Mobilā versija
-0.7°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
13. decembris, 2012
Drukāt

Lecam pa vecam
. Saruna ar Jāni Ikstenu

Foto - Līga VasiļūnaFoto - Līga Vasiļūna

Kāda ir politologu loma politiskajās diskusijās un lēmumu pieņemšanā? Ar Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Politikas zinātnes nodaļas vadītāju profesoru Jāni Ikstenu sarunājas Voldemārs Krustiņš un Māris Antonevičs.


 

V. Krustiņš: – Lai gan Latvijā katru gadu augstskolas beidz desmitiem politologu, avīzēs un televīzijās izsakās tikai daži – Kažoka, Ijabs, Rajevskis. Ir gan arī bijušais Sarmītes Ēlertes padomnieks, jūsu kolēģis Berdņikovs, kurš tagad ir populārs krieviskajā presē. Viņš paziņojis, ka “katrai kopienai jāiet savs ceļš”. Ko tas nozīmē, to viņš sīkāk nepaskaidro. Bet Berdņikovs strādā LU Sociālo un politisko pētījumu institūtā, kur bez viņa ir arī citi politologi, taču arī viņi neko nesaka. Nav jūtama nopietna stāvokļa analīze!

– Īsti nepiekrītu, analīzes ir diezgan daudz. Andrejs Berdņikovs, tāpat kā daudzi citi, ir secinājis, ka līdzšinējā integrācijas politika nav bijusi sekmīga. To nevar noliegt. Arī man nav iemesla teikt, ka integrācija Latvijā ir izdevusies, jo citādi mums nebūtu valodu referenduma, nebūtu Lindermana partijas un tamlīdzīgi. Problēma ir ne tik daudz tā, ka mēs neapzināmies šā brīža situāciju, bet ka mēs nezinām, ko darīt tālāk, kā virzīties uz priekšu. Laikā, kad Sarmīte Ēlerte bija atbildīga par integrācijas jomu, tapa sabiedrības saliedēšanas pamatnostādnes, bet tās sastapušās ar daudzu viedokļu līderu pretestību. Pret šīm nostādnēm iebildusi gan jūsu pieminētā Kažoka, gan daudzi citi cilvēki, kuriem ir izteikti liberāli politiskie uzskati. Turklāt šī ir viena no redzamākajām un skaļākajām sabiedrības daļām, kas mērķtiecīgi tiecas ietekmēt politisko darbakārtību. Līdz ar šiem vērtējumiem rodas sajūta, ka izdarītais darbs ir nepilnvērtīgs, tam ir slikta kvalitāte un vajadzīgs kaut kas cits. No otras puses, tieši liberālā politika ir bijusi pamatā līdzšinējai neveiksmīgajai integrācijai, tātad arī tā nav panākumu atslēga. Ko darīt?

Mums reizēm šķiet, ka integrācija notiek tādā kā slēgtā traukā, kur nav nekādas ārējās ietekmes un visu ietekmē tikai valdības politiskie uzskati. Tas ir aplams priekšstats.

Patiesībā integrācija, tāpat kā citi politiskie procesi, ir saistīti ar Krieviju un tās centieniem īstenot “maigās varas” politiku. To bieži nevēlas atzīt liberālo uzskatu paudēji. Ja netiek ņemta vērā šī ietekme, tad integrācijas politikas plānošana un īstenošana ir pilnīgi neproduktīva.

– Ko jūs ieteiktu varai?

– Es negribu izvairīties no atbildes, bet būtībā šis nav manu akadēmisko interešu lauciņš, kuru es pastiprināti būtu pētījis un mēģinājis rast risinājumus. Skaidrs, ka integrācijas politikā kaut kas ir jāmaina un, iespējams, būtu jāvadās no Eiropas valstu pieredzes, kurās atzīts, ka multikulturālisma modelis ir kļuvis apgrūtinošs un nav piemērots mūsdienu sabiedrībai, tāpēc jāmeklē citas pieejas. Pēc būtības tas nozīmētu dažādības mazināšanu, jo tā ir kļuvusi grūti vadāma. Sabiedrībai ir pārāk atšķirīgas vajadzības un prasības, kas nonāk pretrunā viena otrai un nav īstenojama ne politiski, ne ekonomiski.

– Vai nav tā, ka mūsu vara uzlūko Latvijā dzīvojošos cittautiešus kā vienu lielu masu, kas ir jāpielabina un jāsaliedē? Taču pat Krievijas pētnieki atzīst, ka Latvijā tā saucamos krievvalodīgos var iedalīt astoņās grupās. Ir gan tādi, kas te dzīvojuši paaudzēs, gan tādi, kas iebraukuši padomju laikā, tostarp bijušie padomju armijas virsnieki, kuriem šī valsts nenozīmē pilnīgi neko. Katrai no šīm grupām ir savas intereses, bet Latvijā tās grib vienādot. Vispirms tās vajadzētu izpētīt un tad varētu spriest, ko darīt.

