Mobilā versija
+5.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
12. aprīlis, 2012
Drukāt

Leonardo da Vinči noslēpums

leonardo_vakarediens

Leonardo da Vinči “Svētais vakarēdiens”. Šis dižā renesanses ģēnija nemirstīgais šedevrs visspilgtāk iemieso mākslinieka talanta spēku un alkas pēc absolūtās pilnības. Lai gan mūsdienās Milānas Santa Maria delle Gracie klosterī skatāmā glezna neskaitāmo restaurāciju dēļ ir tikai bāla atblāzma no tās kādreizējā spožuma, tā aizvien skatītājā spēj radīt līdzpārdzīvojumu un traģiska satraukuma nojausmas.

 

Kā jau laikabiedru vidū atzīts mags un brīnumdaris Leonardo, radot “Svēto vakarēdienu”, izmantoja gluži vai iluzionista cienīgus mākslinieciskos paņēmienus un līdz pēdējam sīkumam pārdomātu, pat matemātiski precīzi izsvērtu kompozīciju, kuras veidojums balstījās proporciju sistēmā, kas analoga mūzikas intervāliem. Daži mākslas vēsturnieki pat teic – tieši šīs absolūtās pilnības dēļ viņa šedevrā viss tik blīvi nospriegots, ka tas gluži vai balansē uz savdabīga naža asmens – viena neveikla kustība, un visa šī smalkā telpas konstrukcija var sagrūt. Leonardo patika šokēt sava laika sabiedrību un, cik vien jaudas, pārkāpt tobrīd iedomājamās cilvēka iespēju robežas. Varbūt tas arī ir iemesls, kāpēc šobrīd ir tik daudz teoriju, kuru piekritēji uzskata – viņš savās gleznās ir centies pateikt vēl kaut ko ārkārtīgi īpašu, noslēpjot to rūpīgi pārdomātās detaļās un simbolikā.

 

“Mākslinieks rada iztēlē”

“Svēto vakarēdienu” Leonardo gleznoja no 1495. līdz 1498. gadam pēc sava toreizējā patrona, Milānas hercoga Lodoviko Sforcas pasūtījuma. Pēc leģendas, Sforca kopš jaunības bijis visai jautrs un izlaidīgs. Savu dzīvesveidu viņš nav mainījis arī pēc laulībām ar skaisto un pēc rakstura ļoti kluso un pieticīgo Beatriči d’Estē, kuru tomēr ļoti mīlējis un uzskatījis par savu sargeņģeli. Kad Beatriče pēkšņi nomirusi, Sforca juties tik nelaimīgs, ka izmisumā salauzis savu zobenu un piecpadsmit dienas pavadījis vientulībā. Atsaucis uz pili ne mazāk sarūgtināto Leonardo, hercogs meties viņa skāvienos, lūdzot uzgleznot savas dzimtas kapenēs no rezidences netālajā Milānas Santa Maria delle Gracie klosterī izcilu mākslas darbu.

Arī šoreiz Leonardo uzdrošinājās eksperimentēt, gleznodams savu gandrīz vai galveno mūža veikumu uz klostera ēdamzāles sausas sienas, noklājot to ar temperu un eļļas krāsām. Viņš izvēlējās atklāt divpadsmit Jēzus mācekļu dziļi cilvēciskās izjūtas mirklī, kad Skolotājs teica liktenīgos vārdus: “Viens no jums mani nodos.”

 

Vēlāko bojājumu un daudzo restaurāciju dēļ visus apustuļus uz freskas gan izdevās identificēt tikai 19. gadsimtā – pēc tam, kad tika atrastas Leonardo piezīmju grāmatiņas. Pirms tam līdz ar Kristu bija pazīstami tikai trīs – Jūda, Pēteris un Jānis.

