×
Mobilā versija
Brīdinājums +24.4°C
Egons, Egmonts, Egija, Henriks, Heinrihs
Svētdiena, 15. jūlijs, 2018
15. marts, 2018
Drukāt

Leģionāri kā kureliešu kodols (13)

No leitnanta Rubeņa bataljona muzeja arhīva un Viestura Radovica fotoNo leitnanta Rubeņa bataljona muzeja arhīva un Viestura Radovica foto

Leitnants Roberts Rubenis un atjaunotais leitnanta R. Rubeņa bataljona 2. rotas karavīru bunkurs Usmas pagastā.

Katru gadu pirms 16. marta bieži skan balsis, ka leģionāri tomēr esot cīnījušies nevis par Latvijas, bet gan svešas valsts interesēm, un līdz ar to ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa tomēr nebūtu atbalstāma, jo mūsu Rietumu sabiedrotie to varot nesaprast. Šajā sakarā gribētos nedaudz ieskatīties kādā Otrā pasaules kara vēstures lappusē.

Saistība visai nosacīta

16. marta pasākumu noliedzēji nereti pretstata leģionārus kureliešiem, kuri atšķirībā no pirmajiem cīnījušies par Latvijas interesēm. Lai atbildētu uz jautājumu, vai šāds pretnostatījums ir vēsturiski korekts, vispirms jādod atbilde uz jautājumu, kas tad īsti bija kurelieši. Te vēlos vienīgi paust savu personīgo skatījumu jautājumā par kureliešu pretošanos vācu okupācijas varai. Domāju, vēsturiski korektāk būtu teikt, ka bruņoto pretošanos izrādīja nevis ģenerāļa Kureļa grupa, bet gan tikai leitnanta Rubeņa bataljons. Daudzi droši vien iebildīs, jo minētais bataljons taču arī bija kureliešu sastāvā. Formāli šādiem iebildumiem, protams, jāpiekrīt, taču vienlaikus jāuzsver, ka bataljona saistība ar kureliešu pamatspēkiem bijusi visai nosacīta. Jau kopš dibināšanas brīža minētā kaujas vienība faktiski bija autonoma, atrodoties atšķirīgās dislokācijas vietās gan sākotnēji Vidzemē, gan arī vēlāk Kurzemē. Kureļa štābā pat nebija Rubeņa bataljona personālsastāva sarak-stu – apstāklis, kas vēlāk glāba daudzus cīnītājus no abu okupācijas varu represijām. Pilnīgi atšķirīgs bija arī abu minēto grupu liktenis. Kureļa grupa padevās SD ģenerāļa Jekelna vadītajai vācu soda vienībai praktiski bez pretošanās, bet 27 gadus vecā leitnanta Roberta Rubeņa vadītais atsevišķais bataljons 1944. gada 14. novembrī netālu no Usmas ezera sāka bruņotu cīņu par Latvijas neatkarības atjaunošanu, vairākās asiņainās kaujās, kurās tika lietoti pat smagie ieroči (ieskaitot artilēriju), sagraujot ievērojamus vācu SD, SS un Vērmahta spēkus. Par minētā bataljona kauju ceļu, pateicoties atsevišķu entuziastu pūlēm, kuru vidū īpaši jāmin vēstures fanātiķis Andrejs Ķeizars, sabiedrībai pieejama samērā plaša informācija, bet bataljona sastāvs ir uzskatāms par noklusētu vēstures lappusi, kas devusi iespēju izplatīties mītiem par kureliešiem kā “pareizajiem” un leģionāriem kā “neērtajiem”.

