Mobilā versija
Brīdinājums -0.4°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
30. oktobris, 2016
Drukāt

Lepnumu tautai nevajag zaudēt. Melānijas Vanagas saruna ar “LA” 1994. gadā

"Lauku Avīze", 1994. gada 25. martā."Lauku Avīze", 1994. gada 25. martā.

Melānija Vanaga intervijā pirms 22 gadiem: “No īsta grūtuma mēs vēl esam ļoti, ļoti tālu. Nedrīkstam ne čīkstēt, ne vaimanāt.”

Nākamnedēļ, 1. novembrī, Rīgā pirmizrāde filmai “Melānijas hronika”, kas veltīta rakstniecei, žurnālistei Melānijai Vanagai. Pēc tam sekos vairākas reģionālās pirmizrādes Latvijā. “Latvijas Avīze” un “Mājas Viesis” jau stāstījis gan par galveno lomu tēlotājiem, par pašu filmu, gan filmēšanas vietu, gan par Melānijas Vanagas dzīvoklīti Carnikavā, kur glabājas viņas dzīves darbs – pilns grāmatplaukts gan ar to darba daļu, kas izdota grāmatās, gan arī iespaidīgs manuskriptu apjoms, kuros ļāva ielūkoties Melānijas vedekla Ruta Vanaga. Bet šajā numurā piedāvājam unikālu iespēju ieklausīties pašas Melānijas Vanagas stāstījumā. 1994. gada 25. martā “Lauku Avīzē” bija publicēta Daces Terzenas intervija ar M. Vanagu, virsraksts: “Protu – neskaisties un nedusmoties, bet negribu prast – lūgties”. Toreiz Melānijai bija jau 89 gadi. Kopš intervijas jau pagājuši 22 gadi, taču viņas pārdomas nav zaudējušas aktualitāti arī šodien. Uz sarunu laikraksts rakstnieci aicināja, jo izdevniecības “Karogs” apgādā tikko bija iznākusi Melānijas Vanagas grāmata “Dvēseļu pulcēšana”. Tā bija pirmā iecerētā vairāku grāmatu ciklā. Pēc ieceres cikla pēdējā grāmata “Veļupes krastā” – par viņas izsūtījuma gadiem Sibīrijā – jau iepriekš bija nonākusi pie lasītājiem. Publicējam interviju ar nelieliem īsinājumiem.

M. Vanaga: – Es ļoti gaidu pavasari. Tad tikšu mežā plikām kājām un būšu vesela. Man ir jābūt veselai! Kā savureiz Zigmundam Skujiņam teicu – man jādzīvo līdz 100 gadiem tāpat ka Valteram, lai es savas piecas iecerētās grāmatas varētu uzrakstīt. Skujiņš toreiz atbildēja – ka jūs līdz simts gadiem nodzīvosiet, tam es ticu, bet, ka jūs tās grāmatas uzrakstīsiet, – tam gan ne. Manī ir dziļa ticība un apņemšanās, ka grāmatas sakārtošu iespiešanai, kaut arī tās dienasgaismu ieraudzīs varbūt pēc manis.

– Tie, kas izlasījuši “Dvēseļu pulcēšanas” pirmo grāmatu “Tēvacilts”, noteikti meklēs nākamo.

– Diez vai. Cilvēki tagad ir tik ļoti aizņemti ar sevi. Ar politiku, ar savu neiztiku. Vai viņiem ir un būs laiks un interese vienas dzimtas senvēsturi pētīt?

Mans darbs iegūtu patiesu jēgu tad, ja kāds no Lejaskurzemes izpētītu savas dzimtas vēsturi, kāds – no Kurzemes, Zemgales un Latgales. Tad tik pa īstam varētu apjaust, cik Latvija liela. Un dziļa. Un, ja visas šīs dzimtu vēstures sapulcētu vienkop – Kultūras fondā vai kur citur. Vienā varenā mūžu mežā. Tad būtu uzrakstīta īstā tautas vēsture.

– Par jūsu dzimtu lasot, īpaši smagas, grūti atšķiramas tās lappuses, kurās rakstīts, kā mēru, karu un muižas spaidu laikā izdeldētas veselas dzimtas, mājas palikušas tukšas… bet pēc laika tomēr tajās atgriezusies dzīvība. Šodien dzirdamas vaimanas, ka latvieši iznīkstot, ka nu esot tik grūti kā nekad agrāk.

– No īsta grūtuma mēs vēl esam ļoti, ļoti tālu. Un nedrīkstam ne čīkstēt, ne vaimanāt. Es jau pati ar’ tikai kādus pāris gadus, kamēr saņemu pensiju, kaut devītais gadu desmits tūlīt būs aiz muguras. Paldies Imantam Ziedonim, viņš tām sociālajām iestādēm bija uzrakstījis garu, iespaidīgu rakstu, tūdaļ pēc tam pensija “atradās”. Bet tā – ne manu žurnālistes darbu pirmskara Latvija laikrakstā “Brīvā Zeme” un radiofonā, ne sešpadsmit gadus Sibīrijā, ne piecus gadus, kurus, atgriezusies Latvijā, nostrādāju kolhozā, govis ganot, stāžā neierēķināja. Nu, pēc tam es vairs nestrādāju, bet pilnībā pievērsos savas dzimtas, sava novada vēstures un tradīciju pētīšanai. Un nevienu brīdi neaizmirsu, ka šo sirdsdarbu varēju veikt, tikai pateicoties dēlam un viņa ģimenei. Jā, mums ne vienmēr bija sviests, ko uz maizes smērēt, un kāds rublis, ko uz Operu aiziet.

Es pārāk daudz ko nezinu un nesaprotu, lai kritizētu šodienas varu un politiku. Ja to darītu, tad man būtu jāliek vietā kāda “pareizāka” doma vai ideja.

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+