Kultūra
Teātris un kino

Režisors Dāvis Sīmanis: Ļoti svarīgi, ka par holokaustu Latvijā runājam mēs paši 2


Dāvis Sīmanis
Dāvis Sīmanis
Foto: Karīna Miezāja

Ceturtdien, 25. oktobrī, Nacionālā kino centra programmā “Latvijas filmas Latvijas simtgadei” pirmizrādi piedzīvos DĀVJA SĪMAŅA filma “Tēvs Nakts”, kas vēsta par Otrā pasaules kara laika ebreju glābēju Žani Lipki – galvenajā lomā Artūrs Skrastiņš.

– Filmas tapšanas procesā režisoram laikam nemaz nav iespējas iegūt kaut kādu kopainu “no malas”. Vai pēc pirmā seansa ar skatītājiem “Riga IFF” ietvaros radās sajūta, ka filma ir notikusi?

D. Sīmanis: – Jāatzīst, ka savas pirmizrādes nekad neskatos, jo tā būtu tikai sēdēšana zālē, mēģinot uzminēt cilvēku reakciju. To, kas īsti noticis, var mēģināt saprast tikai pēc kaut kādas cilvēku rezonanses pēc filmas noskatīšanās, un šobrīd kopējais iespaids ir pozitīvs. Ļoti nozīmīgs vēl pirms šā seansa bija Marģera Vestermaņa vērtējums. Viņš, viens no nedaudzajiem holokaustā izdzīvojušajiem, sacīja, ka nebija gaidījis, ka viņa dzīves laikā vēl varētu tikt uzņemta šāda filma, un tā atstājusi milzīgu emocionālu iespaidu, jo pauž cilvēcību tumsas laikā, bet nepārspīlē. Tas man šķita labākais kompliments, jo mēģināju izvairīties no klaja pārspīlējuma un patosa. Vienkārši rādīt pagātnes pasauli.

– Holokausta tēma spēles kino Latvijā līdz šim nav atspoguļota. Vai baidāmies uzzināt par sevi kaut ko neglaimojošu? Lai atceramies neseno vētru, ko sacēla Lietuvas rakstnieces Rūtas Vanagaites grāmata, runājot par lietuviešu līdzdalību traģiskajos notikumos.

– Tā iznācis, ka pie mums šī tēma līdz šim skatīta tikai dokumentālajā, nevis spēles kino. Domāju, ka jebkurai sabiedrībai ir vajadzīgs kaut kāds noilgums, lai vispār runātu par šādu tēmu. Mums tas laiks, no kura vispār varējām sākt domāt un runāt par to, ir pēcpadomju periods, pēdējie 28 gadi. Iespējams, ka vispirms vajadzēja aizvirzīties prom no padomju pagātnes, sākt identificēt sevi kā piederīgus neatkarīgai valstij. Sabiedrībai, kas pati atrodas transformācijas procesā, ir grūti kaut kā operēt ar jautājumiem, kas ir neērtāki vai arī skar vārīgākus tematus. Domāju, ka tagad šis laiks ir kaut kādā veidā sakritis. Par to liek domāt kaut vai tas, ka arī Igaunijas un Lietuvas sabiedrībā top līdzīgas filmas.

Droši vien būs tādi, kas mēģinās apšaubīt latviešu līdzdalību holokaustā, bet tas nemaina lietas būtību.

Galvenais, ka ir diskusija par šo tēmu, kas, no vienas puses, ir neērta, bet, no otras, parāda arī pozitīvu piemēru, kā tas ir Žaņa Lipkes gadījumā. Zinu, ka šī tēma, holokausts Latgalē, būs skarta arī nākamajā Viestura Kairiša filmā “Pilsēta pie upes”, un, iespējams, tas jau kaut kādā ziņā būs vieglāk uztverams. Filmai “Tēvs Nakts” ir jābūt savā ziņā ledlauzim, holokaustu parādot ļoti tieši. Ļoti svarīgi, ka par holokaustu Latvijā runājam mēs paši. Citādi mūsu lielais kaimiņš Krievija ļoti labprāt risinātu šo tēmu mūsu vietā.

– Jūsu minētais tiešums filmā patiešām ir. Neesat vairījies no baisām masu slepkavības ainām. Jādomā, tas bija apzināts lēmums.

– Filmā šie skati tomēr nedaudz paliek aizkadrā – mēs vairāk saprotam, nekā redzam notiekošo. Tomēr tā patiešām bija apzināta izvēle, lai radītu realitātes klātbūtni, un mēs patiešām kļūtu par lieciniekiem. Tikai ar stipru impulsu no ekrāna iespējams iekustināt, sapurināt skatītāju.

