Uldis Tīrons
Uldis Tīrons
Foto – Evija Trifanova/LETA

Uldis Tīrons: Ļeņins piedalīsies savā nāvē 8

Piektdien, 20. oktobrī, Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrādi piedzīvos ULDA TĪRONA režisētā izrāde “Pēdējā Ļeņina eglīte”. Anotācijā norādīts, ka izrāde balstīta Ļeņina sanitāru 1923. gada piezīmēs un dienasgrāmatās. Kādēļ Uldis Tīrons izvēlējies tieši šādu tēmu, un vai izrādei ir kāda saistība ar Oktobra revolūcijas simtgadi – to jautāju pašam režisoram.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 24
Putins ir izmēģinājis jaunu “superieroci”, kādu pasaule “vēl nav redzējusi” 156
Kokteilis
Magnētiskās vētras 2024. gada aprīļa beigām – visbīstamākās dienas
Lasīt citas ziņas

Tā kā šogad aprit simt gadi kopš revolūcijas Krievijā, šķiet loģiski pieņemt, ka izrāde ar to saistīta…
Uldis Tīrons: Nebija saistīta, kamēr nesapratu, ka tāda sakritība būs. Tā varētu būt tāda liktenīga sakritība, bet izrādes iedvesmotājs drīzāk ir krievu vēsturnieks Mihails Gefters, kurš teicis, ka tādu cilvēku parādīšanās kā Ļeņins nozīmē noteiktas antropoloģiskas katastrofas tuvošanos. Tajā laikā gan Krievijā, gan visā pasaulē kaut kas katastrofāli mainījās, mēs joprojām dzīvojam to notikumu inercē un dzīvosim vēl stipri ilgi, turklāt tagad katastrofa ir kļuvusi acīmredzamāka.

Kādas ir redzamās pazīmes?
Pirmkārt šī antropoloģiskā katastrofa attiecas uz attieksmes maiņu pret vēsturi. Es piekrītu Gefteram, ka mēs dzīvojam jau pēc vēstures – mēs vairs neprotam dzīvot vēsturē, mums vairs nav nekādas vēstures, kurā dzīvot. Neviens vairs nevar iestāstīt, ka šī Latvija ir tās Latvijas, kas bija pirms kara, turpinājums. Es orientējos vairāk uz 20 līdz 30 gadus veciem jauniešiem, kuri paši nav padomju laikus pieredzējuši, viņiem ir tikai tā vēsture, ar ko baroti skolā – dažādas ideoloģiskas konstrukcijas, kas radītas, lai pamatotu šīs valsts pastāvēšanu. Bet reālā saite ar vēsturi, kas dzimtu tradīcijās, priekšstats par to, kādā vēsturē es gribu atrasties – turpināt savu vecāku lietu, sev nozīmīgu cilvēku lietu vai piedalīties politikā, vai darīt vēl ko citu – tā ir zudusi. Tagad ir tikai personiskās, individuālās iniciatīvas, galvenais – darboties savā lauciņā. Es nesaku, ka tas ir slikti, tā vienkārši ir.

CITI ŠOBRĪD LASA

Un arī attieksme pret vēsturiskiem personāžiem ir viens no rādītājiem, kā izpaužas cilvēka neiesakņotība, milzīgā mobilitāte. Esam pieņēmuši, ka ar tehniskajiem gadžetiem varam dzīvot nelielā lauciņā, ko paši radām ap sevi.

Domājot par cilvēku mobilitāti, šķistu, ka šis nav pirmais laikmets, kad cilvēki izrāvušies no dzimtas loka – Renesanse, piemēram.
Renesanse ir, iespējams, piemērs, bet toreiz tāda atvērtība bija tikai izmeklētam slānim, izglītotajiem, kamēr tas, kas notiek pašreiz, ir masu revolūcijas rezultāts. Es par masu revolūciju runāju kā par jēdzienu, kas ietver plašu cilvēku masu piedalīšanos politikā, iespēju piekļūt un patērēt civilizācijas labumus. Tas arī ir viens no antropoloģiskās katastrofas rādītājiem. Taču visbūtiskākais ir tas, ka cilvēks ir kļuvis pilnīgi citāds. Un viena no īpašībām ir sarautība ar vēsturi, mēģinājums celt vienmēr visu no sākuma.

