Mobilā versija
Brīdinājums +4.9°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
10. decembris, 2012
Drukāt

Legālais un nelegālais patriotisms

Foto - LETAFoto - LETA

Diez vai tas ir tikai mans subjektīvs iespaids, ka šogad valsts svētki bija sarkanbaltsarkanāki nekā iepriekš. Valsts karodziņi pie auto, lentītes pie apģērba un vēl citas vizuālas izpausmes. Vēl pirms trijiem gadiem tādas uzkrītoša patriotisma izrādīšana bija retums un drīzāk raksturoja hokeja līdzjutēju aktivitātes, nevis valsts svētku svinēšanu.

 

Dažreiz kautrīgumu un vienaldzību palīdz pārvarēt spīts, un nevar izslēgt, ka arī sarkanbaltsarkanā lentīte dažiem sākumā bija protests pret oranž-melno ekspansiju pirms 9. maija, bet tas nav tik būtiski. Sarkanbaltsarkanu lentīte laikā starp 11. un 18. novembri ir tas patriotisma veids, pret kuru valsts varai nav nekādu iebildumu, un tā pat ir gatava pati iesaistīties un veicināt šādas izpausmes. Teiksim tā – šāds patriotisms ir oficiāls un legāls, un drīz vien politiķi labprāt norādīs, ka tieši pateicoties viņu aktivitātēm šī tradīcija ir aizsākusies. Lai jau viņiem tiek! Būtu labi, ja tikpat atsaucīgi tiktu uzņemtas arī citas patriotisma izpausmes, diemžēl tur bieži vien parādās neizpratne un pat nicinājums.

Iedomāsimies, ka kādu dienu vienas ministrijas apakšdepartamentā dzimtu doma, ka sarkanbaltsarkano lentīšu valkāšana ir vecmodīga, jo Eiropā tā vairs nav pieņemts, par Amerikas Savienotajām valstīm nemaz nerunājot. „Tas tāds pseidopatriotisms vien ir,” paziņotu kāda šīs pašas ministrijas amatpersona. „Sarkanbaltsarkanu lentīti nēsā tikai tie, kas nav pārliecināti par savu latviskumu,” augstprātīgi piebalsotu kāds viņa partijas biedrs parlamentā, pie viena prātojot, ka šāda lentīte var būt par pamatu diskriminācijai (ja nu darba devējam nepatiks…). Vēl kāds prātīgi sāktu spriest, ka apģērbs nav īstā vieta šādām politiskām izpausmēm, jo tām ir pavisam citas, praktiskas funkcijas. Tas pasargā no ķermeņa atdzišanas vai pārkaršanas, bet valsts karogu svētku dienās vislabāk taču izkārt pie savas mājas. Tad diskusijā iesaistītos inteliģences pārstāvji, atgādinot, ka kaut ko līdzīgu lentītēm – roku apsējus – esot valkājuši arī nacisti, bet apkarināt krūtis ar ordeņu lentītēm bija pieņemts Brežņeva laikos PSRS. Vai tiešām mēs gribam līdzināties šīm totalitāro režīmu tradīcijām?

Par to noteikti vajadzētu vairāk informēt nezinošo Latvijas sabiedrību, kurai radies aplams priekšstats, ka sarkanbaltsarkanu lentīšu valkāšana ir patriotisma izpausme. Visbeidzot sociālajos tīklos kāds visgudri secinātu, ka Latvijā laikam visas ekonomiskās problēmas atrisinātas, ja tik daudz laika var veltīt kaut kādai mazsvarīgai lentīšu diskusijai.

Visi augšminētie argumenti nav nosapņoti, bet nedaudz pārveidotā veidā ņemti no citas vēl svaigas diskusijas – par tautības ierakstu pasēs.

Gluži tāpat kā sarkanbaltsarkanās lentītes piespraušana pie apģērba, arī tautības ieraksts pasē līdz šī gada aprīlim bija brīvprātīga izpausme. Nevienam tā netika uzspiesta, nevienam netika liegta. Varbūt kādam bija mazsvarīga, bet cits to uztvēra kā patriotisma, nacionālās pašapziņas izpausmi. Kamēr valsts nolēma, ka šāds patriotisms nav legāls…

Tiesa, šis jautājums vēl arvien atrodas varas gaiteņos un punkts tam vēl nav pielikts. Redzēsim, kāds būs gala lēmums, taču šī nav vienīgā reize, kad vara mēģina ielikt
patriotismu savos oficiālajos rāmjos un ir manāmi neapmierināta, ja kāds tajos negrib palikt. Spilgtākais piemērs laikam ir ikgadējā 16. marta pieminēšana, kad neskaitāmas reizes amatpersonas lielām acīm stāsta, ka „mums taču ir 11. novembris, kad pieminēt savus karavīrus”. Nelegālais patriotisms ir arī Abrenes tēma – kuš, kuš, par to labāk aizmirst. Politisku apsvērumu dēļ nav ieteicams atcerēties arī to, ka latvieši bija tie, kas 1918. gada 18. novembrī dibināja Latvijas valsti. Jo tas kādam citas tautības pārstāvim varētu likt sajusties neērti. Tad nu top dīvainas svētku uzrunas, kuras bieži paliek bez tulkojuma, kā šī gada 18. novembrī pie Brīvības pieminekļa Valsts prezidenta Andra Bērziņa teiktais: “Šobrīd ir pēdējais laiks būt vienotiem un izlēmīgiem, atmest klišejas un iesīkstējušus priekšstatus par latvietību, par savējiem un svešajiem, jo visas tautas, kas šajā zemē radušas sev mājas, tur cieņā un godā mūsu valodu, tradīcijas un simbolus, ir pierādījušas, ka prot strādāt kopā un izšķirīgos brīžos var uzņemties atbildību par sevi un savu valsti.”

Kas tās par klišejām un iesīkstējušiem priekšstatiem? Gan jau atkal tiek rūkts uz kādu nelegālu patriotismu, kuram varas izpratnē pie mums nav vietas.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+