Sports
Futbols

Lēmums nāca viegli – Edgars Gauračs par futbolista karjeras beigšanu0


Edgars Gauračs savos futbolista gados spēlējis Itālijas, Rumānijas, Moldovas, Krievijas un Šveices klubos, bet karjeras beigas aizvadīja dzimtenē.
Edgars Gauračs savos futbolista gados spēlējis Itālijas, Rumānijas, Moldovas, Krievijas un Šveices klubos, bet karjeras beigas aizvadīja dzimtenē.
Foto: Juris Kalniņš

“Esmu laimīgs par savu karjeru,” atzīst futbolists Edgars Gauračs. Viens no vizuāli spilgtākajiem Latvijas spēlētājiem, kurš jaunībā izcēlās ar atraktīvām darbībām laukumā, bet vēlāk kļuva par spilgtu un radošu personību arī ārpus tā. Nu jau divus gadus viņš Jūrmalas komandā “Spartaks” bumbas spēli apvieno ar ģenerāldirektora amatu, bet sestdien “Skonto” stadionā pret čempioni “Riga FC” 31 gada vecumā aizvadīs savu atvadu maču.

Edgars ir Rēzeknes futbola audzēknis un 17 gadu vecumā pārcēlās uz Itāliju, uzsākot gaitas kluba “Ascoli” sistēmā. Spēlējis arī Rumānijā, Moldovā, Krievijā, bet 26 gadu vecumā atgriezās Latvijā, pievienojoties Jūrmalas “Spartakam”. Nākamo mēģinājumu ārzemēs, Šveicē, izjauca smaga trauma jau otrajā spēlē. Dzimtenē spēlējis arī FK “Ventspils” un FK “Liepāja”. Latvijas izlasē 22 spēlēs guva piecus vārtus.

Paskatoties tavos pases datos, šķiet, ka varētu vēl spēlēt un spēlēt. Kāpēc liec punktu karjerai?

E. Gauračs: Jau no 2017. gada “Spartakā” strādāju arī par ģenerāldirektoru, un ir ļoti sarežģīti to apvienot ar spēlēšanu. Bija jāizlemj, kā virzīšos tālāk. Tagad pieņemts lēmums par leģionāru limita palielināšanu, un es vēlos redzēt spēcīgu virslīgu, lai nav laukumā tādi direktori kā es, kā Valmieras trenera asistents Gatis Kalniņš. Spēlēs labākie, treneriem nebūs tik daudz jādomā par to, kāda kuram futbolistam tautība. Domāju, ka mans laiks ir pienācis.

Tev tas bija sarežģīts lēmums?

Šobrīd šķiet, ka viegls, jo esmu ļoti noguris no pienākumu apvienošanas un ar prieku beigšu karjeru, lai koncentrētos darbam futbolā citā statusā. Es gan nezinu, kas būs, kad pamodīšos 10. novembrī – varbūt izjūta mainīsies.

Šosezon esi nopelnījis divas sarkanās kartītes, kas ir tikpat daudz kā iepriekšējos desmit gados kopā. Vai tās var saukt par pēdējām emocijām?

Mentāli šis ir ļoti grūts gads, jo sēžu uz diviem krēsliem. Emocionāli pats sevi nepazīstu, karjerā neesmu bijis agresīvs. Otrs iemesls: ļoti daudz tiesnešu kļūdu. Virslīgas līmenis izaudzis, bet tiesneši diemžēl izšķir spēļu rezultātus, daudz­reiz esam zaudējuši, un viņi paši pēc tam atzina, ka kļūdījušies, bet punktus neviens tāpēc neatdod.

Vēl pērn pavasarī tevi izsauca uz Latvijas izlasi. Tobrīd biji labā formā?

Arī šīs sezonas sākumā fiziski un morāli biju gatavs apvienot, vidusdaļā pat regulāri guvu vārtus, šosezon – četrus, bet ar katru mēnesi kļūst arvien grūtāk. Aleksandrs Starkovs, tā brīža izlases galvenais treneris, zina, ka uz mani vienmēr var paļauties, ka neatteikšu, piemēram, kluba dēļ. Pat spēlējot Sibīrijā, Krasnojarskā, es braucu uz izlasi, lai gan Krievijas nacionālajā līgā nebija pauzes. Man izlase bija ļoti svarīga. Kad 2017. gadā man piedāvāja kļūt par “Spartaka” ģenerāldirektoru, sapratu, ka tas ir viss, domāju – uz izlasi vairs nesauks, un pats sev jau tad pieliku punktu.

Atvadas, ja tā var teikt, gan sanāca neizteiksmīgas – 0:1 gan pret Gibraltāra, gan Dienvidkorejas izlasi.