– Žaņa Lipkes ebreju glābšanas stāsts risinās Latvijā, arī jūsu iepriekšējā vēstures filma “Pelnu sanatorija” it kā ģeogrāfiski notiek šeit. Tomēr nevilšus rodas iespaids, ka šie sižeti būtu iespējami jebkur, apejot nacionālu naratīvu, kas tā vai citādi ir klātesošs vairākās simtgades filmās.

– Nezinu, cik tas ir apzināti vai ne, bet man nepatīk konkretizācija – ja vērsies pie konkrētas tautas vēstures, identificē kaut kādu tautas, šajā gadījumā, latviešu tautas kodola ideju, tajā brīdī zūd universālais naratīvs, kuram īstenībā jābūt pieejamam visiem cilvēkiem, kas to skatās. Kino šajā ziņā ir absolūti unikāla māksla, jo kā valoda ir pārnacionāla. Lokalizējot un parādot tikai latvisko dimensiju, filma pārstāj runāt universālā valodā, un man tas šķiet zaudējums. Reizē saprotu un atzīstu filmas, kuras vēlas lokalizēt, jo, iespējams, šādi tās ciešāk tuvinās vietējam skatītājam, kurš tā daudz labāk var identificēt, pieredzēt sevi šādās filmās.

– Cik patiess ir stāsts par Stīvenu Spīlbergu, kurš esot interesējies par Žaņa Lipkes gaitām?

– Ir skaidrs, ka Spīlbergs ir interesējies par šo stāstu, taču šaubos, vai viņš ir gatavojies uzņemt par to filmu. Domāju, ka, veidojot “Šindlera sarakstu”, viņš vienkārši interesējās par atzītākajiem ebreju glābējiem Eiropā.

Skaidrs, ka Žanis Lipke nav tikai mūsu varonis – Jeruzalemes “Jad Vašem” holokausta upuru piemiņas memoriālā Žaņa Lipkes un Johannas Lipkes personības ieņem ļoti nozīmīgu vietu.

Žaņa Lipkes iestādītais koks atrodas turpat blakus zināmāko ebreju glābēju Oskara Šindlera, Raula Vallenberga kokiem. Protams, viņiem bija pilnīgi citas iespējas atšķirībā no Lipkes. Viņš nebija fabrikants kā Šindlers, kurš varēja izmantot ebreju darbaspēku, tā paglābjot viņus no nāves, vai diplomāts, kas izdeva pases, mainot ebreju nacionālo piederību. Lipke izglābto cilvēku skaita ziņā varbūt nav tik ievērojams, bet to, ko viņš izdarīja bez iespējas masveidā glābt cilvēkus, pasaulē ļoti novērtē.

– Kurš impulss jums pašam bija izšķirošais, lai ķertos pie filmas?

– Sakrita vairākas lietas vienlaikus. Viens no cilvēkiem, kurš mani pamudināja domāt par šo tēmu, ir pagājušajā gadā no mums aizgājušais Augusts Sukuts. Viņš savā ziņā ietekmēja mūsu zināšanas par Žani Lipki, jo pacēla šo tēmu un kopā ar Māri Gaili un Viktoru Jansonu izveidoja Žaņa Lipkes memoriālu. No svara bija arī manis paša interese par pagātni un vēstures interpretācijām – īpaši par Otrā pasaules kara periodu un holokaustu Latvijā. No citas puses impulsu deva Ineses Zanderes grāmata “Puika ar suni” un pati Inese kā persona, kura par to interesējas.

Reizē šī bija arī mana reakcija uz kaut kādām tendencēm sabiedrībā. Redzam, ka tiecamies aizmirst mūsu pašu neseno un arī senāko vēsturi. Tiecamies iet kaut kādu populistisku saukļu pavadā. Redzam, kas šobrīd notiek Eiropā un arī Amerikā, kur tā dēvētais neokonservatīvisms principā ved pie autoritāriem režīmiem. Tādā ziņā stāsts par Žani Lipki, kurš iestājās pret jebkuras varas patvaļīgām izpausmēm, netiešā veidā aktualizē kaut kādu kopēju sabiedrības noskaņojumu. Viņš bija tāds diezgan agresīvs kaujinieks pret jebkuras varas netaisnību, kas kaut kādā brīdī pārvēršas vardarbībā ļaunumā, pret kuru jāvēršas. Turklāt Žanis Lipke ir ļoti pateicīgs kino varonis. Viņā ir iekšēja sarežģītība, ko ir interesanti parādīt ar kino līdzekļiem.

– Vai uzreiz zinājāt, ka Lipki jāspēlē Artūram Skrastiņam?