Ļeņins ir viens no spilgtiem piemēriem – tipisks 19. gadsimta cilvēks. Viņam ir brīnišķīga ģimene, muižnieka izcelšanās un priekšrocības, viņš to visu pārsvītro, un mēs varam pajautāt – kā vārdā? Taisnīgas sabiedrības vārdā. Mēs no sava skatu punkta gudrām acīm skatāmies, kas no tā iznācis. Iespējams,– te es atkal pievienojos Gefteram, un par to arī izrāde, – Ļeņins mūža beigās saprata, kādās auzās viņš iebraucis. Pirmkārt, nekāda vispasaules revolūcija nenotika, bet Ļeņina mērķis jau bija tieši tā. Un otrkārt – sākotnēji Ļeņins piekrita dogmai, ka zemnieki nepieciešami tikai, lai viņus izputinātu, viņi nokļūtu pilsētās un taisītu revolūciju. Bet Ļeņins īstenoja milzīgās ļaužu masas sapni par zemi un faktiski kļuva par šī slāņa jauno caru.

Vai pats Ļeņins izrādē piedalās?
Piedalās, tikai dīvainā veidā – kā citu cilvēku uzmanības, rūpju objekts. Apmēram tā, kā mēs paši piedalāmies savā nāvē. Par pašu nāvi ir grūti jel ko jēdzīgu pateikt, bet domāt par to var un vajag.

Izrādes eglīte ir, pirmkārt, mitoloģisks tēls, par kuru nav īsti skaidrs, vai tā bija vai nebija. Ir leģendas par vairākām “Ļeņina eglītēm”, taču jāņem vērā, ka tie ir 20. gadsimta 20. gadi, kad aktīvi cīnījās pret reliģiju. Par kādām eglītēm var runāt? Kādā datumā? Taču ne Ziemassvētkos? Ir skaidri zināms, ka nākamajā dienā pēc Ļeņina nāves izpušķota eglīte patiešām atradās mājā, kurā viņš nomira, tas zināms no cilvēku atmiņām. Kas tur piedalījās? Kādā stāvoklī bija pats Ļeņins? Un par kādiem bērniem ir runa? Tas viss izskatās pēc pieslīpēta izdomājuma, lai Ļeņinu parādītu par lielo bērnu draugu. Šeit, tāpat kā daudzos citos pagātnes notikumos, mēs paši izdomājam to, kas bija. Mūsu priekšstati par Ļeņinu ir līdzīgi mūsu priekšstatiem par nāvi – mēs par to runājam pēc notikušā. It kā tas nebūtu par mums, it kā tas mūs neskartu. Mēs varētu godīgi atzīties, ka neko nezinām par nāvi. Un tikpat godīgi varam atzīt, ka neko nezinām par Ļeņinu.

Reklāma
Reklāma

Man šķita interesanti, ka abās izrādēs, ko esat iestudējis, ir zināms dzīru elements, kaut, protams, tās ir divas absolūti atšķirīgas pasaules, atšķirīgas dzīres.
Par šo es nevarētu teikt, ka tās ir dzīres, bet, jā, abām šīm izrādēm varētu piemērot žanru, ko varētu saukt par “mirušo sarunas dzīrēs”. Savā ziņā tādas ir arī Platona “Dzīres”, jo laikā, kad Platons tās rakstīja, lielākā daļa personu, kuras sarunājās, jau bija mirušas. Šajā gadījumā visu nedaudz sarežģītākā veidā kopā savieno apsvērums – ja mēs domājam, ka mūsu dzīve saistīta ar mūsu spēku domāt…

Kā Dekartam: es domāju, tātad eksistēju?
Nu, savā ziņā tā. Kad es no rīta pieceļos, es pēkšņi pamanu, ka pirmās minūtes piecpadsmit esmu grozījies, neko no notikušā neatceroties, un tikai kā rutīnas darbības varu pieņemt, ka esmu darījis to, to un to. Tad es kādā brīdī pieķeru sevi domājam, tas nozīmē – es atkal esmu. Ja mēs pieņemam, ka šis rīts liecina par mūsu dzīvi ikdienā, tad diezgan viegli varam secināt, ka mūs ielenc galvenokārt nedzīvi cilvēki un lielāko daļu savas dzīves mēs paši esam nedzīvi.