– Var izdalīt astoņas vai astoņpadsmit grupas, tas atkarīgs no pētnieka pieejas. Es nezinu, vai mēs varam izstrādāt tādu superniansētu pieeju katrai grupai, ņemot vērā, ka kopējais Latvijas iedzīvotāju skaits ir tikai divi miljoni. Tas būtu par dārgu un sarežģīti.

Manuprāt, var izdalīt divas lielākas vietējo krievu grupas, kas arī iezīmējas politikā. Vieni ir turīgāki un mērenāki, un pamatā ir “Saskaņas centra” atbalstītāju loks. Otra grupa ir vairāk neapmierināta un radikālāka savos uzskatos, un tie var būt gan jaunieši, gan gados vecāki cilvēki, kas agrāk atbal-stīja Ždanoku un “PCTVL”, tagad vairāk Lindermanu.

Var jau šīs grupas preparēt vēl smalkāk, bet diez vai tas ir īpaši lietderīgi. Runāt var ar tiem, kas pieņem saprātīgus argumentus, vēlas dzīvot harmoniskā vidē. Taču jāņem vērā, ka pārsvarā viņi dzīvo Krievijas informatīvajā telpā. Jautājums, vai mēs varam to mainīt? Manuprāt, Latvija nevar atļauties izturēties pret izglītības sistēmu tik bezrūpīgi kā līdz šim, kad Krievijā veidoti mācību līdzekļi brīvi nokļūst Latvijas skolās.

– Esmu jautājis vairākiem politiķiem, vai ir bijuši pētījumi, kas īsti neapmierina tos, kuri 18. februārī balsoja par valsts valodas statusu krievu valodai. Mums stāsta, ka tas bijis protests. Pret ko? Nav iedoti amati valdībā? Būtu kāds institūts, kas ar šiem jautājumiem nodarbotos, taču šobrīd īsti nav skaidrs, kam prasīt atbildi.

– Ja valdība vēlas saņemt atbildi, tad šādus pētījumus var pasūtīt, konkrēti definējot, ko tā vēlas noskaidrot. Bet nekas tāds nenotiek, kas savā ziņā atspoguļo politisko noskaņojumu, – labāk šo jautājumu neaiztikt, tāpat tur neko izdarīt nevarēs. Iekonservēsim un skatīsimies, kas notiks. Parādās krīze – kāds referendums vai protesti – mēģinām to steigā risināt, bet vēlāk viss atgriežas iepriekšējās sliedēs. Skaidrs, ka pētniecība kaut ko maksā, un, ja nav piešķirts finansējums, pētnieki nav tik lieli entuziasti, lai apjomīgu darbu veiktu par baltu velti, uz entuziasmu pamata. Īpaši izteikti tas ir Saeimas līmenī – parlamentārieši bieži sagaida, ka eksperti tāpat vien nāks un viņus konsultēs likumdošanas jautājumos. Labi, to var izdarīt vienreiz, otrreiz, bet tā nevar būt sistēma. Saeima, kas vienīgā no valsts institūcijām pati nosaka sev budžetu, gadu desmitiem ir ignorējusi pētniecisko jomu. Tā nav nopietna attieksme.

Saeima lielā mērā balstās uz to, ko piedāvā valdība, un ļoti maz iegulda no sevis. Ir, protams, politiskās pozas, bet ne argumentēta, pētījumos pamatota alternatīva pozīcija. Lai gan to nevar pārmest tikai politiķiem.

Mums kopumā politikā racionālu skaidrojumu ir satriecoši maz, parasti ir kaut kādi “sliktie” un kaut kādi “labie”, vienalga, kas neizpildītu vienu vai otru lomu – oligarhi, sorosieši, krievi, latvieši, amerikāņi un tā tālāk. Birkas vieglu roku tiek sakarinātas pie dažādiem viedokļiem, un diskusija pēc būtības nesanāk. Kāda nozīme, vai to teicis Lembergs vai Ēlerte? Diemžēl šāda argumentācija slimīgi bieži ir sastopama arī viedokļu līderu vidū. Tas viss veido diskusiju vides kvalitāti, kas iespaido arī politikas kvalitāti.

M. Antonevičs: – Vai to pašu nevarētu attiecināt uz pētniekiem – katram ir kaut kādi politiskie uzskati, kas galu galā atstās ietekmi uz pētījuma iznākumu? Piemēram, kādu neatkarīgo pētniecību var gaidīt no Berdņikova, kurš jau kļuvis par Lindermana partijas aktīvistu? Tāpat mēs skaidri zinām, ko sagaidīt no Kažokas un citiem. Vai kāds vispār spēj piedāvāt neatkarīgu vērtējumu?

– Nespēj, un tā ir nenovēršama sociālo zinātņu problēma. Fizika vai ķīmija varbūt (!) spēj mums sniegt skaidras, viennozīmīgas atbildes, bet sociālās zinātnes nespēj, jo tās pēta cilvēka rīcību milzum daudz faktoru – no globāliem makroekonomiskiem procesiem līdz rīta īgnumam. Ja cilvēks būtu tik prognozējams, mēs nepiedzīvotu ekonomiskās krīzes vai laulību šķiršanu. Pat ja mēs precīzi zinām, ka sabiedrībā ir 18% nepilsoņu, šo skaitli ir grūti interpretēt un vēl grūtāk ir vienoties par tālāko rīcību. Kā interpretācija, tā rīcība būs lielā mērā atkarīgas no pētnieku idejiskās nostājas. Tieši tāpēc svarīga ir kompetentas diskusijas par politiku, kuru ietvaros dzimst optimālākais risinājums.

