Latvijā
Politika

Lēnās reakcijas komisija 15

Saeimā notiek “oligarhu sarunu” parlamentārās izmeklēšanas komisijas sēde, kurā spriež par žurnālistu un redakcijas atbildību par sniegtās informācijas patiesumu. Foto – LETA

Ingunas Sudrabas vadīto Saeimas “oligarhu lietas” parlamentārās izmeklēšanas komisiju pamazām izdodas pielauzt, ka žurnālā “Ir” publicētie izvilkumi nav vis literārā pēcpusdienā lasāma liriska “Pastariņa dienasgrāmata”, bet skarbā dokumentālā proza. “Rīdzenes” viesnīcā runāja, ko ielikt, kuru aizfīrēt no amatiem un ka tas atmaksāsies x stundā, pietiekami daiļrunīgi kārtoja un bīdīja politekonomiskās štelles. Tam jādod politisks vērtējums, lai oligarhus atvēsinātu kalt varenus plānus un vara tomēr tiktu ielikta tautas, nevis šauru grupējumu rokās.

Pat daļa Sudrabas komisijas locekļu jau nonākuši līdz atskārsmei, ka vismaz “Rīdzenē” runātā tonis ir “cinisks, augstprātīgs un aizvainojošs”. Kad arī kūtrākie deputāti iedziļināsies KNAB arhīvā pieejamā oligarhu lietas izmeklēšanas lasāmvielā, tad varbūt, kā saka, izraksies līdz saknei, un, kā avansē čaklais dep. Judins, kurš pacietīgi studē nepublicēto vielu, tur esot gan papildu detaļas, gan papildu pierādījumi.

Nu jau komisija ir tiktāl, ka daļa locekļu un konsultants Borovkovs atzīst, ka par sarunu autentiskumu nevajadzētu šaubīties. Deputāts Šics pēc 5 st. krimināllietas lapošanas pat sajuties “kā aplipināts” ar sliktajiem vārdiem, ko lietojuši Aināra Šlesera ciemiņi.

Tomēr, protams, vēlētājiem, kas ieinteresēti, lai komisija darbu pabeigtu ar konkrētiem rezultātiem, jāpaskubina deputāti, lai tie dotos pareizā, izmeklējošā virzienā, nevis krāmētos ar muļķīgām teorijām un pītos ar nekompetentiem eks-pertiem. Citādi paliks iespaids, ka Lembergam Saeimā vairāk sargu, nekā Ļeņinam bija Smoļnijā.

Vakardienas sēdē ar ielūgtajām žurnāla “Ir” pārstāvēm Nelliju Ločmeli un Indru Spranci klātesošie cerēja pastiprināti iztirzāt problemātiku “par žurnālistu atbildību par sniegtās informācijas patiesumu”, tomēr viešņas lietas pavērsa uz otru pusi – ka jāvērtē, ir vai nav notikusi amatpersonu noziedzīga rīcība, kad savtīgās interesēs shēmots un lemts par labu uzņēmumiem, kur īpašniekiem politiķiem slēpti pieder daļas, vai veiktas darbības, lai sakārtotu varu tā, lai valsti izmantotu privātām interesēm. Ločmele aicināja nedēvēt viesnīcas sarunas par “privātpersonu tērzēšanu”, jo tajās skarti jautājumi par politiku, sarunu partneri ir amatvīri, un viņi nebūt nedalās domās par tautas labklājības celšanu vai sabiedriski derīgu reformu veikšanu.

Deputātiem atkārtoti populāri skaidroja noklausītā publicēšanas apstākļus. Ka sabiedrībai nodota nozīmīga informācija, ko un kā spriež mūsu politiskās varas pārstāvji un ka publicētais saturs ir patiess. Publicējamā materiāla piegādātāji nav vēlējušies atklāt savu identitāti, tāpēc arī žurnālam “Ir” nav jādara zināmi laipno pastnieku vārdi. Vēl vairāk – informācijas avoti jāsargā. Deputātiem, kurus tomēr ļoti interesēja Šlesera dienasgrāmatu nodevēju personības, atklāja, ka, jā – par valsts noslēpuma glabāšanu atbildīgi ir noslēpuma glabātāji, savukārt žurnālisti ar pieejamiem materiāliem var rīkoties, kā uzskata par vajadzīgu, un tiks attaisnoti, ja rakstītais ir patiess.

“Ir” redaktore ieteica publiskot visus kriminālprocesa materiālus un savāktos pierādījumus, lai tauta spriestu, cik pamatota ir oligarhu lietas izbeigšana, un lai saprastu, kāpēc prokurori nav bijuši pārliecināti, ka ar lietu var iet uz tiesu. Ločmele vedināja komisiju dot slēdzienu, vai te nav pamats ģenerālprokurora atbrīvošanai no darba – vai nu sakarā ar nolaidību, vai ar prokuratūras kompetences un resursu trūkumu vai varbūt pat notikušu prettiesisku ietekmēšanu. Redaktores neatlaidību deputāti gan lāgā negribēja atbalstīt – neesot taču bijis nozieguma sastāva, krimināllietas materiālu likums aizliedz publicēt, un līdzīgās lietās apsūdzētie attaisnoti, jo tiesa svērusi pierādījumus, bet atzinusi par nepietiekamiem.

Deputātu veiktā izprašņāšanā loceklis Pimenovs tik sīki iztaujāja, kā gribētu precēt Nelliju – vai drīkst manipulēt ar sabiedrisko viedokli, bet palika rāmāks, kad uzzināja – nē, nedrīkst manipulēt. Bijusī “Dienas” darbiniece paziņoja, ka viss liecina, ka 3A oligarhi “Dienas” koncernu pārņēmuši slēptā veidā jau no 2009. gada un uz pajām apsaimnieko joprojām, bet Sudrabu ar saviem apakšniekiem izzināt ko sīkāk neinteresēja.

Lai gan bremzēti un kā pa celmiem, apstrīdot acīmredzamo kā “neuzticamus datus”, varbūt parlamentārās izmeklēšanas komisija arī pietuvojas pie taisnības, bet vilksviņzin, vai tā būs baltā, objektīvā vai pēc diktētā sagudrotā.

LA.lv