– Jau no sākuma bija sajūta, ka Artūrs atbilst lomai tīri fiziski un arī viņa aktierspēles veids šķita atbilstošs. Reizē, ņemot vērā to, ka Arturam ir ļoti daudz lomu, un viņš ir savas paaudzes, iespējams, labākais aktieris Latvijā, mēģinājām padarīt viņu savādāku, ne tik līdzīgu sev un savām iepriekšējām lomām.

– Johannas Lipkes lomā esat atklājis Ilzi Blaubergu kā brīnišķīgu kinoaktrisi.

– Tā bija svarīga izvēle.

Gribējām, lai pārējās lomas spēlē aktieri, kurus uz ekrāna uzreiz neatpazīstam.

Viņu aktieriskā anonimitāte sakrīt ar mūsu domu par to, ka viņi ir vieni no mums. Ebreji, ebreju glābēji – vienkārši cilvēki starp citiem. Manuprāt, Ilze ir brīnišķīga, turklāt ārkārtīgi kinematogrāfiskā aktrise, jo kamera viņu ierauga īpaši. Ceru, ka šī filma veicinās viņas kinoaktrises karjeru.

– Mainījāt fokusu no “puikas ar suni”, Lipkes dēlēna perspektīvas, uz paša Žaņa Lipkes stāstu. Kas īsti ir tēvs nakts?

– Šī filma vairs nav tik nevainīga bērna pasaule kā Ineses Zanderes grāmatā. Bērns, konfrontējot ar realitāti, mēģina to aizvietot ar sev saprotamo. Mēs tomēr šos notikumus vēlējāmies parādīt ļoti tieši, un tajā brīdī parādījās ideja par tēvu. Līdzās lēmumam glābt ebrejus, ko nosaka Žaņa fundamentāla cilvēcība, viņš ir arī ģimenes tēvs, un viņa izvēle noved pie ģimenes apdraudējuma, varbūt pat pie ģimenes iziršanas. Meitai jādodas prom, vēl pirms vācu okupācija ir sākusies, jo padomju okupācijas laikā 1941. gadā viņa bijusi komjaunatnē. Vecākajam dēlam jādodas dienēt vācu armijā. Ja viņš to nedarīs, iespējams, varēs atrast slēptuves, ko Žanis Lipke izveidojis savās mājās. Savukārt nakts pieredzējušam kontrabandistam, kāds ir bijis Žanis Lipke, ir īstais darbības laiks. Arī šis vēsturiskais periods ir viena liela, tumša nakts. Tāpat arī mūžīgā nakts ir tiem cilvēkiem, kas dzīvo bunkurā. Varam tikai iedomāties, ko ilgstoši nozīmē šāds klaustrofobisks stāvoklis.

– Kādēļ izvēlējāties neizgaismot Lipkes un viņa ģimenes tālāko likteni Padomju Savienībā un bēgļu gaitās Austrālijā?

– Žanis Lipke ir personība, par kuru varētu taisīt seriālu. Visos viņa dzīves periodos ir atrodami dīvaini, interesanti un noslēpumaini notikumi. Pirmā pasaules kara laikā viņš ir strēlniekos, Ulmaņa laikā slēpj komunistus un sociāldemokrātus. Otrā pasaules kara beigās ieved leģionāru dezertierus no Kurzemes katla padomju teritorijā. Viņam ir sadursmes ne tikai ar vācu, bet arī padomju varu. Padomju karavīriem šķiet, ka viņam mājās varētu būt ebreju bagātības, tāpēc viņi izrakņā Lipkes dārzu Ķīpsalā, pratina. Viņa meita neskaidros apstākļos noslīkst Daugavā, lai gan, visticamāk, viņu tur iegrūdis pašas vīrs, krievu virsnieks. Viens Lipkes dēls ir Austrālijā, pie kura Žanis arī aizbrauc. No turienes viņu savā ziņā nolaupa “Mossad” un aizved uz Jeruzalemi, kur viņu uz rokām nes uz “Jad Vašem” memoriālu, kur viņš iestāda koku. Mūsu filma ir par vienu konkrētu laiku – brīdi, kad 1941. gadā viņš pieņem lēmumu glābt ebrejus. Mēs neejam tālāk, jo vienā filmā tam nepietiek vietas.

Ceru, ka cilvēki pēc filmas noskatīšanās vairāk interesēsies par viņu, aizies līdz memoriālam un uzzinās arī par citu Žani Lipki.

– Jūsu vēstures filmu triloģijas trešā, vēl gaidāmā filma būšot veltīta vēstures posmam pagājušā gadsimta sākumā. Tā vēstīšot par latviešu avantūristu Pēteri Mālderi.