– Attiecīgi politiķis dosies pie pētnieka, kas varēs stiprināt viņa pozīciju.

– Sabiedrisko procesu pētniekiem ir ne tikai viņu pārliecība, bet arī profesionālās ētikas kodeksi, kas pieprasa godprātīgu attieksmi pret pētniecību, veidojot pēc iespējas objektīvākus pētījumus. Es nekad neesmu piekritis veikt pētījumus, lai iegūtu jau iepriekš zināmu rezultātu. Tomēr dažādu datu un analīzes metožu izmantošana var radīt atšķirīgus secinājumus un ieteikumus par vienu un to pašu problēmu. Uz šā pamata tālāk veidojas diskusija. Paņemsim kaut vai to pašu pievienošanos eirozonai. Šobrīd ir sākusies masīva kampaņa par to, ka mums tas jāizdara pēc iespējas agrāk, jo vēlāk viss būšot nokavēts. Patiesībā par to jau runā kā par notikušu faktu.

Es neesmu kategoriski pret eiro ieviešanu, taču gribu saprast, kas mani un manu valsti sagaida tajā eirozonā, kāda tā ir pašlaik, nevis bija 2003. gadā. Es vēlos dzirdēt arī atšķirīgus uzskatus, to pamatojumu un tad pieņemt savu lēmumu.

Uzkrītoši, ka visā šajā Latvijas Bankas un valdības kampaņā pietrūkst elementāras cieņas pret citu viedokli, kaut abu institūciju profesionālā kompetence un/vai godaprāts ne tuvu nav bijuši perfekti. Tiek pilnībā ignorēts tas, kas notiek Grieķijā. Neviens eiro entuziasts nav paudis, cik Latvijai varētu izmaksāt Grieķijas glābšana, ņemot vērā tās parādu tālāku “restrukturizāciju”. Neviens neskaidro, kādus ekonomiskās attīstības instrumentus mēs varēsim izmantot pēc iestājas eirozonā, kad nacionālā valūta pat teorētiski nebūs mūsu rīcībā. Neviens nav pat pacenties skaidrot, kāpēc nelielā un ne ļoti turīgā Bulgārija ir oficiāli atlikusi iestāšanos eirozonā. Tā vietā ar patosu tiek stāstīts, ka atsevišķiem uzņēmējiem samazināsies izdevumi par valūtas konvertāciju. Tas ir tik nožēlojami… Latvijas Bankā sēž daudzi labi apmaksāti ļaudis, kas publiski sniedz ļoti vienpusēju skatījumu. Bankas vadībai acīmredzot ir politisks uzstādījums, un tās darbinieki vienkārši “ražo” argumentus, lai to apstiprinātu, nevis lai racionālās diskusijās nonāktu pie risinājuma, kuram ir sabiedrības atbalsts. Iestāšanās eirozonā ir šobrīd kļuvusi par mūsu lielāko politisko mērķi. Nu labi, iestāsimies. Kas tālāk?

– Kā ar Nacionālo attīstības plānu? Tur būtu jābūt atbildēm.

– Es domāju, ka NAP ir politiskais kompromiss, kas tapis smagā procesā. Katrs tur ir vēlējies ieraudzīt savas politiskās prioritātes, un es neesmu drošs, ka šis dokuments tiešām kalpos par vaduguni nākamajiem septiņiem gadiem. Tas drīzāk varētu būt instruments Eiropas fondu piesaistei.

– Tomēr, atgriežoties pie Berdņikova – nupat Daugavpilī viņš kopā ar Lindermanu un pārējiem aģitējis par Latgales autonomijas ideju, būtībā par valsts šķelšanu. Vai tas jau nav krietni pār strīpu? Vai tiešām jūsu vadītajā institūtā šādas pētnieka politiskās aktivitātes netiks vērtētas?

– Nevarēšu atbildēt, jo man par tām trūkst informācijas.

V. Krustiņš: – Kā jūs vērtējat “Vienotības” kongresu, kas nupat notika? Vai tas ved uz attīstību, ir jūtamas kādas pārmaiņas?

– Galvenā ziņa ir tā, ka Dombrovskis joprojām būs premjera amata kandidāts. Viņš netaisās iet uz kādiem Eiropas amatiem vai prom no politikas. Kopumā šķiet, ka nekādas pārmaiņas “Vienotībā” nav sagaidāmas. Vadība ir palikusi līdzšinējā, izņemot no valdes atstumto Dzintaru Zaķi, kurš gan arī nekur nepazudīs, bet turpinās vadīt Saeimas frakciju. Nekādi lieli programmatiski pagriezieni nav notikuši. Lecam pa vecam!

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+