Latvijā
Vēsture

Leģionāri kā kureliešu kodols 16


Leitnants Roberts Rubenis un atjaunotais leitnanta R. Rubeņa bataljona 2. rotas karavīru bunkurs Usmas pagastā.
Leitnants Roberts Rubenis un atjaunotais leitnanta R. Rubeņa bataljona 2. rotas karavīru bunkurs Usmas pagastā.
No leitnanta Rubeņa bataljona muzeja arhīva un Viestura Radovica foto

Katru gadu pirms 16. marta bieži skan balsis, ka leģionāri tomēr esot cīnījušies nevis par Latvijas, bet gan svešas valsts interesēm, un līdz ar to ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa tomēr nebūtu atbalstāma, jo mūsu Rietumu sabiedrotie to varot nesaprast. Šajā sakarā gribētos nedaudz ieskatīties kādā Otrā pasaules kara vēstures lappusē.

Saistība visai nosacīta

16. marta pasākumu noliedzēji nereti pretstata leģionārus kureliešiem, kuri atšķirībā no pirmajiem cīnījušies par Latvijas interesēm. Lai atbildētu uz jautājumu, vai šāds pretnostatījums ir vēsturiski korekts, vispirms jādod atbilde uz jautājumu, kas tad īsti bija kurelieši. Te vēlos vienīgi paust savu personīgo skatījumu jautājumā par kureliešu pretošanos vācu okupācijas varai. Domāju, vēsturiski korektāk būtu teikt, ka bruņoto pretošanos izrādīja nevis ģenerāļa Kureļa grupa, bet gan tikai leitnanta Rubeņa bataljons. Daudzi droši vien iebildīs, jo minētais bataljons taču arī bija kureliešu sastāvā. Formāli šādiem iebildumiem, protams, jāpiekrīt, taču vienlaikus jāuzsver, ka bataljona saistība ar kureliešu pamatspēkiem bijusi visai nosacīta. Jau kopš dibināšanas brīža minētā kaujas vienība faktiski bija autonoma, atrodoties atšķirīgās dislokācijas vietās gan sākotnēji Vidzemē, gan arī vēlāk Kurzemē. Kureļa štābā pat nebija Rubeņa bataljona personālsastāva sarak-stu – apstāklis, kas vēlāk glāba daudzus cīnītājus no abu okupācijas varu represijām. Pilnīgi atšķirīgs bija arī abu minēto grupu liktenis. Kureļa grupa padevās SD ģenerāļa Jekelna vadītajai vācu soda vienībai praktiski bez pretošanās, bet 27 gadus vecā leitnanta Roberta Rubeņa vadītais atsevišķais bataljons 1944. gada 14. novembrī netālu no Usmas ezera sāka bruņotu cīņu par Latvijas neatkarības atjaunošanu, vairākās asiņainās kaujās, kurās tika lietoti pat smagie ieroči (ieskaitot artilēriju), sagraujot ievērojamus vācu SD, SS un Vērmahta spēkus. Par minētā bataljona kauju ceļu, pateicoties atsevišķu entuziastu pūlēm, kuru vidū īpaši jāmin vēstures fanātiķis Andrejs Ķeizars, sabiedrībai pieejama samērā plaša informācija, bet bataljona sastāvs ir uzskatāms par noklusētu vēstures lappusi, kas devusi iespēju izplatīties mītiem par kureliešiem kā “pareizajiem” un leģionāriem kā “neērtajiem”.

