Uncategorized

Lecīgs, bet ne iedomīgs. Saruna ar kultūras apskatnieku Andreju Volmāru 16

Foto – Anda Krauze

No bērnības atceros, ka gaidīju televīzijas “Panorāmas” beigu daļu, kad ar kultūras ziņām melnbaltajā ekrānā parādījās žurnālists ANDREJS VOLMĀRS. Ne jau tāpēc, ka tolaik tik ļoti interesēja kultūras dzīves jaunumi. Vairāk gan tālab, ka piesaistīja pats Volmārs ar savu citādību un atraktivitāti. Šogad aprit jau četrdesmit gadi, kopš viņa darba dzīve saistīta ar LTV “Panorāmu”. 4. maijā Andrejs saņēma godpilno apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni.

– Neesmu iedomīgs, bet uzskatu, ka jau sen biju to pelnījis. Svinīgajā pieņemšanā pie manis pienāca Valsts prezidents Andris Bērziņš, sakot, ka viņš personīgi priecājas par man pasniegto ordeni. Mēs sarunājāmies kādu pusstundu. Pēc tam interneta portālos lasīju anonīmo rakstītāju spriedelējumus – par ko gan Volmārs izpelnījies tik augstu valsts apbalvojumu? Bet tas gan ir skaidrs, ka par ķengu rakstīšanu portālos to noteikti nepiešķirs, – saka Andrejs.

Viņš apzinās savu popularitāti un atzīst, ka tā ir patīkama.

– Kad nupat jūsu fotogrāfe mani bildēja uz ielas, garāmejošās meitenes man uzsmaidīja. Ja nepazītu, tad jau smaidus neveltītu. Mani bieži uz ielas sveicina nepazīstami cilvēki, uzsmaida. Saprotu, ka ļaudīm patīk tas tēls, kādu televīzijas ekrānā par sevi esmu radījis. Fotogrāfe teica – tagad uztaisi nopietnu seju. Taču tas nav mans tēls, lai gan dzīvē mēdzu būt nopietns. Katram pietiek savu problēmu, tāpēc man nepatīk, ja kāds savējās cenšas uzkraut arī man. Ja darbā neapmierina vadība, tad ej runāt ar priekšniecību zem četrām acīm. Nav drosmes to darīt? Tad nav ko krāmēt šīs negācijas man virsū, – strikti noteic Andrejs.

Viņš noteikti nepieder pie tiem, kas visus glaudīs pa spalvai. Esmu dzirdējusi, ka Volmāru dēvē par lecīgu. Viņš piekrīt, ka reizēm tāds arī mēdzot būt. Volmārs uzskata zem sava goda intervēt “jaunizceptas” šova zvaigznītes, kas visbiežāk ir tikai viendienītes. Reiz vajadzējis tādu intervēt, bet saņēmis atteikumu. Tad arī Andrejs parādījis savu lecīgumu. Taču iedomīgumu gan viņam nevarot piedēvēt.

Bolderājas puika


Katrs cilvēks dzīvē iziet no savām mājām. Andrejs teic, ka viņš nācis no vienkāršām mājām.

– Es uzaugu Bolderājā, mani vecāki bija strādnieki. Tēvs strādāja kara kuģu remonta rūpnīcā, ko tautā sauca “Melnā būda”. Viņš bija augstas klases tapsētājs. Kad es saņēmu Triju Zvaigžņu ordeni, atcerējos, ka tēvs savulaik par savu darbu arī saņēma Goda zīmi. Mamma strādāja “Rīgas apģērbā”, kur sita pogcaurumus. Viņa arī apzinīgi veica savu darbu, labi tajā kotējās. Mēs dzīvojām Bolderājas skolā, kur mana vecāmāte strādāja par vecāko apkopēju. Mums bija liela istaba un virtuve. Toties man nenācās mērot ceļu uz skolu, vienīgi pakāpties stāvu augstāk. Tikai tad, kad jau mācījos 4. klasē, tēvam piešķīra dzīvokli. Mana pirmā aizraušanās bija sports. Trīspadsmit gadu vecumā pionieru nometnē uzvarēju skriešanas sacensībās, un treneris vecākiem ieteica vest mani uz treniņiem. Kļuvu par toreizējā Ļeņina rajona čempionu savā vecuma grupā. Taču manu interesi saistīja arī kino, kā top filmas. Prātoju, cik tad ilgi skriešu, kļūst vienmuļi un nez vai uzstādīšu jaunus rekordus. Pametu sportu un, 10. klasē mācoties, iestājos arodbiedrības kultūras nama drāmas ansamblī, ko vadīja Oļģerts Dunkers. Citus sākumā uzņēma uz pārbaudes laiku, bet mani uzreiz, jo laikam patika, kā es komiski gorījos un šķobījos. Tur darbojās arī Lolita Cauka, Arnis Līcītis, Dzintra Klētniece. Gandrīz visi mani toreizējie skatuves partneri vēlāk kļuva par aktieriem. Pirmā izrāde, kurā man piešķīra lomu, bija “Mīla stiprāka par nāvi”. Diemžēl uzvedums savu skatuves dzīvi nesāka, jo Dunkeram nebija laika ar mums noņemties, – atceras Andrejs.