Noteicošā – kauju pieredze

Vairāk nekā 40 gadu garumā interesējoties par minētajiem notikumiem, tiekoties ar daudziem tolaik vēl dzīvajiem aculieciniekiem, esmu nonācis pie secinājuma, ka izšķirošais iemesls Rubeņa bataljona krasi atšķirīgajai rīcībai, salīdzinot ar kureliešu pamatspēkiem, varētu būt tieši latviešu leģionāru klātesamība. Pēc skandalozajiem notikumiem Kureļa štābā ar atsevišķu leģiona dezertieru izdošanu vācu drošības iestādēm bija sākusies viņu masveida pāreja uz Rubeņa bataljonu, kura vadība dažādos veidos tieši veicināja Austrumu frontē rūdīto karavīru piesaistīšanu, saprotot, ka bez pieredzējušiem cīnītājiem uz militāriem panākumiem cerēt nevar. Kureļa vienībā tās izformēšanas brīdī leģionāru īpatsvars bija samērā neliels, bet Rubeņa bataljonā viņi veidoja tā kaujasspējīgo pamatkodolu. Daudzu aculiecinieku atmiņās mūs interesējošās 1944. gada nogales kaujas Kurzemē bija palikušas tieši kā leģionāru cīņas pret vācu okupācijas spēkiem. Protams, bataljonā cīnījās arī daudzi bez leģiona pieredzes – Latvijas armijas bijušie karavīri, aizsargi, no sarkanās armijas atbēgušie, arī vietējie iedzīvotāji. Bataljona komandiera vietnieks Aleksandrs Druviņš, kurš pēc Rubeņa nāves sekmīgi vadīja bataljona kaujas darbību, bija Latvijas robežapsardzes virsnieka vietnieks bez leģiona pieredzes. Tajā pašā laikā, domājams, ļoti izšķiroša loma bijusi ne tikai abu vienību vadītājiem. Ne ģenerālim Kurelim, ne faktiskajam komandierim kapteinim Upelniekam nebija Otrā pasaules kara praktiskās kauju pieredzes, bet leitnants Rubenis kā leģiona 15. divīzijas 34. grenadieru pulka rotas komandieris bija rūdījies Austrumu frontes smagajās kaujās, kā arī Jelgavas aizstāvēšanas kaujās. Domāju, leģionāru lomu bataljona militārajos panākumos labi raksturo šo cīņu dalībnieka K. Vīnakmens atmiņu pieraksts par 18. – 19. novembra kaujām, kurās viņš īpaši uzsver pieredzējušo Volhovas cīnītāju (ar to domādams leģionārus) neatsveramo ieguldījumu vācu pretestības salaušanā.

Pašam pirmo reizi iznāca ko sīkāk uzzināt par šiem leģendām apvītajiem notikumiem, 70. gadu beigās un 80. gadu sākumā sastopot vairākus tiešos un netiešos aculieciniekus. Viņu stāstītais nereti man šķiet nozīmīgāks par oficiālajos arhīvos esošajiem, bieži vienpusējā traktējumā tapušajiem dokumentiem, kuri attiecībā uz Rubeņa bataljonu praktiski nemaz nav saglabājušies. Kāda vietējā Cirkales apkārtnes iedzīvotāja atcerējās, ka pēc 18. – 19. novembra sīvajām kaujām, kurā Rubeņa leģionāri (aculiecinieces lietotais termins) sagrāva paša SD ģenerāļa Jekelna vadītos, ievērojamā pārsvarā esošos vācu spēkus, kritušo SD un SS soda vienību dalībnieku līķus garām viņas mājām automašīnās veduši četras dienas. Īpaši vērtīgas liecības izdevies iegūt no tiešā minēto kauju dalībnieka, Dikļu pagastā dzimušā Jāņa Ozoliņa. Viņš, būdams latviešu krasta apsardzes vienības dalībnieks, bija organizējis bēgšanu uz Zviedriju. Diemžēl pasākums neizdevās un vācu lauka kara tiesa devusi iespēju ar asinīm izpirkt “noziegumu”, nosūtot Ozoliņu uz Rendas apkārtni cīņai pret “boļševiku bandītiem”. Lūk, viņa stāstījums: “Jau kaujas pirmajās minūtēs no pretējā augstā Abavas krasta pār mums gāzās smago ložmetēju un mīnmetēju viesuļuguns. Labi, ka momentā izdevās noslēpties aiz purvainajā vietā esošā celma. Pateicoties tam, ka sodītos karavīrus uzraugošā vācu militārās žandarmērijas sedzējvienība garos melnos lietusmēteļos tika iznīcināta līdz pēdējam vīram, izdevās palikt dzīvam. Pēc kaujas bija milzīgs pārsteigums, ka kritušos un ievainotos ienaidniekus pārbaudošajos karavīros atpazinu nevis solītos sarkanos diversantus, bet latviešu leģionārus ar tiem raksturīgajiem Latvijas sarkanbaltsarkanajiem vairodziņiem uz piedurknēm. Tā kā arī uz mana formas tērpa bija atstāts tāds pats vairodziņš, tad laimīgi izdevās izglābties.”