Noteicošā – kauju pieredze

Vairāk nekā 40 gadu garumā interesējoties par minētajiem notikumiem, tiekoties ar daudziem tolaik vēl dzīvajiem aculieciniekiem, esmu nonācis pie secinājuma, ka izšķirošais iemesls Rubeņa bataljona krasi atšķirīgajai rīcībai, salīdzinot ar kureliešu pamatspēkiem, varētu būt tieši latviešu leģionāru klātesamība. Pēc skandalozajiem notikumiem Kureļa štābā ar atsevišķu leģiona dezertieru izdošanu vācu drošības iestādēm bija sākusies viņu masveida pāreja uz Rubeņa bataljonu, kura vadība dažādos veidos tieši veicināja Austrumu frontē rūdīto karavīru piesaistīšanu, saprotot, ka bez pieredzējušiem cīnītājiem uz militāriem panākumiem cerēt nevar. Kureļa vienībā tās izformēšanas brīdī leģionāru īpatsvars bija samērā neliels, bet Rubeņa bataljonā viņi veidoja tā kaujasspējīgo pamatkodolu. Daudzu aculiecinieku atmiņās mūs interesējošās 1944. gada nogales kaujas Kurzemē bija palikušas tieši kā leģionāru cīņas pret vācu okupācijas spēkiem. Protams, bataljonā cīnījās arī daudzi bez leģiona pieredzes – Latvijas armijas bijušie karavīri, aizsargi, no sarkanās armijas atbēgušie, arī vietējie iedzīvotāji. Bataljona komandiera vietnieks Aleksandrs Druviņš, kurš pēc Rubeņa nāves sekmīgi vadīja bataljona kaujas darbību, bija Latvijas robežapsardzes virsnieka vietnieks bez leģiona pieredzes. Tajā pašā laikā, domājams, ļoti izšķiroša loma bijusi ne tikai abu vienību vadītājiem. Ne ģenerālim Kurelim, ne faktiskajam komandierim kapteinim Upelniekam nebija Otrā pasaules kara praktiskās kauju pieredzes, bet leitnants Rubenis kā leģiona 15. divīzijas 34. grenadieru pulka rotas komandieris bija rūdījies Austrumu frontes smagajās kaujās, kā arī Jelgavas aizstāvēšanas kaujās. Domāju, leģionāru lomu bataljona militārajos panākumos labi raksturo šo cīņu dalībnieka K. Vīnakmens atmiņu pieraksts par 18. – 19. novembra kaujām, kurās viņš īpaši uzsver pieredzējušo Volhovas cīnītāju (ar to domādams leģionārus) neatsveramo ieguldījumu vācu pretestības salaušanā.

Pašam pirmo reizi iznāca ko sīkāk uzzināt par šiem leģendām apvītajiem notikumiem, 70. gadu beigās un 80. gadu sākumā sastopot vairākus tiešos un netiešos aculieciniekus. Viņu stāstītais nereti man šķiet nozīmīgāks par oficiālajos arhīvos esošajiem, bieži vienpusējā traktējumā tapušajiem dokumentiem, kuri attiecībā uz Rubeņa bataljonu praktiski nemaz nav saglabājušies. Kāda vietējā Cirkales apkārtnes iedzīvotāja atcerējās, ka pēc 18. – 19. novembra sīvajām kaujām, kurā Rubeņa leģionāri (aculiecinieces lietotais termins) sagrāva paša SD ģenerāļa Jekelna vadītos, ievērojamā pārsvarā esošos vācu spēkus, kritušo SD un SS soda vienību dalībnieku līķus garām viņas mājām automašīnās veduši četras dienas. Īpaši vērtīgas liecības izdevies iegūt no tiešā minēto kauju dalībnieka, Dikļu pagastā dzimušā Jāņa Ozoliņa. Viņš, būdams latviešu krasta apsardzes vienības dalībnieks, bija organizējis bēgšanu uz Zviedriju. Diemžēl pasākums neizdevās un vācu lauka kara tiesa devusi iespēju ar asinīm izpirkt “noziegumu”, nosūtot Ozoliņu uz Rendas apkārtni cīņai pret “boļševiku bandītiem”. Lūk, viņa stāstījums: “Jau kaujas pirmajās minūtēs no pretējā augstā Abavas krasta pār mums gāzās smago ložmetēju un mīnmetēju viesuļuguns. Labi, ka momentā izdevās noslēpties aiz purvainajā vietā esošā celma. Pateicoties tam, ka sodītos karavīrus uzraugošā vācu militārās žandarmērijas sedzējvienība garos melnos lietusmēteļos tika iznīcināta līdz pēdējam vīram, izdevās palikt dzīvam. Pēc kaujas bija milzīgs pārsteigums, ka kritušos un ievainotos ienaidniekus pārbaudošajos karavīros atpazinu nevis solītos sarkanos diversantus, bet latviešu leģionārus ar tiem raksturīgajiem Latvijas sarkanbaltsarkanajiem vairodziņiem uz piedurknēm. Tā kā arī uz mana formas tērpa bija atstāts tāds pats vairodziņš, tad laimīgi izdevās izglābties.”