 

No Vazāri biogrāfijas saglabājušies stāsti par to, kā Leonardo radījis savu šedevru. Milānieši bieži bijuši liecinieki, kā viņš viskarstākajā pēcpusdienā skrējis uz klosteri, lai veiktu vienu vienīgu otas triepienu. Citreiz tā aizrāvies, ka gleznojis no rīta līdz vakaram. Gadījies, ka Leonardo nedēļām vispār neķēries pie otas, laiku pavadīdams pārdomās pie jau uzgleznotajām figūrām. Tas gan neizsakāmi tracinājis dominikāņu klostera prioru, kurš uzskatījis, ka māksliniekam ar otu jārosās tikpat čakli kā mūkiem klostera dārziņā. Beidzies ar to, ka abas puses pat devušās pie hercoga, bet Leonardo guvis virsroku, jo spējis ieskaidrot Sforcam, ka “mākslinieks vispirms rada prātā un iztēlē”.

Meklējot apustuļu seju prototipus, viņš daudz laika pavadījis Milānas traktieros, bet pēc Jūdas devies uz nabadzīgākajiem pilsētas kvartāliem. Kad apnicīgais klostera priors atkal sācis sūdzēties, piedraudējis izmantot viņa galvu Jūdas tēlam. Pēc citas leģendas, Kristus tēlu veidojot, viņš iedvesmojies no kāda Milānas baznīcas kora zēna ārienes. Jūdas tēla prototipu gan nav varējis atrast gandrīz līdz pašām darba beigām, kad nejauši, jau pagalam steidzināts, uzdūries kādam pavisam paklīdušam klaidonim. Cik gan liels bijis viņa pārsteigums, kad modelis atzinies, ka viņš gleznu jau ir redzējis pirms trim gadiem, kad pozējis tai Kristus tēlam!

 

Freskas nedienas

Leonardo toreiz nekādi nevarēja paredzēt, ka jau pāris gadu pēc darbu pabeigšanas freska sāks lobīties. Viņš nebija ņēmis vērā, ka klosteris atrodas strauta malā un siena nav izolēta no gruntsūdeņu radītā mitruma. Jau 1500. gadā ēdamzāle applūda un cieta arī freska. Vēl pēc desmit gadiem Milānā plosījās mēris un Leonardo meistardarbs tika pilnīgi atstāts likteņa varā. 1566. gadā mūki pat izlauza freskas vidū durvis, kas savienoja ēdamzāli ar klostera virtuvi, iznīcinot Jēzus un dažu apustuļu kājas. Vēl drīz pēc tam freska tika “vainagota” ar milzīgu ģerboni, ko novietoja tieši virs Kristus galvas.

Franču karalis Francisks I (tas pats, kurš vēlāk uzaicināja Leonardo uz Franciju), kura karaspēks bija ieņēmis Milānu 16. gadsimta pirmajā pusē, bija tik lielā sajūsmā par “Svēto vakarēdienu”, ka piedāvāja milzu naudu katram, kas izdomātu, kādā veidā fresku būtu iespējams pārvest. 18. gadsimtā klostera ēdamzāle bija pārvērsta par zirgu stalli, bet Napoleona zaldāti no sirds izklaidējās, mezdami apustuļiem pa galvu ar ķieģeļiem.

 

Līdz galam nepateiktais

Šobrīd gandrīz nevienam nav šaubu, ka savā slavenākajā darbā Leonardo tiešām centies pateikt kaut ko īpašu, rūpīgi apslēpjot to zīmēs un simbolos. Monreālas universitātes Teoloģijas fakultātes pētnieki Olivers Bauers, Nensija Labontē un Džonass Sentmārtins domā, ka atminējums slēpjas uz galda redzamo ēdamlietu slepenajā nozīmē – piemēram, sālstrauks, kas apgāzts pretī Jūdas tēlam pretēji līdz šim uzskatītajam nozīmējot nevis lāstu, bet piedošanu.

Daudziem droši vien atmiņā nāk Dena Brauna populārajā romānā “Da Vinči kods” paustā no Maikla Beidženta un Ričarda Lī pētījuma nošpikotā versija, kas Leonardo meistardarbā apustuļa Jāņa vietā saredz Mariju Magdalēnu, kura kopā ar Jēzu izveidojusi vēlāko Merovingu dinastiju. Līdzīgu, kaut vēl izvērstāku pieņēmumu var lasīt arī Klaiva Prinsa un Linas Piknetas grāmatā “Templiešu atklāsmes”.

