Eva Mārtuža
Eva Mārtuža
Foto: Matīsa Markovska

Eva Mārtuža: Ļaut drupināt vai godināt 5

Lēni, rāmi vizinoties pa Daugavas ūdeņiem starp Likteņdārzu un Lokstenes svētnīcu, kas gan simboliski, gan reāli prezentē latviskuma esamību kā cauri laikmetu tūkstošiem saglabātu un kopjamu vērtību, ekskursiju kuģītis apmet loku Pļaviņu HES celtniecības laikā applūdinātam pilskalnam. Tā skausts ir apaudzis dažādiem kokiem, taču skaidri redzamas no dolomīta   būvētas senas pils mūra atliekas. Un stāsts ir par mūsu zemes vēsturi, sākot no 3. gadsimta, kad pilskalns bija viena no daudzajām saimnieciskajām un kultūras centra vietām gar Daugavas krastu. Taču mēs ļaujam koku saknēm drupināt dolomīta pils joprojām varenās atliekas.

Reklāma
Reklāma
Mājas
12 senlatviešu ticējumi par Jurģu dienu: kāda šī diena, tāda visa vasara? 25
Kokteilis
“Man ir lauzta kāja un deguns, pārsista piere, pamatīgs smadzeņu satricinājums…” Horens Stalbe Dobelē nežēlīgi piekauts 33
10 apetīti nomācoši produkti, kas jāēd katru dienu 23
Lasīt citas ziņas

Pagātnes redzamās daļas nodošana koku saknēm man atgādina Reformācijas jubilejas plašo atzīmēšanu Latvijā. Kāpēc? Vēstures lūzuma punktu atzīmēšana un atgādināšana ir svēta lieta, taču reformācijas svinēšana pie mums mazliet atšķiras no attieksmes Vācijā, Šveicē, Austrijā, Anglijā un citviet pasaulē, kur pagātne tiek pētīta bez noklusējumiem. Jo pagātni izmainīt nevar, tā ir noticis fakts. Taču faktus var apiet un noklusēt, iebāzt aizmirstības lādē. Latvijas vēstures grāmatās vienā teikumā dažreiz tiek pieminēts Zemnieku karš no 1524. līdz 1526. gadam, kurā piedalījās apmēram 300 000 zemnieku, strādnieku un kalpotāju, kritušie – apmēram 100 000. Šā notikuma pētnieki atzīst, ka Zemnieku karš “bija vardarbīga, neatgriezeniska pāreja no viduslaikiem uz jaunajiem laikiem (..) Tā bija pravietiska mūsdienu vēstures uvertīra”. Zemnieki lūdza Luteru vadīt viņus cīņā, jo viņš bija teicis, ka “tautai vajag pazīt savu vēsturi un būt lepnai”. Un arī tauta turēja “senas, lepnas atmiņas par kādreizējo bijušo, sen pagājušo brīvo dievestību no brīvas, dievticīgas sirds; izbālējušas vecas atmiņas par brīvu, lepnu zemnieku uz savas dzimtās zemes gāja caur izmocīto, savā lepnumā dziļi ievainoto tautas sirdi. (..) Jaunā laika parādību uzmudināti un savās pārdomās stiprināti, viņi iedrošinājās šīs jūtas un ilgas šad un tad skaļi izteikt.” Taču Luteram bija citādi uzskati, un viņš zemnieku politisko, saimniecisko un idejisko uzstādījumu noliedza: “Ja viņi negrib būt kristīgi cilvēki, lai viņi ir pagāni. Lai arī notiek! Lai neviens priesteris, neviens garīdznieks pie viņiem neiet, kad viņi nomirst. Kad viņi ir nomiruši, lai bende viņus izvelk no pilsētas laukā uz atkritumu bedri un aprušina kā suņus.”

Zemnieku karš beidzās ar sakāvi, to apraksta Gustavs Frensens grāmatā “Der Weg unseres Volkes”: “Un, kad tie bija sakauti, tad sākās tiesāšanas un sodi. Un kādā briesmonībā zemes kungi trakoja! (..) Dumpinieku sētas atņēma (..) Jaunais un cēlais sapnis par vācisku tautas valsti un pašiedzimtu dievestību bija noslāpēts asinīs un mokās.”

CITI ŠOBRĪD LASA

Cik līdzīgi notiek šodien, kad Rīgas pilsētas kristīgo lietu padomē tiek apstiprināti “tālbergšmitisti”, kuri ne tikai aicina dedzināt latviešu senās kultūras mantojumu – tautas folkloras vākumu, pat Jāņa Jaunsudrabiņa “Balto grāmatu”, bet publiski tālrādē nolamā latviešu Dziesmu un deju svētkus par maukām. No netālā 13. gadsimta mēs pieprotam dzīvot divēju dzīvi: to savējo, īsto latvisko, un to otro, kad, zobus sakoduši, ar ironiski lišķīgu smaidu lūpās piecietām tuksneša zemju reliģijas uzintegrēšanu, vien sirds asiņo, kad šodien pieļaujam Saeimai par sakrālām vērtībām pasludināt “tālbergšmitistu” vērtības, kas neatbilst 21. gadsimta pat kristīgās pasaules realitātei.

Bet Daugava joprojām vai nu ir apklājusi, vai apskalo mūsu senās pilis, kas celtas no vietējiem materiāliem (gan koka, gan dolomīta), mēs zinām, ka tās tur dzelmē ir, un vienu pēc otras ceļam gaismā. Mēs zinām, ka Daugavas kanjons no Pļaviņām līdz Koknesei pirms applūdināšanas bija viena no izcilākajām un skaistākajām Baltijas reljefa formām. Un mēs zinām, ka pēc kārtējā ziemas miega no jauna uzziedēsim kā īpaša ābele ar latviskiem ziediem, lai nobriestu latviski sulīgos augļos. Un mūžam paliktu pasaules kartē.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.