilsētas arābu kvartālā – jumta terase atvēlēta gleznošanai. „Neesmu gan no tiem, kas gleznotu plenēros – man tuvāks ir mākslinieku darbnīcas vai simpozija formāts. Mani nevelk doties ielās, apsēsties kādā stūrī un tad zīmēt „no dabas”. Marokā tas arī nemaz nav tik vienkārši – tur tomēr valda cita kultūra.”

Izstādes gleznas tapušas gan Marokā, gan, pēcāk, siltās Ziemeļāfrikas zemes iespaidā – vairākus gadus arī Latvijā. „Sākumā tapa skices, pēc tam jau komponēju stumbriņus zarus – vairs nebija svarīgi atrasties tur, uz vietas – biju savā radīšanas procesā. Āfrikas sajūta kaut kur dziļi zemapziņā ar mani bijusi jau pirms braukšanas turp, tomēr ne katra tēma uzriez dodas rokās. Tā pirmatnīgā sajūta sēž iekšā arvien un meklē īsto izpausmi.”

Ja kādreiz Lauras rokraksts bija mitoloģiski sižeti, viņas gleznās bija jaušamas figūras, tad šobrīd, kā teic pati māksliniece, viņas uzmanības centrā ir zemes raksts, gleznots akrila tehnikā. Augi, zeme, dabas raksts. Lauras gleznās nav debesu. „Zeme tuvplānā,” viņa nosaka. „Tas nenozīmē, ka jelkādā veidā nebūtu svarīgas garīgas vērtības, tomēr radoši mani saista tieši tas. Protams, mitoloģija nekur nav pazudusi. Ne tikai latviešu – arī pasaules mitoloģijas, piemēram, afrikāņu, man šķiet ļoti bagātas. Mana attieksme pret dabu ir saglabājusies caur šo mitoloģisko redzējumu. Vienalga, kurā valstī es gleznotu dabu, es jūtu dzīvās zemes kā mitoloģiskas būtnes klātbūtni. Varbūt neesmu to studējusi zinātniski, tomēr es to jūtu ar sirdi.”

Dabas tuvumu Laura izbauda ģimenes lauku mājās Tīnūžu pusē. „Pat ja vieta nav pilnīgi mežonīga, lauku sajūta tur ir. Laiku pa laikam prasās būt dabā. Prom no civilizācijas. Sajust gaisu. Man ir svarīga brīvības ieelpošana – sevis atgūšana. Pilsētā to nevar izjust. Bērnībā tētim vasarā parasti bija prakses, tomēr parasti vasaras pavadījām dziļos laukos, netālu no Ērgļiem. Kad man glezniecībā bija mitoloģijas posms, vienmēr bija ļoti svarīgi būt laukos. Man vienkārši vajadzēja būt mežā. Pavasarī, kad tikko beigusies ziema, tu ej pa meža celiņu, un ir tā, ka vienkārši prasās ieiet mežā. Tā ir īpaša sajūta. Domāju, iespēja dzīvot Latvijas laukos, kaut vai vasarā, būtu jāizmēģina katram, sevišķi, ja ir bērni – tās ir tik vērtīgi! Tagad braucam kopā ar dēlu. Viņam tur ir sava „šeptēšanās”.”

Protams, ikdienā ir darbs un nevaru tā vienkārši jebkurā brīdī aizbraukt tur, kur sirds kāro. Tomēr laiku pa laikam vajag kaut kur doties. Kaut tepat uz kaimiņiem – Lietuvu, Igauniju. Ārkārtīgi skaists bija ceļojums uz Meksiku. Pēc došanās uz Maroku zinu, ka mani ļoti velk uz Āfriku, uz pašiem dienvidiem. Kamēr dēls bija mazs, dzīvoju ar sajūtu – vēl nevar doties tālos braucienos. Uz Āfriku mani velk kaut kāda dziļa, mitoloģiska sajūta. Ar prātu to pat līdz galam nevaru izskaidrot, tomēr, kad redzu kaut vai attēlus ar turienes sarkano zemi, pilnīgi tirpas skrien pār kauliem. Tas nekādā ziņā nav pretrunā ar to, ka ir ārkārtīgi mīļš viss latviskais – dzimtene, brīvība. Tās man ir ļoti dārgas. Tās ir pamats, no kura tiekties tālāk.”

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Vasala, latgoļīt!!!

Objektu Dobelē saista ar 11. septembri; dome aicina nedramatizēt (5)Sociālajos tīklos izraisījusies diskusija par Dobeles pilsētas domes fasādeis piestiprināto lidaparāta astes daļas mulāžu, kas daļai vērotāju likusi atcerēties 11. septembra notikumus ASV. Domes pārstāve Dzintra Matisone aicina šo instalāciju skatīties kontekstā ar ikgadējo Lielo sniegavīru saietu un nesaistīt ar traģēdijām.
Draugiem Facebook Twitter Google+