Kultūra
Kultūrpolitika

Patika latviskums. Lelde Stumbre vērtē gadumijas TV šovus 22


Vakara programmā iesaistītie LTV1 programmu vadītāji Reinis Ošenieks (no kreisās), Gundars Rēders un Uģis Joksts ar tās dalībniekiem sadarbojās viegli, saskanīgi un dabiski.
Vakara programmā iesaistītie LTV1 programmu vadītāji Reinis Ošenieks (no kreisās), Gundars Rēders un Uģis Joksts ar tās dalībniekiem sadarbojās viegli, saskanīgi un dabiski.
Publicitātes (Jāņa Spigovska) foto

Sagaidot Latvijas valsts simtgades gadu, visi trīs mūsu nacionālie TV kanāli, kuri piedāvāja Vecgada vakara svētku koncertus, laimīgā kārtā cits no cita diezgan būtiski atšķīrās, bet visiem trim bija arī kāda patīkama kopīga iezīme, kas netika novērota iepriekšējos gados, – latviskums.

Koncerti skanēja latviešu valodā, uzstājās latviešu mūziķi, tika dziedātas neskaitāmas latviešu dziesmas, par ko klusībā varējām atzinīgi pamāt ar galvu – mums ir daudz skaistu dziesmu, labu mūziķu un dziedātāju.

Vecgada vakars aizvien saistās ar ko īpašu – cerību, ka kopā ar gadskaitli patiešām kaut kas mainīsies un līdz ar 1. janvāra rītu sāksies jauna dzīve. Televīzijas programmas dara, ko var, lai pāreja būtu pēc iespējas nesāpīgāka – katra cenšas pārsteigt ar izdomu un fantāziju, lai noturētu un uzmundrinātu skatītāju. No vienas puses, izklaidējošās lielākajai daļai skatītāju parasti ir fons ballītei, tomēr ir arī Jaungada sagaidītāji, kas mierīgi sēž, ieklausās un… vērtē.

“Tāda sajūta, ka Latvijas simtgadi esam jau nosvinējuši, jo 2017. gadā par to tika runāts nepārtraukti un visos iespējamos veidos,” drosmīgi izteicās Jānis Skutelis. Jā, iespējams, ka tā, tomēr šogad svinēsim Latvijas jubileju un mūsu valsts godam pelnījusi, lai to godam sagaidītu.

Latvijas Televīzijas galvenais kanāls, grozi kā gribi, tomēr ir LTV1, tādēļ neapzināti no tā tika gaidīts visvairāk, un tas nepievīla. Jau reklāmas rullītis ar TV vecmeistaru Andreju Volmāra kungu, kurš patiešām izskatījās pēc kunga – elegants, augstprātīgs, mērķtiecīgs – iedvesmoja jau labu laiku pirms Vecgada vakara, neuzbāzīgi un noslēpumaini solot ko interesantu. Programmai bija dots arī pietiekami viegls nosaukums “Izteikti izklaidējoša programma “Vēl laimīgāku Jauno gadu!”” un vakara veidotāji – scenārists – pieredzējušais dramaturgs Kārlis Anitens un režisors Intars Rešetins – to veidoja labas gaumes robežās. Mēs, latvieši, bieži vien sūrojamies un spriežam par to, ir vai nav gaumīgi. Šoreiz – patiešām bija. Sarunas vadītāju starpā un ar viesiem risinājās viegli un nepiespiesti, asprātības vai joki uzlidoja gaisā kā raibi tauriņi, muzikālie priekšnesumi iegūla savās īstajās vietās, pārejas no vienas tēmas uz otru bija nemanāmas un dabiskas. Skatoties Vecgada koncertus, ko dara praktiski visi (vai nu ar vienu aci, vai abām), neizbēgami notiek arī stingra vērtēšana: kāds ir noformējums, kas notiek uz skatuves, kādi tērpi, frizūras… Skatītājiem ir tā priekšrocība, ko televīzija pati radījusi – viņi ievēro un kritizē katru sīkumu! Šoreiz, vērojot LTV1 vakara programmu, pārņēma gandrīz kā neticīgs pārsteigums – viss bija gandrīz ideāli! Programmā tika iesaistīta LTV1 programmu vadītāju komanda, un trīs elegantie vīrieši – Uģis Joksts, Gundars Rēders, Reinis Ošenieks – darbojās viegli, saskanīgi un dabiski – katrai sievietei bija kur acis pamielot. Bet arī sieviešu vadītāju trio – Eva Johansone, Linda Krūmiņa un Zane Daudziņa – bija uzdevumu augstumos. Scenārists bija parūpējies arī par gaumīgām vakara izklaidēm – testiem, konkursiem, laimes ratu, kā arī, protams, Andreja Volmāra ierašanos dažādās svinību vietās Latvijā, kur viņš tikās ne tikai ar parastajiem sarunu biedriem māksliniekiem, bet dažādiem cilvēkiem. Prātā palikusi viņa nepiespiestā ierašanās lauku ballītē Koknesē.