Par sastapšanos ar bataljona leģionāriem stāstījusi arī mana vecvecmāte, kurai, vedot vācu varas iestādēm obligātās pārtikas nodevas, tās kara vajadzībām esot rekvizējuši leģionāru formās ģērbti karavīri, kuri pretī izsnieguši latviešu varas iestāžu parakstītu kvīti. Tam varēja būt kāds sakars ar Latvijas Centrālās padomes (LCP) aktivitātēm, jo Rubeņa bataljons sevi uzskatīja par cieši saistītu ar minēto organizāciju.

Pievienot komentāru

Komentāri (13)

  1. Iz "Ontūna Mazpusāna© arChīva" Atbildēt

    ;)))))))

    “Kas arī bija jāpierāda”, kā ir sacīts. Tātad – šajā pašreizējā MUĻĶU zemes SILES “de(R)mokrātiskās valsts” parodijā “eurolatv(ĀN)ijā” un tās pa lēto angažētajos “lojālpatrEJotiskajos” masmēdekļos klaji PRETLIKUMĪGA un nožēlojami prasta C_E_N_Z_Ū_R_A rullē, vēl joprojām?!? ;)))

    “Jo vairāk (lumpen)sabiedrība attālinās no patiesības, jo vairāk (un lopiski trulāk) tā neieredz tos (normālos cilvēkus), kuri to vēsta.”
    / apt.cit.aut. – Džordžs Orvels /

    =======

    Ir sacīts: “Pretinieks (galvenokārt – tikai šķietamais jeb tendenciozi iedomātais “pretinieks”), kurš atklāj mūsu kļūdas, ir pat nesalīdzināmi vērtīgāks nekā šķietamais “draugs”, kurš vēlas tās noslēpt.”

    Un, arī: “Gudrs ir NEVIS tas, kas pa glupo “kaujas uz dzīvību un nāvi” ar stipr(āk)u pretinieku (vai pat iedomātu “ienaidnieku”), BET GAN – tas, kuram pietiek jēgas, vēlmes un varēšanas šādu iedomātu “pretinieku / ienaidnieku” padarīt par savu sabiedroto.”

    =======

    Mediju ziņa (2014. gads): “Kā zināms, pēcpadomju Latvijā sabiedrības uzticēšanās žurnālistiem ir drūma problēma. Laiku pa laikam medijos parādās publikācijas par mūsu atsevišķu žurnālistu negodīgo rīcību gan informācijas iegūšanas laikā, gan informācijas tendenciozajā izmantošanā. Mūsu žurnālistikai nav laba morālā slava. Slikti ir tas, ka mūsu žurnālistikā nav konstatējams profesionālais korporatīvisms, aizsargājot savas profesionāli korporatīvās intereses un tajā skaitā savā kontingentā veicot paškritisku vietējās žurnālistikas analīzi, kā arī vajadzības gadījumā nosodot profesionālo normu pārkāpējus. Bet tagad (…) no tā būtiski cieš ne tikai mūsu žurnālistikas ja tā gaužām necilais profesionālais “mundieris”, bet arī visas valsts reputācija.” … ( cit.vied.aut. – zinātnieks un publicists Arturs Priedītis, publikācija “Vai nelietis var būt parlamenta priekšsēdētājs?” )
    ——-
    .
    “Muļķu Zemē – TĀ vi’š i’!…”
    ( …[p]ar MZ SILES “valsts” angažētajiem ‘masmēdekļiem’ )
    ( ‘tekošā momenta aktualizējums’ – iz “O.M.© arChīva” )
    .
    “Caur to ar’ esam slaveni, ka…”
    Šīs “valsts” ‘masu mēdekļi’,
    Pirms “glupo pūli” NOZOMBĒ ~
    Šos pašCENZŪRA izkastrē:
    .
    Ja Saimnieks pauž, ka “melns ir balts” ~
    Top “žurnālistiem” ‘feiss’ tik “salds”,
    Ka pašiem “dūša apšķiebjas” ~
    Dēļ ANGAŽĒTAS …(mel)šanas:
    .
    “Šai Muļķu Zemes “valstī” VISS,
    Ir tā, kā Saimnieks CENZĒJIS ~
    Ja “melns ir balts”, tad – tā vi’š i’,
    Mums ‘nespīd’ citi “viedokļi”!
    .
    Ja Saimnieks pavēl “nospārdīt” ~
    Pa “masmēdekļiem” iz..(gānīt),
    Jebko, kas “nelojāls” vai “svešs”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – paknaps “kešs”)!
    .
    Ja Saimnieks rukšķ (pēc Orvela),
    Ka “četras kājas” = “vērtība”,
    Bet “divas kājas” = “nerullē”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – kretinē)!
    .
    Ja Saimnieks kviec, ka “Krievi nāk!!!”
    Un gvelž, ka “MZ “valstij” VĀKS,
    Bez rietum-OKUPANTIEM ‘briest’!!!”
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – totāls “sviests”)!
    .
    Ja Sainieks ķērc: “Wooow – “hibrīdkarš”,
    JAU grauj šo “valsti”, gadiem garš!!!”
    Kā maitas putns, ap …(‘jūdzies’),
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – “bauri” smies)!
    .
    Ja Saimnieks grib, lai “stukačiem”,
    No “skapja” gļēvi smirdošiem,
    Tiek “cieņa” ZOMBĒTA un “gods”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – pelnīts sods)!
    .
    Ja Saimnieks “prezentē”, ka šis,
    Ir “balts un pūkains” kustonis,
    Ne trekni rijošs SILES lops,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – “profīts” skops)!
    .
    Ja Saimnieks uzdod samelot,
    Un “masmēdekļos” publiskot,
    Par SILES ‘rebēm’ “leģendas”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – BLEFS ir tas)!
    .
    Ja Saimnieks glaimus pieprasa,
    Iekš ANGAŽĒTA “mēdekļa” ~
    ‘Pūš’ “žurnālists”, lai “pūlis” dzird:
    “Yesss – tā vi’š i’!…” (kaut – šķērmi smird)…”

