Lekcija par šahu operas formā 0
Kopš latviešu oriģināloperu konkursa izsludināšanas 2007. gadā piedzīvota gan globāla ekonomiskā krīze, gan citi negaidīti notikumi Latvijas sociālajā un kultūras dzīvē, un tagad nu beidzot sagaidīti pirmie acīmredzamie konkursa rezultāti.
Pirmuzvedumi Artūra Maskata opusam “Valentīna” un Ērika Ešenvalda skatuves darbam “Iemūrētie” tiek solīti vēl šogad, bet Kristapa Pētersona operai “Mihails un Mihails spēlē šahu” ceturtdien, 13. martā, Latvijas Nacionālās operas Jaunajā zālē aizvadīta jau otrā izrāde.
Sadarbojoties ar režisoru Viesturu Meikšānu, scenogrāfu Reini Suhanovu un kostīmu mākslinieku duetu Mareunrols, komponists savā pirmajā operā vēstījis par Mihaila Tāla slaveno 1960. gada spēli pret Mihailu Botviņņiku, kuras rezultātā Tāls kļuva par pasaules čempionu. Skaidrs, ka impulsīvā, intuitīvi domājošā, ekscentriskā Tāla uzvara pār pieredzējušo, racionālo, disciplīnai un loģikai uzticīgo Botviņņiku slēpj sevī arhetipiskus dziļumus, un operas veidotāji šos cilvēciskās pieredzes slāņus atklājuši drosmīgi un vērienīgi. No otras puses, darba koncepcijas īstenošana uzskatāma par neviendabīgu un pretrunīgu, taču, neraugoties uz to, šķiet, ka šis darbs paliks atmiņā uz ilgāku laiku.
Uzreiz jāteic, ka šajā operā mūzika, savijoties ar teatrālo un sižetisko kontekstu, nemaz necenšas ieņemt galveno un noteicošo lomu. Zinot Kristapa Pētersona oriģinālo vairākos (bet nebūt ne visos) skaņdarbos izmantoto pieeju mūzikas tematiskā materiāla organizācijā, kur katram elementam tiek atrasta precīza, intelektuāliem spēles noteikumiem atbilstoša vieta, kļūst skaidrs, ka operas skaņuraksts, visticamāk, veidots stingri strukturēti. Problēma tā, ka šajā gadījumā komponista radošās idejas mākslinieciski izteiksmīgu un spilgtu iedzīvinājumu atradušas tikai daļēji – 13 instrumentiem rakstītajā partitūrā daudzas nianses un plašāka mēroga izvērsumi izskatās labi uz papīra, taču realitātē izklausās visai nedzīvi. Savukārt vokālajām partijām nenāk par labu svārstīšanās starp divām galējībām – ekstrēmi sarežģītiem lēcieniem, pasāžām un ilgstošām melodeklamācijām vienā toņkārtā. Te gan atbildība gulstas arī uz libretistu Sergeju Timofejevu, kurš vienā cēlienā gribējis pateikt visu – sākot ar Padomju Savienības politiskās paradigmas izmaiņām vairāku gadu desmitu griezumā un beidzot ar Mihaila Tāla privātās dzīves detaļām. Tajā pašā laikā nav noliedzams, ka operas otrā puse izklausās jūtami pilnskanīgāka, atraisītāka un emocionāli piesātinātāka par pirmo. Tembru partitūrā ir virkne veiksmīgu atradumu, piemēram, trompetei un bastrombonam piešķirtās funkcijas visā mūzikas audumā. Liela daļa solistu dziedājumu uzrunā ar intonatīvi neierastu izteiksmi, trāpīgiem pavērsieniem un spraigu pārdzīvojumu klātesamību.
Novērtējot operdziedātāju ieguldīto darbu, kā rezultātā mūzikas vokālās līnijas šajā izrādē ieguvušas adekvātu melodisko un ritmisko veidolu, vienlaikus jāatzīmē, ka viņu priekšnesumā ne viss ir izdevies tik labi, kā varētu gaidīt, un šis uzvedums noteikti būtu pelnījis kāda izcila viesmākslinieka līdzdalību. Šajā sastāvā nācās sastapties ar stipri dažādas kvalitātes sniegumu – ja Andra Lapiņa uzstāšanās jānosauc par muzikālā un skatuviskā ziņā pompozu un nebaudāmu, tad sieviešu lomu interpretācijas raksturojamas kā daļēji panākumi – soprāni Dana Bramane un Gunta Davidčuka-Gelgote kopā ar mecosoprāniem Ievu Paršu un Baibu Berķi savās vokālajās partijās iejutušās gana stabili, tomēr var manīt, ka skaņuraksta komplicētības pakāpe soprāniem izrādījusies grūti pārvarama. Savukārt mecosoprānu veikums atstāj priekšstatu par emocionāli pārāk vēsu izteiksmi un ierobežotu māksliniecisko tēlu loku. Solistu devums vīriešu balsīm rakstītajās lomās kopumā pārliecināja vairāk – Kalvis Kalniņš un Juris Ādamsons operas uzvedumā saistīja ar dziedājuma izteiksmīgumu, lokanību un vijīgumu, taču visspožākais bija Armands Siliņš, viņa interpretācijā spilgti iezīmējoties gan tembrālai individualitātei, gan priekšnesuma artistiskumam. Instrumentālistu ansamblis divu diriģentu – Aināra Rubiķa un Atvara Lakstīgalas – vadībā veiksmīgi tika galā ar partitūras daudzdimensionālo izklāstu, kolorītāk ieskanoties vairāk pūšaminstrumentu nekā stīgu paustajam nianšu spektram.