Žurnālista loma televīzijā


Viņš neslēpj, ka tolaik galvā vējoja doma par aktiera profesiju, bet tagad saka, ko gan būtu iesācis, strādājot no citiem tik atkarīgā darbā. Spriež, cik gadu pagāja, kamēr Lolita Cauka tika pie sevis cienīgām un lielām lomām. Taču savas aktiera dotības Andrejs vēlāk varēja likt lietā, filmējoties vairākās kinolentēs.

Andreja interesi raisīja arī žurnālistika. Laikraksta “Padomju Jaunatne” redakcijā bija izveidots diskusiju klubs “Rezonanse”, ko vadīja Ābrams Kleckins, un Andrejs pievienojās diskutētājiem. Viņš darbojās arī aktieru pulciņā “Elpa”, un, kad televīzijas darbiniece Zinaīda Dekšņa, veidojot raidījumu par to, kā pie mums atpūšas jaunieši, meklēja dalībniekus, izvēlējās arī Andreju, piešķirot viņam žurnālista lomu.

– Veselu mēnesi mēģinājām, jo raidījumam bija jāiet tiešajā ēterā. Māsas Vambūtes dziedāja, un man bija jākustas, jādejo, jārunā teksts. Pirmo reizi raidījumu demonstrēja PSRS teritorijā, bet otro reizi jau “Intervīzijā”, – savu pirmo saskarsmi ar televīziju atceras Andrejs.

Lai arī viņa prātu aizņēma kino, teātris, žurnālistika, nācās gādāt arī par dzīves praktisko pusi. Pēdējo vidusskolas klasi viņš pabeidza, mācoties vakarskolā, jo pa dienu strādāja.

– Man bija astoņpadsmit gadi, kad “Padomju Jaunatnē” nopublicēja pirmo rakstu. Mūsu diskusiju klubā pārsprieda kāda skolēna vēstuli, kurā autors stāstīja, ka viņam nepatīk rakstīt sacerējumus. Un mans viedoklis rada vietu avīzes slejā. Pēc tam jau man uzticēja atbildīgāku uzdevumu. Gaidot medicīnas darbinieku dienu, vajadzēja nointervēt anesteziologu Georgu Andrejevu. Viņš teica, lai iedodu jautājumus, bet atbildes uz tiem uzrakstīs pats. Atceros, ka uzliku tādu virsrakstu – “Ar bomi pa galvu”. Pēc vairākiem gadiem, satiekoties ar Georgu Andrejevu, pavaicāju, vai atminas šo interviju. Viņš atbildēja, ka patikuši uzdotie jautājumi, tikai nav atcerējies raksta autora vārdu. Es jau toreiz vēl nebiju Volmārs. Biju tikai jauns cilvēks, kas sācis rakstīt, – teic Volmārs.

Nākamais izdevums, kurā varēja lasīt viņa publikācijas, bija laikraksts “Literatūra un Māksla”. Un tur jau viņš bija štata darbinieks.

– Es sāku talantīgi. Strādāju informācijas nodaļā, kurā biju vienīgais darbinieks. Man pat bija atvēlēts pašam savs kabinets. Tolaik Oļģerts Dunkers uzņēma filmu “Tauriņdeja”, un es intervēju galvenās lomas atveidotāju Bruno Oju. Viņam ļoti patika stāstīt par sevi. Taču tad nāca štatu samazināšana un mani kā jaunāko kadru atlaida, – pastāsta Andrejs.

Par televīziju viņš tolaik sprieda – tā ir tik švaka, ka nav vēlēšanās iet uz turieni strādāt. Tomēr tieši televīzija jau četrdesmit gadus ir viņa otrās mājas. Vai šo daudzo gadu laikā nekad nav uznākusi vēlme mainīt darbu, paraudzīties, kas notiek citur?

