Mobilā versija
+2.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
18. oktobris, 2016
Drukāt

Sandra Vensko: Latvijā kaut kas neizbēgami mirst. Varbūt tieši šī skola Leišmalē būs pēdējā saliņa (2)

Vensko

Sandra Vensko

Braucot tikties ar skolas bērniem uz skolu, kas atrodas tuvu leišmalei, klausos šofera stāstījumā par novadā notiekošo.

Šķiet, ko tad jaunu mūsdienās var pasacīt lauku vai pilsētas bērnam ar mūsdienu tehnoloģijām piebāzto galvu – pats ieguglē, atrod, ko attiecīgajā momentā vajag. Dzīves ritms mainās. Varbūt dzejai jākļūst urbānākai, jo zelta lapkritis un dzejas lasīšana skolasbērnu nemaz neinteresē? Vistālākajos Latvijas novados bērnu dzejnieki iegriežas reti, jo tas ir dārgi un tālu.

Tā prātojot, galapunkts – Sikšņu skola. Dzeltenā skolas ēka neliela, sakopta, ārēji klusa. Ieejot pirmais, kā ierasti, – bērni koridorā savā starpā čalo, spēlē spēles un sarunājas. Lai kurā skolā daudzu gadu garumā nācies viesoties, pretī vienmēr nāk skolēni smaidīgām sejām, ar pieklājīgo uzrunu – labdien!

Bibliotekārs vai literatūras skolotājs visbiežāk ir tas, kuram uztic ciemiņus gan sagaidīt, gan izklaidēt un noslēgumā veltīt sirsnīgus vārdus: uz tikšanos citu reizi! Verot necilās ēkas durvis, prātā iezibas, kā pirms daudziem gadiem pēc dzejas pēcpusdienas šajā pašā skolas zālē ar dzejnieku Olafu Gūtmani sēdējām, sarunājāmies ar kādreizējo Sikšņu skolas skolotāju un dzejnieci Astru Rancāni. Tolaik sarunas ievirzījās par lauku skolas ikdienu. Skolotāju atceros pieminam piena slauceni, ikrīta gājienu uz kūti, lauku darbus un burtnīcu kaudzes vakaros. Kāda gan lauku romantika… Par domrakstiem tolaik runājām sarunas noslēgumā. Un nāk prātā Astras dzejoļu klades. Astras pretī vairs nav, tāpat kā dzejas lasījumos nav līdzās Olafa. Abi pieminētie dzejnieki savu dzīvi turpina citā saulē, bet pussimts bērnu zālē jau gaida oktobrī organizētās Dzejas dienas notikumu – tikšanos ar dzejnieku.

Lauku skola joprojām ir vieta, kur ikviens autors var izjust pret sevi milzu labestību. Īpaši to jūt šādā sakoptu pļavu, pamalē redzamo mežu ieskautā vidē, kur bērns aug ar dzīvas dabas klātesamības, sakņu sajūtu. Jāsaka, atbraucot neredzēju ne aitas, ne gotiņas ganībās.

Skolotāju mudināti, mazie rakstnieki nostājas līdzās cits citam un lasa savus darbus. Klausos augumā vēl pasīko bērnu, puiku un meiteņu, balsīs: ar vēju lidot varu rudens dienā saulainā… es vēl mācos no puķēm skaista būt… zāle pret sauli stiepsies… ir jātiecas uz augšu… Dabiska valoda un sirsnība. Dažs no viņiem varbūt radīs patiesi augstvērtīgus literārus tekstus. Šobrīd aprakstītās un skaisti noformētās papīra lapas skolēnu rokās, uz kurām tapuši pirmie literārie darbiņi, ir koši izkrāsotas – koki, varavīksne, meitenīte puķu pļavā, zirnekļa tīmeklītis un smilšu graudiņi. Tik ierastā saulīte ar stariem burtu veidā un burkāni dobē uzzīmēti tā, lai uzreiz skaidrs, ka burkāns oranžs, vītis smalkas un zaļganas, bet brūnais fons ir tīrums, kur dārzenim jāizaug. Katrā bērna uzrakstītajā tekstā jūtams gadalaiks – lapa dzimst, aug, nokrīt un apklājas ar sniega kārtu. Sēnes zem bērziem, lapkritis un pīlādži zīmējumā smalkām stīdziņām, lai būtu nojaušams ķekars, ogai krustiņš un vējā planējošas lapas. Formveidīgi dzejoļi, kur redzes bildes veidojas no tā, ko bērns ieraudzījis ikdienā sev apkārt. Bērnu dzejoļos nav ne miņas no pieaugušo pasaules problēmām.