Par sastapšanos ar bataljona leģionāriem stāstījusi arī mana vecvecmāte, kurai, vedot vācu varas iestādēm obligātās pārtikas nodevas, tās kara vajadzībām esot rekvizējuši leģionāru formās ģērbti karavīri, kuri pretī izsnieguši latviešu varas iestāžu parakstītu kvīti. Tam varēja būt kāds sakars ar Latvijas Centrālās padomes (LCP) aktivitātēm, jo Rubeņa bataljons sevi uzskatīja par cieši saistītu ar minēto organizāciju.

Leģionāri pret abām varām

Pieminēšu vēl kādu notikumu, kas man atgadījās 1983. gadā 9. maijā. Tai laikā obligātajā pasākumā Popē ar sarkano partizānu (vai diversantu) veterānu piedalīšanos klausījos jau krietni iesilušo vīru “varoņstāstos” par vācu soda vienību iznīcināšanu Abavas mežos. Viens no veterāniem, redzot manu pastiprināto interesi, paaicināja mani nostāk un teica: “Tie jau nebijām mēs, bet latviešu leģionāri.” Interesanti, ka pat sarkano partizānu vēsturnieks Vilis Samsons savās publikācijās Rubeņa bataljona karavīrus viennozīmīgi sauca par leģionāriem.

Analizējot visu iepriekšminēto, domāju, varam droši apgalvot, ka kureliešu pretnostatīšana leģionāriem ir vēsturiski nepamatota, jo vienīgā militārā vienība, kura Otrajā pasaules karā cīnījās par brīvu Latviju zem sarkanbaltsarkanajiem karogiem, bija uz leģionāriem cieši bāzētais leitnanta Rubeņa bataljons. Un tieši šie cīnītāji bija vieni no retajiem, kuri Otrā pasaules kara gaitā ar ieročiem rokās cīnījušies pret abām noziedzīgajām varām, cīņu pret padomju okupācijas spēkiem mazāku grupu sastāvā turpinot līdz pat 50. gadu otrajai pusei.

Rubeņa bataljons bija lielākā un plašāk zināmā pret vācu okupācijas varu vērstā bruņotā pretestība, taču nebūt ne vienīgā. 1944. gada rudenī Kurzemē no leģiona 15. divīzijas dezertējušie, nevēlēdamies pamest Latviju, izveidoja arī vairākas citas vienības. To sastāvā iekļāvās arī no 19. divīzijas dezertējušie. Taču atšķirībā no Rubeņa bataljona, kam bija skaidrs mērķis X stundā būt par atjaunotās Latvijas bruņoto spēku pamatu, pārējās leģionāru veidotās kaujas vienības drīzāk vērtējamas kā stihiska naida izpausme pret nacistu okupāciju. Viņu vidū kā lielākā jāmin leitnanta Zelmeņa rota aptuveni 200 leģionāru sastāvā, kam vēlāk pievienojās aptuveni 50 izbēgušo vlasoviešu. 1944. gada oktobra beigās Engures apkaimē rota piedalījās trīs dienu kaujās pret vācu SD un SS spēkiem, kuri cieta būtiskus zaudējumus. Vēl var pieminēt tādas leģionāru izveidotas kaujas grupas kā 30 vīru lielā Spāres grupa, leitnanta Kļaviņa vads Ģipkā, leitnanta Trukmaņa grupa Sēmes purvā un aptuveni 150 vīru lielā vienība Dundagas un Lonastes apvidū. Visi šie piemēri liecina par leģionāru patriotismu un nevēlēšanos kalpot svešām varām. Domāju, ir pamats apgalvojumam par iespējamo visas 19. divīzijas iesaisti kaujās pret vācu okupācijas varu, ja vien izveidotos atbilstoši vēsturiskie apstākļi. Par to liecina arī kureliešu un 19. divīzijas virsnieku kontakti, ieskaitot nelegālas ieroču piegādes. Kontakti tika uzturēti caur 19. divīzijas pulku komandieriem majoru Eduardu Stīpnieku un pulkvedi Vili Janumu, kurš vienlaikus bija arī aktīvs LCP militārās komitejas dalībnieks.