– Brīžiem ir gribējies iet prom no televīzijas, un tam bijuši konkrēti iemesli. Taču es nevaru sevi iedomāties, strādājam komerctelevīzijā. Dēls Niks arī smejoties saka – tev ir sabiedriskās televīzijas domāšana. Mainīt kaut ko mainīšanas dēļ nav jēgas. Nejūtos iesūnojis, jo darbā katru dienu vērojama mainība, ir citas izrādes, citi cilvēki. Es neļauju sev iesūnot, meklēju jaunus piegājienus. Uzskatu, ka Latvijas Televīzija ir nopietnākais vizuālais medijs. Otras tādas televīzijas mūsu valstī nav, tāpēc man nav arī citu variantu, kur strādāt, – atzīst žurnālists.

Viņš televīzijā ienāca kā brīvdomātājs. Ar savu viedokli par to, kā jāveido sižeti. Sapulcēs lasījis savas recenzijas par TV raidījumiem, un tajās netrūcis arī kritikas. Toreizējais šefs Jānis Leja par to teicis – runā vien, lai arī centrālkomitejā zina, ka izturamies kritiski pret savu darbu. Taču Jānis Dimants jaunajam kolēģim satraukti vaicājis: gribi sanīsties ar visu televīziju? Nāc strādāt uz “Panorāmu” un pierādi savu talantu.

Rietumu cilvēks


– Kolēģe Agija Sūna, kura veidoja kultūras ziņas, atvēlēja man veidot teātra sižetus. Tas nebija nekāds vieglais darbiņš. Tolaik cilvēki naktīs stāvēja rindā pēc teātru biļetēm. Baigi jau nu teātriem vajadzēja manus sižetus. Tagad teātros sagaida ar mūziku, bet toreiz neviens ar mani neceremonējās. Pirms pirmizrādēm visi nervozi, režisors kliedz uz aktieriem, un vēl pa vidu es ar savu mikrofonu. Taču man filmēšanas laiks stingri noteikts, nevaru gaidīt, kad kāds izdomās atvēlēt laiku intervijai. Ko tādu laikam var izturēt tikai jaunībā. Pirms tam “Panorāmā” par pirmizrādēm bija fotoreportāžas, bet manā laikā sāka filmēt arī aizkadrus. Filmas garums stingri limitēts, vajadzēja to taupīt. Mani televīzijā īpaši neieredzēja, jo biju pārāk brīvs. Izpelnījos kritiku par to, ka kadrā smejos. Pēc vairākiem gadiem rakstnieks Alberts Bels man teica – tu jau padomju laikā biji Rietumu cilvēks. Ārpus kadra runāju visu, ko domāju, tādēļ tiku pie iesaukas – disidents. Man tas nepatika, jo sapratu, ka šī iesauka var iegāzt. Ja es gribētu iet strādāt citur, tad zvanītu uz televīziju un interesētos, kāpēc esmu aizgājis. Un atbilde skanētu, tāpēc ka disidents. Kur tad mani vairs ņemtu darbā. Vienmēr esmu lecies un bijis citādāks. Ir nācies balansēt, lai varētu palikt strādāt televīzijā. Iespējams, ka mani arī baidījās atlaist, jo domāja, ka sākšu stāstīt to, ko nevajag, – spriež Andrejs.

Viņš savulaik ir intervējis arī slavenus Krievijas kino un teātra aktierus. Vaicāju, vai pirms šā atbildīgā uzdevuma nav izjutis satraukumu, jo lielie spīdekļi mēdz būt arī kaprīzi, nezini, no kuras puses viņiem pieiet.

– Kad gatavojos veidot savu pirmo sižetu “Panorāmai”, režisors Žanis Ate man teica – vienmēr paturi prātā, ka pārstāvi valsts televīziju. Neesmu iedomīgs, bet nekad arī neesmu baidījies no saviem interviju varoņiem, lai kas arī viņi būtu. Es vienmēr biju sagatavojies ierakstiem un tāpēc jutos droši. Savulaik nācās intervēt teju vai visus Krievijas aktierus, kas ieradās pie mums viesizrādēs. Sapratu, ka, braukājot pa visu plašo PSRS, sniedzot neskaitāmas intervijas un atbildot uz vieniem un tiem pašiem jautājumiem, viņiem žurnālists nekādu lielo sajūsmu neraisa. Tāpēc es centos improvizēt, atraisīt viņus, lai sāktu smieties. Aktrise Marina Ņejolova tā arī pateica – es necienu žurnālistus, un skatījās man pāri galvai. Tad viņa bija jauna, skaista sieviete. Man viņa patika. Pēc ieraksta Ņejolova atzinās, ka šī saruna viņai bijusi ļoti patīkama. Valentīns Gafts arī sākumā skatījās man pāri. Kad satiku viņu otrreiz, atcerējās mani un teica, ka bijusi laba intervija. Es pēdējais intervēju Andreju Mironovu. Kad sižets gāja gaisā, viņš jau diemžēl bija miris. Manā radošajā biogrāfijā tas ir zaudējums, ka nav vairs šo interviju ar Krievijas aktieriem. Ja arī tagad tādas būtu, nāktos tulkot, bet, to darot, daudz kas pazūd. Krieviem ir pavisam cits temperaments un domāšanas ritms, – bilst Andrejs.