Viestura Meikšāna sasniegumi Kristapa Pētersona operas režijā galvenokārt izpaužas divos aspektos – plašas asociatīvās telpas radīšanā un viengabalainas mākslinieciskās dramaturģijas izveidē. Operas plūdumā īpaši izceļas neparasti spēcīgā epizode ar skatuves priekšplānā esošo galdu salūšanu asimetriskās figūrās, šai metaforai akcentējot iepriekš valdošās totalitārās nospiedošo baiļu atmosfēras iziršanu. Tālākajā izrādes gaitā brīvības un neprognozējamības sajūta pakāpeniski, bet neatgriezeniski pieaug – un ar šādu izteiksmes līdzekļu palīdzību atklātā Mihaila Tāla personība režisora versijā apbur un fascinē. Par lielisku ideju saucama arī trombonista un šaha eksperta Boļeslava Voļaka iesaistīšana operas stāstījumā, viņam ātri vien pametot šauros “sporta komentētāja” ietvarus un uzņemoties aktīvu lomu izrādes emocionāli iedarbīgāko ainu atklāsmē. Simbolisku jēgu šajā izrādē ieņem mākslinieku Mareunrols veidotie kostīmi. Tāpat arī režisora Reiņa Suhanova būvētajai skatuviskajai telpai piemīt konceptuāla precizitāte, uzveduma pēdējās ainās ar smalkos mājienos ietērptu detaļu palīdzību operas vēstījumu arvien vairāk cilvēciskojot.
“Mihails un Mihails spēlē šahu” pieder pie darbiem, kurus vērts vispirms iepazīt, pēc tam kādu laiku apdomāt un tad atgriezties pie tiem vēlreiz.
Uzziņa
Opera-lekcija “Mihails un Mihails spēlē šahu” Latvijas Nacionālās operas Jaunajā zālē
Komponists: Kristaps Pētersons, diriģenti: Ainārs Rubiķis, Atvars Lakstīgala, režisors: Viesturs Meikšāns, scenogrāfs: Reinis Suhanovs, kostīmu mākslinieki: MAREUNROL’S, libretists: Sergejs Timofejevs.
Lomās: Dana Bramane, Armands Siliņš, Juris Ādamsons, Ieva Parša, Andris Lapiņš, Baiba Berķe, Kalvis Kalniņš, Gunta Gelgote.
Tuvākā izrāde: 21. martā.
Vārds skatītājiem
Armands Kalniņš, Alberta koledžas studiju programmas direktors, lektors: “Viens no pārliecinošākajiem eksperimentiem Latvijas teātros ļoti ilgstošā laika posmā. Izrādē ir vairāki pārdomu loki. Vispirms – idejiski: par prāta (Botviņņiks) iespējām, salīdzinot ar intuīciju un iedvesmu (mākslu, Tāls). Politiski spēcīga izrāde, atklājot, ka sports/šahs, kā izrādās, ir spēcīgs un gudri apzināts politiskās cīņas ierocis, tātad kļūdaina ir doma, ka sportu un politiku nevajagot jaukt kopā. Diemžēl pat apolitisks sports (māksla) bieži kalpo politikai. Lielisks stils/noformējums. Dokumentāli pārliecinoši.”
Agnese Vucina, studente: “Iestudējums bija interesants un izglītojošs, jo iepriekš neko par konkrēto šaha partiju nezināju. Tā kā nezinu krievu valodu, lasot titrus, daudz ko no uz skatuves notiekošā gan palaidu garām. Pati šahu spēlēt protu, tāpēc attēlotās ainas uz fonā esošā šaha galda principā sapratu. Mani gan šī izrāde sāka muzikāli nogurdināt. Apbrīnoju, kā var tādas instrumentālās un vokālās partijas iemācīties un vēl salikt kopā. Tomēr vēlējos kaut vienu saprotamāku melodijas motīvu. Man tiešām ļoti patika, ka iestudējumu diriģēja divi diriģenti – uz skatuves notiekošais bija it kā viņu savstarpējā šaha spēle.”
Sagatavojusi IEVA GRŽIBOVSKA