Starkovs mēģināja paņemt dažus pieredzējušos un jaunos, viņam vajadzēja vairāk laika, bet trenerim uzreiz prasa rezultātu. Tā arī šodien ir mūsu problēma. Domāju, ka nākamajam izlases vadītājam jāpateic, ka tagad vajag nevis rezultātu, bet ilgtermiņa plānu, lai mainītu visu sistēmu, iespēlētu jaunos un domātu par attīstību.

Vai Slavišam Stojanovičam tādu plānu neredzi?

Neredzu absolūti, man ir ļoti daudz jautājumu par spēli, par kandidātiem. Nevēlos apstrīdēt trenera darbu, tomēr man ir savas domas. Viņš grib rezultātu, bet pat tad, ja uzvarēsim kādā spēlē, kas būs tālāk? Sitam bumbu uz priekšu, nevaram trīs četras piespēles iedot. Mums ir daudz jauno talantu, viņiem vajag pieredzi, lai sāktu spēlēt.

Vajag treneri, kurš māk strādāt ar jauniešiem, pilnīgi atjaunot izlases sastāvu, klāt pielikt tikai dažus pieredzējušos, kas viņiem palīdzētu.

Jābeidz tā ņemšanās ar simts spēlēm izlasē. Esmu ļoti priecīgs par to, ka mums ir tādas leģendas, kas sasniegušas tādu robežu, bet sanāk, ka citi tikmēr gaida un sāk spēlēt 28 gadu vecumā.

Kādas tev ir izjūtas un pārdomas par savu karjeru?

Bija gan lieliskas sezonas, gan ne tik labas. Guvu divas ļoti nopietnas traumas, pēc kurām bija sarežģīti atgriezties. Esmu apmierināts, spēlēju daudzās valstīs, daudz ko pieredzēju, iepazinu ļoti dažādus trenerus. Esmu laimīgs par savu karjeru.

Kura komanda īpaši paliks sirdī?

Maskavas “Torpedo”. Parasti ārzemju komandās nospēlē divas trīs sezonas un pēc gada tevi jau aizmirst. Tas ir normāli. Nezinu, kāpēc, bet “Torpedo” mani atceras, viņu fani brauc uz spēlēm Jūrmalā, katru mēnesi saņemu kādu dāvanu. Nospēlēju tur divas sezonas. Bija iespēja jūnijā Maskavā piedalīties “Torpedo” mačā pret pasaules vecāko klubu “Sheffield”. Gandrīz nokavēju, jo stadionā pa ceļam uz ģērbtuvēm visi gribēja parunāties – gan jaunieši, gan cilvēki pēc 60. Kā viņi var mani atcerēties? Fantastiski.

Man šķiet, ka tu pats arī tur ļoti organiski juties, atceroties kaut vai tevis filmētos videoklipus ar komandas spēlētāju līdzdalību.

“Torpedo” katru sezonu daudz kas mainījās – treneri, spēlētāji. Ar videoklipiem gribēju palīdzēt pacelt komandas garu.

Tu jau zini, ka turpināsi darbu Jūrmalas “Spartakā” vai esi atvērts citiem piedāvājumiem?

Domāju, ka turpināšu “Spartakā”, nav laika domāt par kaut ko papildus. Mans projekts “Future football Latvia”, ko izveidoju, lai palīdzētu attīstīt bērnu futbolu, tagad vairs strauji neattīstās, jo klubā ir ļoti daudz darba. Sākums bija diezgan straujš – vairāk nekā desmit Latvijas pilsētās, bija treniņi Kazahstānā. Sapnis par futbola skolas izveidošanu kopā ar brāli jo­projām ir dzīvs, bet viņš arī tagad strādā mūsu klubā, un tas ir darbs režīmā 24/7.

Vai daudzajiem “Spartaka” leģionāriem tu esi ne tikai kā priekšnieks, bet arī kā tēvs vai brālis?

Saistītie raksti

Mums šogad ir ļoti daudz jauniešu – 18 līdz 20 gadu vecumā. Esam ierīkojuši bāzi, kur viņi dzīvo, te ir arī ofiss, un esmu kopā ar viņiem no rīta līdz vakaram. Ar šiem spēlētājiem daudz jāstrādā ne tikai futbola laukumā, bet arī ārpus tā – jārunā, jāstāsta. Esmu kā vecākais brālis. Runāju angliski, itāliski un tagad sāku apgūt franču valodu. Man valodas ļoti patīk, gribu iemācīties, jo ir daži spēlētāji no Senegālas, bija arī no Francijas.

Kā klājas tavam dēlam Enriko?

Viņam ir 11 gadi, trenējas klubā “Metta”, diezgan labi sanāk, centra pussargs, gudrs. Jau no pirmajiem gadiem ļoti iepatikās futbols, trenējās arī tad, kad spēlēju Maskavā, Šveicē. Man prieks uz viņu skatīties.

LA.lv