 

Autori secinājuši, ka viss līdz šim freskā redzamais bijis vien šķietamība, saskatot tajā slēptu draudu, seksualitātes un tumšu noslēpumu klātbūtni. Pēc viņu domām, Leonardo Jūdas tēlā attēlojis pats sevi, šādi vēlēdamies paust savu, maigi sakot, distancēto attieksmi pret kristietību.

 

Apustuļa Jāņa vietā tiešām esot Marija Magdalēna, ko apliecinot ne vien freskas tēla ķermeņa aprises, bet arī burts M, kas veidojoties telpā starp šo sievišķo figūru un Jēzu.

Savukārt citi uzskata, ka gleznā var saskatīt Svētā Grāla tēlu virs apustuļa Bērtuļa galvas. Bet Vatikāna vēsturniece Sabrina Sforca Galicia uzskata, ka Leonardo gleznā matemātiskās un astroloģiskās formulās iekodēts pasaules gals, kas, pēc viņas domām, pienāks pēc grēku plūdiem 4006. gada 21. martā un beigsies tā paša gada 1. novembrī, iezīmējot sākumu jaunai civilizācijai.

 

Kā apskatīt “Svēto vakarēdienu”

Par pieteikšanās iespējām un biļešu cenām vairāk var skatīt vietnē http://www.milan-museum.com/Leonardo_Last_Supper_and_Guide_Book_Gadget.php. ES pilsoņiem piedāvā biļetes par puscenu, bet par 18 gadiem jaunākiem un par 65 gadiem vecākiem ES pilsoņiem – par brīvu. Cenas – sākot no 9,50 eiro, iepriekš piesakoties internetā.

Kopš pēdējās restaurācijas fresku glabā turpat klosterī, bet slēgtā vidē ar pilnībā kontrolētu klimatisko režīmu. Pērn gan tika atklāts, ka to apdraud arī organiskie savienojumi, kas rodas no apmeklētāju elpas un kosmētikas. Tūristi freskas tuvumā drīkst uzturēties ne ilgāk kā piecpadsmit minūtes un arī tikai pēc iepriekšēja pieraksta.

 

Pirms diviem gadiem diezgan lielu sašutumu izsauca pat it kā sīkums – Itālijas toreizējais premjers Silvio Berluskoni un Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs pēc pēdējā vēlmes tika nofotografēti uz tās fona, bet turpat līdzās taču ir zīmes, kas aizliedz jebkādas fotoaparatūras lietošanu!

 

Kā restaurēja Leonardo da Vinči “Svēto vakarēdienu”

Viens no pirmajiem mēģinājumiem notika 1726. gadā, kad Mikelandželo Beloti centās trūkstošās vietas aizpildīt ar eļļas krāsu, bet pēc tam tās pārklāja ar laku. 1770. gadā kāds Džuzepe Maca notīrīja Beloti veikumu, pārzīmēdams fresku, izņemot trīs apustuļu sejas. Leonardo šedevram ļaunu 1821. gadā nodarīja arī Stefano Bareci, kura iejaukšanās dēļ tika pamatīgi sabojāta freskas centrālā daļa. Divi mēģinājumi to glābt notika arī 20. gadsimta sākumā. 1943. gada 15. augustā klosteri sagrāva britu aviācijas uzlidojumā – freska gan cieta tikai no vibrācijas, jo mūki bija to tālredzīgi aizseguši ar smilšu maisiem. Leonardo aizsākto turpināja restauratori 20. gadsimta beigās, meistares Pininas Brambillas Barsilonas vadībā vairāk nekā 20 gadu ilgo darbu gaitā atjaunojot katru dižā gleznotāja veikuma kvadrātmilimetru.

 

Pievienot komentāru

Zviedrijā atklās pasaulē pirmo ledus viesnīcu, kas darbosies visu gaduZviedrijā decembra vidū plānots atklāt pasaulē pirmo no ledus veidoto viesnīcu, kas darbosies visu gadu.
Draugiem Facebook Twitter Google+