Atskatoties uz televīzijā aizvadītajiem gadiem, viņš uzskata, ka atmodas laiks bija vispacilājošākais.

– Mēs beidzot varējām attīstīt savu potenciālu. Visi televīzijā bijām kā spārnos. Tad jau veidoju ne tikai kultūras ziņas. Kopā ar Veltu Puriņu vadījām un veidojām sestdienas “Panorāmas”. Nebija vairs mūžīgās saskaņošanas, varējām brīvi rīkoties, – stāsta Andrejs.

No viņa iepriekš vadītajiem raidījumiem man patika “Andrejs nav mājās”, kurā Volmārs azartiski ceļoja, iepazīstinot skatītājus ar svešām zemēm.

– Tas gan nebija televīzijas, bet radošās apvienības “Labvakar” projekts. Diemžēl, sākoties ekonomiskajai krīzei, tam tika pārvilkta svītra. Biju jau noskaņojies doties ceļā uz Nīderlandi un Beļģiju, bet nekā, nebija vairs naudas. Man piemīt liels ceļotāja gars. Es būtu ar mieru visu laiku ceļot. Ja es dzīvē darītu tikai to, ko gribu, tad es lasītu grāmatas, skatītos futbolu un ceļotu. Grāmatas lasīt jau man neviens netraucē. Šodien futbolu skatīties iztraucēja šī intervija. Tu man laupīji spēli Krievija – Koreja. Taču pasaulē gan vēl būtu tik daudz ko redzēt. Vēlētos pabūt Arktikā un Antarktīdā, lai pārliecinātos, cik skaisti tur ir. No bērnu dienām sapņoju par Parīzi. Un tad vēl Paula dziesma “Tāls Parīzes radio”. Esmu bijis Parīzē, taču gribētos tur aizbraukt vēl. Vīni neesmu redzējis, bet ļoti to vēlētos, – savās ceļotāja vēlmēs dalās Volmārs.

Tad Andreja tālrunī nopīkst pienākusī īsziņa, ko lasot viņa vaigs nomācas. Pavaicāju – vai nepatīkamas ziņas? Andrejs paskaidro, ka tā ir no Andra Grūtupa dēla, kurš raksta, ka tēvs vēlējies, lai Andrejs viņu pavada pēdējā gaitā.

– Pēdējo reizi Andri satiku kādā krodziņā, kur viņš bija kopa ar draudzeni Nadīnu. Mēs sasveicinājāmies, norunājām, ka sazvanīsimies, bet tā arī viens otram nepiezvanījām. Nezinu, kāpēc, bet es Andrim patiku. Viņš dāvināja man savas grāmatas, – ar smeldzi noteic Andrejs.

Pirms vairākiem gadiem Andreju skāra smags likteņa trieciens, bet tā ir tēma, par kuru viņš nevēlas stāstīt un gremdēties pārdzīvotajā.

– Slimība man iemācīja priecāties par katru dienu. Tā iemācīja neierobežot savas vēlmes un nedomāt tikai par darbu. Ja gribi vakarā iedzert sauso sarkanvīnu, tad dari to. Mēģināju saprast, kāpēc ar mani tā notika, bet tā arī netiku skaidrībā. Katrā ziņā negribu par notikušo ne tikai runāt, bet pat domāt. Atsaku, ja mani aicina izteikties par šo tēmu, dalīties pieredzē. Citi ir ar mieru par to stāstīt, tad lai viņi to arī dara. Zinu, ka aktierim Ārim Rozentālam nav iebildumu pret šādām sarunām, un es saku – runājiet, tikai bez manis, – teic Andrejs.

It kā mēs to būtu pierunājuši, tālrunī atskan zvans, un zvanītāja vēlas no Andreja tieši dzirdēt stāstījumu par viņam netīkamo tēmu. Pēc šīs īsās sarunas viņš ērcīgi nosaka – kā man nepatīk uzbāzīgas sievietes.

Galerijas nosaukums

Andrejs Volmārs


* Dzimis 1950. gada 23. janvārī

* Latvijas Televīzijas žurnālists

* Šā gada 4. maijā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni

* Tēvs dēlam Nikam (32) un meitai Katrīnai Luīzei (6), vectēvs mazdēlam Anrijam (6) un mazmeitai Paulai (3)

 

Andreja Volmāra dzīvesstāsta turpinājumu lasiet nākamajā numurā.

LA.lv