Mobilā versija
Brīdinājums +4.4°C
Urzula, Severīns
Sestdiena, 21. oktobris, 2017
29. septembris, 2017
Drukāt

Ināras Liepas sapnis par leļļu muzeju (3)

Foto - Andris OzoliņšFoto - Andris Ozoliņš

Ināra Liepa nu jau vairāk nekā 20 gadus veltījusi profesionālas leļļu mākslas attīstībai.

Pirmo pastāvīgo dzīves pieredzi bērns iepazīst ar lietu un rotaļu starpniecību. Vienā vārdā – ar rotaļlietām. Un tās visbiežāk ir lelles.

Leļļu gatavošanas māk­sla ir gadu tūkstošiem sena mistērija. Piemēram, kolekcijās saglabājušās 1800. gadā radītās mehāniskās rotaļlietas, kuras staigā un met kūleņus. Un kas tad ir robots, ja ne saprātīga (vai pusprātīga) lelle? Arī modes industrijas pirmsākumos pirmās modes demonstrētājas nebija vis tievas meitenes, bet tieši lelles, kuras apģērba modīgās drānās un vadāja apkārt pa Eiropu, lai dāmas varētu iepazīties ar jaunākajām modes tendencēm.

Tam, ka leļļu māk­sla Latvijā nav zudusi, lielā mērā jāpateicas māksliniecei Inārai Liepai, kura nu jau vairāk nekā 20 gadus veltījusi profesionālas leļļu mākslas attīstībai. Piedevām aktīvi iesaistot procesā savu vīru Uldi un meitu Santu, kas jau pati izaugusi par atzīstamu mākslinieci.

Ar “Paiju” līdz Eiropai

Tagad jau grūti pateikt, kurā brīdī tas “leļļu trakums” sākās. No savas bērnības autentiskajām rotaļlietām pašai māksliniecei saglabājies tikai grabulītis. Senā ģimenes fotoatēlā redzams, ka viņa sēž ar lielu vācu lelli klēpī. Vēl no savām lellēm Ināra atceras lielu, kustīgu koka sienāzi un milzīgu dabiskās ait­ādas lāci, īstu pagrīdes čigānu roku darba šedervu, kādu retums varēja ieraudzīt Centrāltirgū.

Pabeigusi Latvijas Mākslas akadēmiju, Ināra kopā ar dzīvesbiedru Uldi deviņdesmito gadu sākumā izveidoja leģendāro leļļu veikaliņu “Paija”, kas atradās Audēju ielā Vecrīgā. Tur varēja iegādāties māk­slinieces ar rokām darinātās mīkstās rotaļlietas, ar kurām nu jau ir spēlējusies krietna daļa no rīdzinieku jaunās paaudzes. Nākamais mākslinieces projekts bija Leļļu mākslas muzejs – pirmais pasākums jaunajās telpās notika Muzeju naktī. Tad arī tika atvērts unikāls “Leļļu doktorāts”, kurā konsultēja leļļu saimniekus, kā arī ārstēja un operēja slimās rotaļlietas.

Tomēr pastāvīgas telpas Rīgas centrā ir dārgas, un no 2012. gada muzejs uzsāka savu “Kofermājas ceļojumu”, kura laikā ar lellēm iepazīstināja krietni lielu auditoriju Latvijā un ārpus tās. Nākamais māk­slinieces solis bija Eiropas profesionālās leļļu mākslas festivāla rīkošana, kas pulcē izcilākos leļļu meistarus no daudzām pasaules valstīm. Pirmais notika 2014. gadā, nākamais jau būs piektais.

Lelles valsē

Kad Ināra sāka gatavot jauno leļļu kolekciju, viņa daudz klausījās mūziku, it īpaši Emīla Dārziņa “Melanholisko valsi”. Šo šedevru māksliniece klausījās vēl un vēl. Tēli veidojās viegli un darbs sagādāja lielu prieku. Nosaukums jau bija gatavs – “Iedvesmas valsis”.

Leļļu izgatavošanai tika izmantots jaunais kompozītmateriāls “Acril One”. Tam ir ļoti patīkama virsma ar ļoti dabisku izskatu. Vispirms leļļu galvas (tāpat arī rokas) prototipu izveido no plastilīna. Veidošanai izmanto speciālus profesionālos rīkus, jo darbs ir ļoti smalks. Acis. Lūpu kaktiņi, mīmika… Tas viss jāizveido miniatūrā. Tad galvu atlej ģipsī un vēl piestrādā. Nu galvas modelis ir gatavs un to var atliet akrilā. Šim nolūkam izmanto gēla formu, kuru papildina ar ģipsi. Formu var izmantot vairākkārt. Tad lelles galviņu nopulē un sāk būvēt lelli.

Veidojot tērpus un galvas, tika izmantotas vecas mežģīnes, visdažādākie audumi un dabas materiāli, koks, lapas, saknes miza… Viss materiālu klāsts tika pārskatāmi nokrauts darbnīcā un Ināra gaidīja “klikšķi” – ideju, kā rīkoties. Citreiz doma atnāca sapņos, kad ikdienas steiga netraucēja. No rīta atlika tikai naktī nosapņoto realizēt materiālā. Kolekcija jau ir paviesojusies vairākos muzejos un tika eksponēta Leļļu mākslas festivālā, kas bija veltīts modernajām tehnoloģijām.

Kur būs leļļu galvaspilsēta?

Lielais mākslinieces sapnis ir Latvijā izveidot augsta līmeņa leļļu muzeju. Vabūt uzreiz ne tik grandiozu kā Londonas bērnības muzejs, bet varbūt vēlāk… Mākslinieces ilggadējā pieredze, gan veidojot savu muzeju, gan strādājot ar vadošajiem pasaules klases leļļu māksliniekiem, ļautu šādu muzeju nokomplektēt pasaules līmenī un izveidot neapšaubāmi pievilcīgu tūrisma apskates objektu. Piemēram, igauņi Tartu pilsētā Leļļu muzeja vajadzībām atvēlējuši jau četras mājas, kurās būs leļļu teātris, seno leļļu ekspozīcija, mūsdienu leļļu ekspozīcija, papīrlelles, Teddi lācīši, leļļu mākslas ekspozīcija, leļļu darbnīcas un sazin kas vēl. Cerams, arī kāda pragmatiski domājoša Latvijas pašvaldība šo ideju atbalstīs…

“Nekad nevajag pirms laika bēdāties. Dažreiz izeja no šķietamas bezizejas izrādās tikai pacelšanās jaunā pakāpē!” smaida māksliniece.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Mūzejā ir jābūt arī leļļiem, jo vienas pašas lelles var sajukt prātā.

Draugiem Facebook Twitter Google+