Man bija ļoti interesanti domāt, ka Ļeņins, kurš pēkšņi saprata, ka ar viņu pašu un viņa “lietu” kaut kas ir galīgi greizi, vēl cenšas kaut ko darīt, rakstīt pēdējās vēstules, mainīt attieksmi pret cilvēkiem. Savā “ielenkuma” stāvoklī, ar visu to, ka puse smadzeņu viņam jau bija izžuvusi līdz valrieksta lielumam. Pēdējā dzīves posmā viņš mēdza noņemt cepuri un klanīties visu zemnieku priekšā, ko sastapa Gorkos.

Lūk, un, kad iestājies šis periods, Ļeņinam neko neļāva. Kurš to darīja? Latvieši! Protams, ne jau viņi paši to izdomāja, bet pildīja savu čekas priekšnieku rīkojumus. Kā zināms, ap 1918. gadu Ļeņina apsardzē bija gandrīz tikai latvieši, ap 20. gadiem situācija jau mainījās, tomēr viņa apsardzes priekšnieks bija kāds Pēteris Pakalns, mārsnēnietis, kura vārdā padomju laikā bija nosaukts pionieru pulciņš un kurš pašrocīgi šāva cilvēkus Maskavas centrā. Turklāt Pakalns bezgalīgi mīlēja Ļeņinu – ir liecības, ka ikreiz, kad Ļeņinam bijis slikti, viņš piedzēries, bet, kad viņš juties labi, bijis labā omā. Par to gan izrāde īsti nebūs, bet Pakalna ēna tur klāt būs.

Ļeņins, kā saprotu, tomēr bija simptoms, nevis iemesls antropoloģiskajai katastrofai, par kuru sākumā runājāt.
Neesmu pārliecināts. Iespējams, Ļeņins bija viens no retajiem cilvēkiem, kurš bija arī iemesls, taču ļoti dīvainā veidā. Ja mēs domājam par cilvēkiem kā iemiesotu vēsturi – nezinu, Napoleonu, Džefersonu, Kromvelu –, tad viņš noteikti ierakstās šajā rindā. Taču, kad uzdodam jautājumu, vai viens cilvēks var mainīt pasauli, pat ja viņš 30 gadus nodarbojies ar partijas rindu tīrīšanu, kā to darīja Ļeņins, atbrīvojoties no dažādiem oportūnistiem… Vai mēs varam pieņemt, ka viens cilvēks var kaut ko globāli izmainīt? Kaut kādā materiālistiskā pasaules uzskatā tas nešķiet iespējams. Bet, ja pieņemam šādu viedokli, tad varam teikt, ka Ļeņins bija labi piemērots tam, lai vēsture caur viņu īstenotu kaut kādas savas izmaiņas, jo viņš bija iekšēji iztīrīts no visām tām īpašībām, kas, mūsuprāt, raksturo normālu cilvēku. Taču vai mēs varam hēgeliski pieņemt, ka vēsture ir domājošs subjekts, kurš kaut ko īsteno? Tā man arī neliekas. Un tomēr man patīk domāt par Ļeņinu, kā par viņu domāja mūsu sirdij mīļais Rērihs, precīzāk, viņa dzīvesbiedrene Jeļena, ka viņš ir, pirmkārt, mahatma, – viens no pasaules gudrajiem, otrkārt, – varbūt viņš tomēr arī ir ļauna dievība, kura atsūtīta uz pasauli, lai cīnītos ar visu ļauno, kas notiek uz zemes.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.