    Ja ZOMBĒTĀJS šķiet “goda vīrs”,
    Kam medijs der kā “mušpapīrs”,
    Pie kura ‘salīp’ VIENTIEŠI,
    Tad – MUĻĶU Zemē tā ‘vi’š i’!
    .
    Bet – tie, kas “nelien” (…) Saimniekiem,
    Tiek “CENZĒTI” no “mēdekļiem”:
    “Kam riebjas VERGOT “lojāli” ~
    Lai lasās… (dillēs), TĀ vi’š i’!…”

    =====

    Oriģinālversijas = “O.M.© blogā”:
    [ CENZĒTS ]
    u.c.

    MUĻĶU, totāli nozombētu LUMPEŅU, bezcerīgi aprobežotu “lojālpatrEJotu”, patoloģiski defektīvu “SILEI pietuvinātu lielāko kretīnu”, “proāmurikāniski orientētu gejropedālisku deRmolibersatu” rasistiski militārhistēriskās propagandas skarbi traumētu “biogaļas izstrādājumu”, demonstratīvi kriminālrecidīva “ķēķa tiesiskuma” SISTĒMĀ parazitējošu “(ekskre)mentu”, “prok(tologu)”, “(bez)godību” u.c. taml. šinderu, klaji PRETLIKUMĪGAS “revolucionārās pārliecības” lopiski trulu zombijfanu, derdzīgi glumu “(p)(ie)līdēju” un nožēlojami gļēvu “kluso mīzēju” zeme SILES “valsts” parodija “eurolatv(ĀN)ija”, XXI gadsimts.

    P.S. Visi “O.M.© arChīvā” fiksētie notikumi ir ienākušies vienīgi Lielp!sānu Pilsoniski Suverēnajā Republikā (LPSR), Ontūna Mazpusāna jurisdikcijā. Visas tēmas, pieminētie personāži, apstākļi u.t.t. ir visīstākie izdomājumi. Interesentiem (t.sk. privāti) & lietišķai saziņai: ontuns.mazpusans(et)inbox. lv .

  2. Šķita ka es šo to zinu par leģeonāriem. Gaužām skarbi atzīt,ka nezinu praktiski neko.
    Lai kā- vienmēr esmu šos vīrus cienījis un cienu. Lai kā krievi tos nezākātu.Jo tie ir bijuši un vēl jo projām ir “kauls viņu rīklē”,ko nespēj norīt,ne izspļaut.Tapēc arī spļaudās uz visām pusēm ar žulti. Kur nu vēl visas tās ebrju izveidotās organizācijas kas sevi dēvē par “cīnītājiem”-tikai nav skaidrs par ko cīnās,galvenais ar ko? Realitātē taisa savas delšeft un viņiem vajag tikai publikāciju.