Saistītie raksti

Tikmēr kanālā “TV3” uz visai dīvaini iekārtotās skatuves ar diviem baltiem leduslāčiem rosījās humora raidījuma komanda “Savādi gan”. Baltie lāči, no kuriem viens, lielākais, tā drusku kustināja galvu, laikam gan bija novietoti uz skatuves tieši tādēļ, lai mēs intensīvi visu vakaru prātotu – kādēļ tieši tie? Kāds skatītājs domīgi izteica pieņēmumu: varbūt, lai latvieši neaizmirstu, kur atkal var nokļūt… Vakara režisors un scenārists Viesturs Dūle jau agrāk sadarbojies ar “Savādi gan” komandu. Tomēr šoreiz bija sajūta, ka, atkārtojot šo humora raidījumu un nostādot tā varoņus visa vakara centrā, diemžēl apstiprinājās vecu vecā patiesība, ka filmas turpinājums gandrīz nekad nav tik labs kā oriģināls. Vakars likās… pārāk garš. Šķiet, ja “Savādi gan” humoristiskie skeči būtu iekļauti vakara gaitā kā atsevišķi priekšnesumi, tie sasniegtu savu mērķi labāk un precīzāk. Humora skeču galvenā īpatnība ir to lakonisms, bet šajā gadījumā dialogi brīžiem bija pārāk gari (sevišķi ar An­dra Freidenfelda piedalīšanos apģērbu veikalā un kafejnīcā). Tāpat nepameta sajūta, ka Vecgada vakarā, sagaidot Latvijas simtgades gadu, ne pārāk gribas mūsu zemīti atkal un atkal kritizēt un izsmiet. Protams, ne viss vēl pie mums ir kārtībā un gan jau arī šajā gadā atklāsies visādas nebūšanas, tomēr Vecgada vakars ir brīdis, kad cerība uz labu ir vislielākā. Tomēr “Savādi gan” neļāva ne mirkli atvilkt elpu un bakstīja ar pirkstu: re, šitas vēl ir bezjēdzīgi un šeit jūs arī tiksiet apkrāpti… “Savādi gan” komandai noteikti nevar pārmest humora sajūtas trūkumu, tomēr šajā vakarā gribējās sajust arī kaut ko siltu, mierinošu un pat stabilu, nevis tikai to, ka dzīve to tik vien dara kā mūs bezgalīgi “uzmet”. Tādēļ atļaušos pārfrāzēt šī vakara logo: “Gribējām, kā agrāk, iznāca, maigi izsakoties… savādi.”

LNT televīzija priecēja skatītājus ar pavisam cita veida koncertu “100 dziesmas līdz Latvijas simtgadei” – tiešraidi no 11. novembra krastmalas, ko bija atbalstījusi Rīgas dome, par ko ne mirkli nedrīkstējām aizmirst. Rīga tika slavināta un pieminēta visos veidos. Tas tomēr netraucēja, jo koncerts bija veidots it kā vienkārši, to vadīja dramaturgs Kārlis Anitens, pār mūziķiem un vadītāju maigi lidinājās kaut kas līdzīgs sniegpārsliņām, un dziesmu klāsts viļņojās pāri kā pazīstama, silta straume. Likās gandrīz neiespējami, ka tiks atskaņotas simt dziesmas, tomēr tas notika, veiksmīgi tās apvienojot tādos kā popūrijos. Skatoties koncertus 11. novembra krastmalā, gandrīz vienmēr pārņem nožēla, ka slinkums vai aizņemtība nav ļāvusi atkal piecelties un doties laukā. Sanākušo gaišās sejas un mākslinieku uzstāšanās radīja sajūtu – jā, mēs esam! Laimīgie, priecīgie un cerību nesošie latvieši, kas mīl savu zemi, nekad to nepametīs, un šis gads būs labākais mūsu dzīvē!

LA.lv