– Vispirms jāteic, ka man tādas nopietnas vēstures filmu triloģijas nemaz nav – no manas puses tas bija tikai tāds ironisks apzīmējums. Bet mēs šobrīd patiešām strādājam pie vēl vienas filmas, kurai ir vēsturiska ievirze, tikai šajā gadījumā tā ir komēdijas žanrā, bezrūpīga, kas laikam man neraksturīgi. Galvenais varonis ir cilvēks, kuru pazīstam kā Pēteri Mālderi, bet citur Eiropā viņu zina kā Pjetru Letonu jeb Pēteri Latvieti, avantūristu, anarhistu, teroristu. Mīklaina, interesanta personība, kas pieļauj dažādas spekulācijas. Tomēr filmā ir arī dažādi vēsturiski konteksti, sava laika vēsturiski personāži, kas darbojušies pirms Pirmā pasaules kara, un situācijas lielākoties ņemtas no kādiem reāliem avotiem. Tā ir trīs valstu – Latvijas, Lietuvas un Čehijas – kopprodukcija, un galveno varoni atveidos čehu aktieris. Tuvākajos mēnešos sāksim filmēšanu, turpināsim nākamā gada maijā un jūnijā. Filmai vajadzētu iznākt 2020. gada pirmajā pusē.

DĀVIS SĪMANIS, kinorežisors

* Dzimis izcilā latviešu kinooperatora Dāvja Sīmaņa ģimenē, no 17 gadu vecuma strādājis filmu uzņemšanas laukumos par operatora asistentu, vēlāk bijis pieprasīts un atzīts montāžas režisors, saņemot dažādas balvas.

* 2006. gadā debitējis kinorežijā ar dokumentālo īsfilmu “Versija. LNO” (Nacionālā filmu festivāla “Lielais Kristaps” balva “Labākā debija”); dokumentālās filmas: “Mūris” (2018),”Escaping Riga” (2014), “Pēdējā tempļa hronikas” (2012), “Pa-saules skaņa” (2010), “Valkyrie limited” (2009), “Zīmētājs” (2007). Debija pilnmetrāžas spēlfilmas režijā – “Pelnu sanatorija” (2016).

* Rakstījis analītiskus un filozofiskus apcerējumus, lasa lekcijas Latvijas Kultūras akadēmijā un Ālto universitātē Helsinkos, piedalās kinolektorijos, strādājis festivālu žūrijās.

“Tēvs Nakts”, spēlfilma

* Režisors: Dāvis Sīmanis, scenārija autori: Dāvis Sīmanis un Matīss Gricmanis, tapusi pēc Ineses Zanderes romāna “Puika ar suni. Stāsts par nosargātu noslēpumu” motīviem, māksliniece: Kristīne Jurjāne, operators: Andrejs Rudzāts, montāžas režisors: Andris Grants.

* Lomās: Artūrs Skrastiņš (Žanis Lipke), Ilze Blauberga (Johanna Lipke), Matīss Kipļuks, Mihails Karasikovs, Milena Gulbe, Toms Treinis, Štefens Šoimans, producenti: Gints Grūbe, Antra Gaile (studija “Mistrus Media”).

Laikraksts “Latvijas Avīze” un žurnāls “Mājas Viesis” aicina savus lasītājus uz režisora Dāvja Sīmaņa spēlfilmas “Tēvs Nakts” reģionālajām pirmizrādēm Rēzeknē, Latgales vēstniecībā “GORS” 27.10. plkst. 15 un Cēsīs, koncertzālē “Cēsis” 28.10. plkst. 17.

Jo tieši pirms šīm abām pirmizrādēm jums būs iespēja satikties īpašā sarunā ar filmas veidotājiem, ko vadīs žurnāla “Mājas Viesis” galvenā redaktore Dace Terzena un laikraksta “Latvijas Avīze” galvenā redaktore Linda Rasa.

Rēzeknē, Latgales vēstniecībā “GORS” 27.10. plkst. 15 pirms filmas seansa tikšanās ar filmas veidotājiem un aktieriem.
Sarunā par filmas veidošanu piedalīsies:

  • Dāvis Sīmanis, filmas režisors
  • Andrejs Rudzāts, filmas galvenais operators
  • Artūrs Skrastiņš, Žaņa Lipkes tēla atveidotājs
  • Sarunu vadīs “Mājas Viesis” galvenā redaktore Dace Terzena.
Saistītie raksti

Cēsīs, koncertzālē “Cēsis” 28.10. plkst. 17 pirms filmas seansa tikšanās ar filmas veidotājiem un aktieriem.
Sarunā par filmas veidošanu piedalīsies:

  • Gints Grūbe, filmas producents
  • Andrejs Rudzāts, filmas galvenais operators
  • Ilze Blauberga, Johannas Lipkes tēla atveidotāja
  • Sarunu vada “Latvijas Avīzes” galvenā redaktore Linda Rasa.
LA.lv