  3. I express a resolute and categorical protest to the moderators of this website for conducting an open political censorship!!! Gentlemen moderators, you cynically violate the constitution of your own country! In accordance with the Constitution, in Latvia – freedom of speech and censorship is prohibited (art. 100)!!!

  4. Viesturam Sprūdem Atbildēt

    “Redakcijas piebilde: Diskutabls ir arī apgalvojums, ka Rubeņa bataljona kodolu veidojuši leģionāri… Bataljona pētniecības entuziasts Andrejs Ķeizars, izpētot čekā rosinātās 314 KURELIEŠU (!!!) krimināllietas, uzskata, ka gandrīz divas trešdaļas no viņiem nemaz nebija iesaucamajā vecumā.”
    Secinājums: 1. nav korekti spriest par Rubeņa bataljona kodolu, balstoties uz info par KURELIEŠU sastāvu;
    2. “LA Redakcijas” viedoklis, ka padsmitgadīgi puikas, kuri nemaz nav “iesaucamajā vecumā”, 1944. gada novembrī/decembrī Zlēku un Rendas apkaimē ar “cepurēm nomētāja” kaujās rūdītos vācu SD un SS vīrus tā, ka uz katru latviešu zēnu krita 5 vācieši, ir vēl diskutablāks kā raksta autora apgalvojums, kurš vismaz dod skaidrojumu Rubeņa bataljona militārajai veiksmei.

  5. Par kādu vēsturi iet runa? Bija Latviešu SS brīvprātīgo leģiona (vācu: Lettische SS-Freiwilligen-Legion) leģionāri un dezertieri, kurus sodīja saskaņā ar karalaika likumiem.

  6. … Te jau komentari jauno trollu pilns, bet no patiesibas nekas … ‘Inta’, ‘hartijs’ … nenaciet komentet latviesu portalos, ja neko neziniet … un jums ari nezinat, bet tik ka 1990’os, ‘LIFE’ zurnala paradit no veca nacionala mezabrala viltigi izvilinato fasista sveicienu … ar kadu lidzigu secinajumu … kauns visai ASV zurnalistikai … !!!

    … Paldies autoram par info … vecos nomenaklaturas parstavjus jau tik un ta neparliecinasim … !!!

  7. Ziņās, pamanīju vienu invalīdu ratiņos ar paceltu fašistu sveicienu. Tad lūk, šī kretīna dēļ pamatoti var teikt, ka atdzimst fašisms. Rokas izraut no pleciem, jo kājas jau izrautas.

  8. un tie 17 un 18- gadīgie puiši, kuri tika iesaukti 1944. gada rudenī un krita Polijā pie Vislas….. poļu koridorā, kā lielgabalu gaļa – lielvalstu interešu dēļ…

  9. Paldies par šo rakstu! Atbildēt

    Paldies Jurim Iesalniekam!

  10. Kurelieši paši izvēlējas savu ceļu,bet vācu leģionā iesauca cilvēkus pret paša gribu.Ko latvieši meklēja Krievijas ārēs un kurš godīgi pateiks,ka tie bija velti upuri ,vēl vairāk-noziegums pret mazskaitlīgo tautu ? Šodien bijušie ienaidnieki sirsnīgi bučojas un kopā apgūst Krievijas derīgos izrakteņus,tad ko letiņi darīja Krievijā?

    • Leģionāri karoja pret tiem, kuri mācās virsū Latvijai. Viņi gulēja ierakumos un zvetēja, cik spēka, lai nebūtu jāatkāpjas. Tad kā gan tie tūkstoši palika kaujas laukos, kāpēc palika? Tāpēc, ka aiz leģionāriem palika mātes, māsas, draudzenes, ģimenes un Latvijas pilsētas un lauki. Latviešu leģionāri ir latviešu tauta, kura cīnījās pret iekarotājiem. Ja nav skaidrs. Ne par citu viņi nekaroja. Šodien tas pats ir redzams, kurš par ko cīnās. Kuram Tēvzeme un mājas, kuram iekarotāja domāšana. Kas te nesaprotams?

Draugiem Facebook Twitter Google+