Foto – Austra Helēna Žaggere/LETA

“Lēkšu Daugavā!”. Pašnāvību sērga starpkaru Latvijā 4

Jaunākā žurnāla “Planētas Noslēpumi” numurā Viesturs Sprūde, izpētījis Latvijas starpkaru laiku presi, rak­sta par kādu skumju cilvēcisku problēmu. “Nošāvies students”, “Sazāļojusies kalpone”, “Pašnāvības nerimstas” – tie ir tipiski 20. gadu Latvijas preses virsraksti – par “pašnāvību sērgu” kā problēmu Latvijā sāka runāt 20. gadsimta 20. gadu sākumā. Latvijā tad bija aptuveni 1,5 miljoni iedzīvotāju, un izrādījās – gada laikā pašnāvības izdara gandrīz 300 personu (mūsdienās pēdējos gados aptuveni 380).

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
TESTS. Jūsu īkšķu novietojums, sakrustojot pirkstus, atklāj daudz par jūsu personību 17
Veselam
7 produkti, kas visiem šķiet veselīgi, taču patiesībā tādi nav 16
VIDEO. “Vai tu zināji, ka krāpniekam nemaz nav svarīgi, vai tev kontā ir vai nav nauda?” Padoms kā pārbaudīt, vai krāpnieki uz tava vārda nav paņēmuši kredītus 4
Lasīt citas ziņas

Daudzi savu traģisko lēmumu skaidroja ar “dzīves apnikumu”, ar ko tolaik saprata apmēram to pašu, ko mūslaikos ar depresiju. Ekonomiskās krīzes apstākļos uz drūmām domām varēja pamudināt darba zaudējums. Siguldas pagasta darbvedis Kārlis Zariņš 1930. gada 13. martā metās zem vilciena, jo bija pienācis brīdis šķirties no darba. Jāpiebilst, neatkarīgās Latvijas valsts laikā sabiedrība daudz iejūtīgāk nekā pirms Pirmā pasaules kara izturējās pret pašnāvību gadījumiem bezcerīgu darba meklētāju vidū, piemēram, 1914. gada 22. maija “Latviešu Avīzes” rakstīja: “Redzams, še ir plānā galdiņa urbēji, kuri labāk lec Daugavā nekā iet uz laukiem, kur darba un maizes gana.”

Tikmēr uzņēmēju aprindās arī pēc kara vēl bija dzīvs “veco laiku” goda kodekss, kas nozīmēja, ka parāda neatdošana grauj reputāciju. Jaunās krīzes gados ne viens vien tirgotājs vai ražotnes īpašnieks padarīja sev galu, apjaušot, ka nespēj vairs nokārtot finansiālās saistības. 1924. gada decembrī tirgotājs Maksis Želviņš mēģināja noindēties, iedzerot līdzi paņemto opija tinktūru, kad viņa kreditors, arī tirgotājs, atteica pagarināt termiņu 40 tūkstošu Latvijas rubļu atmaksai. Pašnāvības motīvi bija arī nelaimīga mīlestība, neuzticība, vecāku bargums. Piemēram, 1933. gadā avīze “Pēdējā Brīdī” raksta par 15 gadus veco Skaidrīti, kura tik ļoti mīlējusi kino, ka kinoteātrī gribējusi pavadīt visu dienu. Tā dēļ izcēlies konflikts ar māti, kas noslēdzies ar Skaidrītes ielēkšanu Daugavā. Meiteni izglāba zvejnieki, taču viņa solījusi nākamreiz nošauties…

CITI ŠOBRĪD LASA

Lielu sabiedrības uzmanību izraisījis gadījums 1929. gadā Nacionālās operas izrādes “Geiša” laikā. Pirms 1. cēliena beigām 32 gadus vecais Alfrēds Žīgurs meties pāri balkona malai, krītot aizķēries aiz žuburlampas, mirkli karājies, tad nokritis parterī uz galvas skatītājai, kafejnīcas īpašniecei Matildei Virbickai un viņas vīram Nikolajam. Ar pašnāvnieku viss bijis kārtībā, bet Virbicki nopietni cietuši. Sekojusi tiesāšanās.

Visu rakstu lasiet janvāra žurnālā “Planētas Noslēpumi”.