Šajā rudens dienā jūtos divēji. No vienas puses, kā skolas ikdienā iemaldījies, puķēm un garīgām dāvanām apkrāvies mirkli laimīgs bērns. Un otra – skarba atziņa, ka Latvijā kaut kas neizbēgami mirst. Varbūt tieši šī skola Eiropas nomalē būs viena no pēdējām saliņām, kas noslēgs kādu lappusi Latvijas lauku skolu vēsturē. Jācer, ka līdz ar to nezaudēsim arī ekoloģisko domāšanu, atgriešanos ar zināšanām mājās, pie dabas, kopjot, gudri apsaimniekojot un saudzējot to, kas vēl palicis nesagandēts un dzīvs. Un stāstus par pļavu un zirneklīti tajā dimanta rasas tīmeklītī turpinās rakstīt bērnu dzejnieki un rakstnieki lielpilsētās.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Tādu ” leišmales skolu” ir pilna Latvija, bet skaits sarūk, sarūk…

  2. Jā, Sandra, neskaitāmus gadu tūkstošus mūsu tauta dzīvojusi saskaņā (harmonijā) ar vidi, dabu, Visumu. Vārds Dievs nāk no baltu tautām un lietots ar nozīmi Debesis, šodien teiktu Visums. Esam Visuma sastāvdaļa, un lauku bērnos tas redzams vislabāk.

Egils Līcītis: Valdības ideoloģijaAtskaitīdamies parlamentā, premjers Māris Kučinskis runāja diezgan skaidrā valodā, de iure proklamēdams pašrocīgi vadīto valdību kā nacionāli konservatīvu.
Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Nu lābi, lābi, varu arī šoreiz es samaksāt…

Veselības rēķini – no aizsardzības budžeta

Valdība vakar atbalstījusi 2,81 miljona eiro pārdali no Aizsardzības ministrijas (AM) budžeta, lai segtu rēķinus par Latvijas iedzīvotāju saņemto veselības aprūpi ārzemēs un segtu līdzekļu deficītu fenilketonūrijas un citu ģenētiski determinētu slimību korekcijas preparātu apmaksai. No AM budžeta programmas “Valsts aizsardzības politikas realizācija” uz Veselības ministriju tiek pārdalīti 341 018 eiro, bet no programmas “Militārpersonu pensiju fonds” tiek pārdalīti 2,36 miljoni eiro. Tā kā Veselības ministrija ir ieplānojusi rēķinu apmaksai novirzīt vēl arī citus līdzekļus, piemēram, no ietaupītajiem līdzekļiem par laboratoriskajiem izmeklējumiem, tad ar piešķirtajiem līdzekļiem no Aizsardzības ministrijas budžeta pietiekot, lai segtu šogad radušos rēķinus.

Lasītāju aptauja
Izlasot interviju ar vēsturnieci, jutu aizvainojumu senču vietā... (10)“Latvijas Avīze” novembrī publicēja sarunu ar vēsturnieci Inetu Lipšu “Latvieši nezināja, nevis negribēja”. Tā izraisījis rezonansi. Savas pārdomas ir atrakstījusi Brigita Blite.
Kā vērtējat politiķu piemēru, pašiem kūtri iesaistoties zemessardzē?
Draugiem Facebook Twitter Google+