Ceru, ka šeit uzrakstītais ļaus kaut dažiem 16. marta kritiķiem uz leģionāru vēsturi skatīties nedaudz citām acīm un uzdot sev jautājumu, vai arī tie leģionāri, kuri krituši cīņās par Latviju pret abām okupācijas varām un kuru nezināmās kapavietas izmētātas gan Kurzemes mežos, gan nacistu soda nometnēs Vācijā, gan Sibīrijas lēģeros, nav pelnījuši ziedus Brīvības pieminekļa pakājē?

Redakcijas piebilde

Kureliešu gaitu izpētē vēsturniekiem vēl daudz darāmā 

Leitnanta Rubeņa bataljona cīņās pret vācu soda vienībām 1944. gada novembrī/decembrī Zlēku un Rendas apkaimē krita ap 50 rubeniešu un aptuveni 250 viņu pretinieku. Kureliešu gaitu izpētē arī no akadēmisko vēsturnieku viedokļa vēl ir daudz darāmā, daudz neskaidrību un mūsdienās praktiski nepārbaudāmu nostāstu. Rak-stā paustais ir autora viedoklis. Kureliešu stāsts pārsvarā veidojas no laikabiedru un aculiecinieku atmiņu druskām, konfrontējot tās ar zināmajiem arhīvu dokumentiem. Šajā procesā neviens, arī raksta autors, nav pasargāts no maldiem. Piemēram, leitnants Rubenis nevarēja būt pieredzējis Austrumu frontē, jo leģionā tika iesaukts vien 1944. gada 13. martā. Vēsturnieki pieļauj, ka viņa kauju pieredze saistījās ar 1944. gada 27. – 28. jūlija cīņām Jelgavas apkārtnē. Rakstā pieminētās Rubeņa bataljona kaprāļa Kārļa Vīnakmens liecības diemžēl ir apšaubāmas. Kā atzinis Okupācijas muzeja vēsturnieks Uldis Neiburgs: “Okupācijas muzejā glabājas 1946. gadā Detmoldā dibinātās Latviešu pretestības kustības dalībnieku apvienības arhīvs, kurā ir Kārļa Vīnakmens gan personas anketa, gan darbības apraksts un liecība par piedalīšanos pretestības kustībā ģenerāla Kureļa grupā. Viņš tur pašrocīgi apliecina, ka pirms kaujām izprasījis no vienības vadības atļauju doties pie savas ģimenes uz Valdemārpili. Vienībā pēc tam nav atgriezies, kas nozīmē, ka pašās kaujās viņš nemaz nepiedalījās…” Diskutabls ir arī apgalvojums, ka Rubeņa bataljona kodolu veidojuši leģionāri. Bataljona pētniecības entuziasts Andrejs Ķeizars, izpētot čekā rosinātās 314 kureliešu krimināllietas, uzskata, ka tās sniedz pietiekami reprezentatīvu socioloģisko ainu par to, kas bija šie ļaudis. Gandrīz divas trešdaļas no viņiem nemaz nebija iesaucamajā vecumā.

Viesturs Sprūde

LA.lv