Leonarda Laganovska māksla ir nesaudzīgi aktuāla. Tajā līdzās pastāv ironija un tēlainība, un to tandēms veido vairākus uztveres slāņus. Foto – Timurs Subhankulovs

Leonards Laganovskis. Atlants. Domātājs un skeptiķis 0

Mūkusalas Mākslas salona Mazajā zālē līdz 17. septembrim apskatāma Leonarda Laganovska (1955) personālizstāde “Atlants”.

Reklāma
Reklāma
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 55
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
Lasīt citas ziņas

Laganovskis ir zināmākais konceptuālisma virziena pārstāvis Latvijas mākslā. Jau savos agrīnajos darbos, 20. gadsimta 80. gados, viņš savā mākslā sāka izmantot padomju iekārtas simbolus, tos ironiski interpretējot un rafinētā veidā atsedzot laikmeta realitāti. Interese par varu un sabiedrību ir noturīgs virziens Laganovska darbos. Mākslinieks nereti izmanto attēlu un tekstu – daudznozīmīgus vārdus, citātus, atpazīstamus vizuālās kultūras elementus un zīmes, izceļot un citā kontekstā pārceļot to sākotnējās nozīmes. Viņu interesē nozīmīgi vēstures procesi un idejas, un, kā apliecina jaunākie darbi, globālas aktualitātes.

Laganovskim ir raksturīgi veidot darbu sērijas, un tādas ir arī izstādē “Atlants”, kuras nosaukums var apzīmēt gan ģeogrāfisku karšu apkopojumu, gan arhitektonisku balstu spēcīga vīrieša veidolā. Ekspozīcijas vērienīgākā darbu kopa ir piecu gleznu sērija, ko piesaka Jezupa Laganovska 1969. gada “Raksts par Rīgas ielu nosaukumiem”. Brīnišķīgā satīrā autors paudis neizpratni par to, kādā kārtībā, drīzāk nekārtībā, Rīgas ielas ieguvušas savus vārdus: “Pilnīga patvaļa, jebkādas konsekvences trūkums.” Tekstā lietotās valodas klišejas, piemēram, “Rīga top arvien skaistāka”, ir gandrīz identiskas šodienas publiskajai komunikācijai galvaspilsētā, vedinot uz neglaimojošu atskārsmi, cik maz kas ir mainījies. Tekstu, kas izstādē pilda alternatīvas anotācijas funkciju, noslēdz cerība, ka ielu nosaukumu jautājums tiks sakārtots. Piecās lielformāta gleznās, kurās attēloti ģeometriski ielu tīklojumu fragmenti, Leonards Laganovskis piedāvā ārkārtīgi sakārtotus, pat pedantiskus variantus: ielu tīklojumu veido dažādu laikmetu imperatoru un diktatoru vārdi, numerācija kā alternatīva ielu nosaukumiem, slepenas paroles atgādinošas, anonīmas burtu un ciparu kombinācijas. Ceturtajā darbā nosaukumi ir emocijas un īpašības – Neglītā iela ir paralēls Nenozīmīgajai, Salīdzinošā krustojas ar Naidīgo, un tā tālāk. Piektā ielu nosaukumu versija atmodinās intelektuāli saspringušus valodas šķīstības aizstāvjus, jo tajā izpaužas vēl kāda būtiska Laganovska mākslas pazīme – drosmīgs un vienlaikus lietišķs tabu tēmu un vārdu lietojums. No Transvestītu ielas atzarojas Komjauniešu iela. Pa labi – Stukaču iela, pa kreisi – Mauku iela – un citi stipri vārdi. Ielu nosaukumi ir pirmie, kas, mainoties režīmiem, kļūst par varas apliecinātājiem. Pilsētu centrālās ielas un bulvāri ir valstiskuma reprezentētāji, ievērojamu cilvēku vārdos nosauktās ielas kalpo par kultūras personību piemiņas iemūžinātājiem un nacionālās pašapziņas uzturētājiem. Ielu nosaukumi būtībā ir propagandas instrumenti – un tie mākslinieku ļoti interesē. Spēcīgā koncentrācijā piedāvātie skarbie nosaukumu risinājumi konfrontē skatītāju ar paša priekšstatiem. Te nav runas par ielu nosaukumiem pēc būtības, un šis nav joks, kaut gan darbi ir asprātīgi. Mākslinieks atsedz un raksturo vispārīgos priekšstatus par pasaules kārtību, atklājot, ka tie ir viegli vadāmi – izmantojot politiskus, reliģiskus, vēsturiskus, pat ezoteriskus paņēmienus. Mūs ietekmē ne tikai ārējas manipulācijas, bet arī pašu cilvēciskās dziņas un priekšstati par labo un ļauno, cildeno un nicināmo, kā arī ārkārtīgi daudz citu faktoru.

CITI ŠOBRĪD LASA

Laganovska ģeogrāfisko atlantu turpina grafikas darbu sērija ar zvaigžņu kartēm. Mākslinieks vairākās darbu pāru sērijās “pētījis” zvaigžņu stāvokļa ietekmi uz zīmīgiem pasaules notikumiem. Maģiskās domāšanas spēks ir, pirmkārt, tās radītajā pārliecībā, ka ir iespējams vienkārši izskaidrot pasaules procesu cēloņus, otrkārt, šīs domāšanas radītajā šķitumā, ka spējam šos procesus izskaidrot un citkārt pat paredzēt. Kā izskatījās debesis virs Rīgas Latvijas Republikas neatkarības pasludināšanas brīdī vai arī debesis virs Londonas karalienes Elizabetes II dzimšanas brīdī? “Titānika” nogrimšanas brīdī un Gagarina lidojuma sākumā? Un brīdī, kad kādam “parāva žagas, ejot gar Lielbritānijas vēstniecību”? Ziniet, tam nav nekādas nozīmes. Laganovskis ir domātājs un skeptiķis.

Gleznu sērijā ar pasaules politiskās kartes fragmentiem valstu robežas un pasaules ūdeņus šķērso melnbaltu bultu tīklojums. Pamatskolas vēstures grāmatās līdzīgi tiek atainota Lielā tautu staigāšana mūsu ēras sākumā, šādas bultas ģeogrāfiskajās kartēs šodien vēsta par mūsdienu masveida migrācijas ceļiem. Laganovska darbos it kā atpazīstami kontinentu un valstu fragmenti ir izteikti anonīmi, bet bultas veido gandrīz vai dekoratīvu, abstrakti ģeometrisku rakstu.

Laganovska māksla ir nesaudzīgi aktuāla. Tajā līdzās pastāv ironija un tēlainība, un to tandēms veido vairākus uztveres slāņus. Izstādē redzamie darbi ir intelektuāla vērojuma rezultāts. Lai arī mākslinieka darbi formāli ir ārkārtīgi filigrāni un meistarīgi, estētika tajos ir sekundāra. Šādas māk­slas uztverei tādēļ ir nepieciešami līdzīgi instrumenti, ar kādiem tā radīta, – intelektuāla ieinteresētība paskatīties acīs pašsaprotamiem pieņēmumiem, procesus ieraudzīt plašāk. Šajā atklāsmes brīdī neiztrūkstošas ir emocijas, kas šķietami intelektuāli auksto konceptuālismu padara par uztveramu, interesantu un arī emocionālu mākslu.