Lepēna: Sarkozī nav izredzes 0
Francijas galēji labējās Nacionālās frontes (FN) līdere Marina Lepēna (attēlā) intervijā aģentūrai AFP sestdien, 14.aprīlī, paziņoja, ka pašreizējais prezidents Nikolā Sarkozī ir nodevis savus vēlētājus un ka viņam nav cerību tikt pārvēlētam.
Lai gan aptaujas liecina, ka prezidenta vēlēšanās vislielākās izredzes uzvarēt ir opozīcijā esošo sociālistu kandidātam Fransuā Olandam, Lepēna savus uzbrukumus koncentrējusi uz Sarkozī, cerot, ka viņa spēs pārvilināt savā nometnē daļu centriski labējo spēku atbalstītāju.
Ja Sarkozī cietīs sakāvi prezidenta vēlēšanās, bet viņa pārstāvētā partija “Tautas kustības savienība” (UMP) – jūnijā gaidāmajās parlamenta vēlēšanās, centriski labējo nometne nonāks frustrācijā, kas pavērs plašas manevra iespējas Lepēnas vadītajai FN.
“Domāju, ka Sarkozī nav izredžu tikt pārvēlētam, jo viņš francūžus nodevis vēsturiskā mērogā, un viņam vēl pietiek cinisma to noliegt,” intervijā sacīja galēji labējo līdere. “Viņš mēģina [atkārtot] to pašu triku ar uzticību un padarīt francūžus par muļķiem.”
Lepēna piebilda, ka gadījumā, ja neiekļūs vēlēšanu otrajā kārtā, kas paredzēta 6.maijā, viņa saviem vēlētājiem neieteikts kādu konkrētu kandidātu, par ko balsot.
“Esmu pārliecināta, ka man ir visas izredzes iekļūt otrajā kārtā,” sacīja FN līdera, lai gan aptaujas liecina, ka viņa 22.aprīlī var cerēt uz 12 līdz 17% balsu, ierindojoties tikai trešajā vai ceturtajā vietā. “Ja tas nenotiks, kā es varu kādu aicināt balsot par vienu no abiem kandidātiem, kas ir vienas un tās pašas sistēmas sastāvdaļa.”
“Es necīnos par ministra vietu, nedz par drošām vietām parlamenta vēlēšanās. Es cīnos par idejām,” uzsvēra Lepēna.
43 gadus vecā juriste un Eiropas parlamenta deputāte FN vadību no sava tēva Žana Marī Lepēna pārņēma pagājušā gada janvārī un tagad cenšas paplašināt partijas elektorāta bāzi. Viņa atteikusies no savam tēvam reizēm raksturīgajiem rasistiskajiem un antisemītiskajiem izteikumiem, taču ne par matu nav atkāpusies no viņa programmatiskajiem mērķiem – imigrācijas un globalizācijas apturēšanas.
Savā kampaņā viņa aktīvi vēršas pret finanšu tirgu, kuru arī citi kandidāti vaino eirozonas krīzē, kā arī piedāvā īstenot stigru protekcionisma politiku, tostarp izstāšanos no eirozonas un atgriešanos pie franka.
“Aptuveni sešu mēnešu laikā es vēlos vērsties pie citiem Eiropas līderiem ar aicinājumu visās valstīs, kurās konstitūcija pieļauj referendumus, organizēt referendumus šajā jautājumā, ja iespējams vienā un tai pašā dienā,” intervijā AFP sacīja Lepēna. “Šī valūta nav dzīvotspējīga, kā to rāda situācija Spānijā.”
Lepēna vēlas sarīkot tautas nobalsošanu arī par grozījumiem Francijas konstitūcijā, kas liegtu valstij oficiāli atzīt jebkādu minoritātes kopienu un ļautu īstenot diskriminējošu sociālo politiku par labu Francijas pilsoņiem.
FN līdere piedāvā arī sākt sarunas par izmaiņām Eiropas Savienības (ES) līgumos, lai ļautu Parīzei īstenot “ekonomisko protekcionismu uz mūsu pašu nacionālajām robežām”.
Lai gan Lepēnai nav reālu izredžu uzvarēt prezidenta vēlēšanās, viņa cer padarīt FN par vēlētājiem pieņemamu alternatīvu tradicionālajai Francijas politiskajai elitei.
Tomēr lielu daļu publicitātes Lepēnai šogad atņēmis konkurents no pretējā politiskā flanga – kreiso ekstrēmistu kandidāts Žans Luks Melansjons, kura kampaņas pasākumi aizēnojuši FN akcijas.
Melansjona popularitāte kopš gada sākuma strauji augusi un aptauju rezultāti liecina, ka viņš jau panācis vai pat apsteidzis Lepēnu.
Sociālajos jautājumos Melansjona un Lepēnas programmas ir savstarpēji izslēdzošas. Komunistu atbalstītais Kreisās frontes kandidāts sola atļaut geju laulības un piešķirt uzturēšanās atļaujas desmitiem tūkstošiem nelegālo imigrantu, kamēr FN vēlas viņus vienkārši izraidīt.
Taču viņus vieno naidīgā attieksme pret brīvo tirgu un finanšu kapitālu.
Melansjona kampaņā vienu no svarīgākajām vietām ieņem Lepēnas apkarošana, kamēr FN līdere viņu neuzskata par vērā ņemamu pretinieku.
“Viņš ir traki pārvērtēts,” intervijā norādīja Lepēna. “Viņa dižošanās patīk elitei, atpūtas krēsla revolucionāriem. Tiem, kas gūs nelielu uzbudinājumu, paziņojot: “O, tā ir revolūcija”, pirms doties balsot par Olandu.”
