Leģendārais Smiļģis – no visām pusēm 3
“Par Eduardu Smiļģi ir rakstījuši vairāki autori, bet vienas plašākas grāmatas, kur būtu visa Smiļģa dzīve un daiļrade, vēl līdz šim nav bijis,” tā par nupat izdoto Ritas Rotkales un Agras Straupenieces grāmatu “ES. Eduarda Smiļģa dzīves ceļš 1886-1966” saka latviešu literatūras un teātra zinātnieks Viktors Hausmanis.
Abas autores, teātra zinātnieces, pirms trīsdesmit sešiem gadiem, tolaik vēl nepieredzējušas muzejnieces, saveda kopā darbs Smiļģa mājā, un visu savu darba mūžu Teātra muzejā līdzās citiem pienākumiem viņas veltījušas “mūsu Patrona Eduarda Smiļģa personības izpētei”. Gribējies saprast, kas ir tas milzu spēks, tā suģestija, kas ļāvusi viņam būt dzīvam vēl šodien, vairāk nekā pusgadsimtu pēc aiziešanas mūžībā. Pirms tam autores ir veidojušas gan izstādi par Smiļģa aktierdarbu, veidojušas rakstu sērijas, scenāriju radiopārraižu ciklam, izstrādāts temats “Smiļģis un vara” , ekskursijas, lekcijas un referāti un galu galā atskārsme, ka” mums nav pietiekami dokumentos balstītas mūsu ģeniālā skatuves novatora, Dailes teātra dibinātāja biogrāfijas”. Grāmata, kas iznākusi izdevniecībā “Vesta LK”, ir mēģinājums šo robu aizpildīt, un tā ir arī ieskaņa latviešu teātra 150 gadu jubilejai, ko atzīmēsim nākamgad.
Latvijas Kultūras akadēmijas asociētajai profesorei, ilggadējai skatuves runas un aktieru meistarības pedagoģei Ainai Matīsai bija tā laime un gods būt par Smiļģa studenti Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātē.
“Kad kursa vadītājs režisors Aleksandrs Leimanis bija nolēmis atstāt akadēmiju, mēs gribējām savam kursam par vadītāju Smiļģi. Un tā vienu dienu jau sēdējām Smiļģa kabinetā. Viņš nāca un deva roku katram no mums un ik reizi nosauca savu uzvārdu – Smiļģis, Smiļģis, Smiļģis…” stāsta Matīsa un piebilst, ka šis fakts, kad viņš ar katru no mums sarokojās ir neaizmirstams. Smiļģim, sasveicinoties ar studentu Andreju Miglu, asociācijas ar studenta uzvārdu raisījušas dzejas rindas, ko viņš nekavējoties noskaitījis: “Kā pa tumsu, kā pa ēnu, kā pa rudeņaino miglu – tā tu atnāci un šķīries, Zelta jaunība.”
Smiļģis paziņojis, ka viņš nelasīšot teorētiskas, gudras lekcijas, ka “mācīšu jums dzīvot dzīvi”. Skaidrojot studentiem teātra lietas, ik pa laikam uzsvēris: “Jaunie režisori, neuzkāpiet cilvēkiem, nebradājiet pa cilvēkiem! (..) Ja jūs gribat to labo režiju, jums jau virs dzīves jālido kā pilotam virs pilsētas – jāredz kur kas atrodas.”
Domīgi un skumji viņš konstatējis, ka novembris esot visskaistākais mēnesis. Novembrī varot redzēt, cik lieli ir ceriņu pumpuri, un tas jau mums stāsta par pavasari.
“Viņa personībai bija fascinējošs spēks, esmu tādus sastapusi tikai pāris cilvēkus. Atmiņā palicis Smiļģa sacītais, ka vieni no galvas var noskaitīt zvaigžņu nosaukumus, bet es varu nosaukt visus skumju veidus. Mūsu jauno cilvēku klātbūtne viņam tomēr kaut ko deva. Viņš atraisījās savās atklāsmēs dāsni un skaidri,” atzina Matīsa.
“Viņam ir nepilni astoņi gadi, kad tiek uzsāktas mācību gaitas Rīgas Marijas Romas katoļu sākumskolā pie Sāpju Dievmātes baznīcas. Katru rītu kājām jāmēro ceļš pāri pļavām līdz Daugavai, tad pa veco plostu tiltu līdz vecpilsētai, kur līdzās Rīgas pilij slejas Sāpju Dievmātes baznīca. Daugavmalā tolaik kūsāja dzīvība, krastā piestāja plosti un liellaivas, arī lielāki kuģi, rosījās dažādu preču tirgotāji. Tas bija spilgts dzīves teātris, kas nešaubīgi piesaistīja zinātkārā zēna interesi. Pēc daudziem desmitiem gadu atmiņas par bērnībā skatīto ieplūdīs Smiļģa režijas eksplikācijā Raiņa “Pūt, vējiņi!” iestudējumam: “Ja tas ir Daugavas krastā – kur piestājusies viena laiva, var piestāties arī vairākas laivas, plosti, jo tā ir tranzītupe, ko par Gauju nevar sacīt.
Kad es kā zēns gāju no Hāgenskalna uz skolu, tad Daugavmalā, atminos, parādījās tādi balti vīri ar salmu cepurēm. Viņiem bija padusēs stabules, visādi trauciņi, ko no liepām var iztaisīt, karotes. Viņu apģērbi bija no lina, viņi bija atbraukuši ar plostiem.” Vēl bērnības atmiņās spilgti iezīmējas putna tēls. Te ir gan stāsts par kaķa saplosīto putniņu mājas pagalmā un pirmo apjausmu par nāves mistēriju, te interese par skaistajiem baltajiem pasta baložiem, kurus zēns slepus pērk par tēva doto kabatas naudu. Ar brīnišķīgajiem putniem viņš var dzīvoties stundām, viņu sajūsmina un vilina lidojums, atraušanās no zemes, bet pāri visam – reibinošā brīvības apjausma,” tā Smiļģa bērnību ieskicē grāmatas autores.
R. Rotkale un A. Straupeniece secina: ja mēs gribam Eduardam Smiļģim piešķirt pelnīto vietu pasaules modernā teātra veidotāju vidū, mums jāaizrokas līdz saknēm. Ko tieši viņš, ko citi runāja un darīja, kad saimnieciski domājoši ļaudis bija iecerējuši apvienot Dailes un Nacionālo teātri vienā labi pārvaldāmā konglomerātā, tā pie reizes tiekot vaļā gan no Raiņa, gan Smiļģa kā teātra vadītājiem? Kā viņš rīkojās, kad kara laikā vācu okupācijas iestādes apcietināja dziesmuspēļu zvaigzni, jauno aktrisi Elvīru Brambergu? Ko darīja, kad pēckara Rīgā atgriezās izsūtījumā pabijušie kultūras cilvēki, meklēdami darbu un maizi? Vai viss mums zināms?
