Mobilā versija
+8.4°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
26. aprīlis, 2013
Drukāt

Lētā un bīstamā ķīmija apdraud vidi un mūs pašus

Foto - LETAFoto - LETA

Šogad īpaša uzmanība ir pievērsta ūdeņu tīrībai. Bet šoreiz vairāk par mūsu ūdeņu likteni globālākā mērogā. Vai viss ir tik nevainīgi, kā mums pašiem šķiet? Pārdomās dalās lasītājs Māris Narvils.

 

 

Ilgi svārstījos, vai manas pārdomas būtu vēl kādam vajadzīgas un būtu interesantas, taču sapratu, ka tas tomēr ir vajadzīgs.
Apsveicama ir Lielās talkas kustība, tas ir pierādījies fakts mūsu kopīgai varēšanai un darbiem. Kopā mēs varam tik daudz, kas mums tik ļoti ir nepieciešams arī visās citās dzīves jomās. Šogad īpaša uzmanība ir pievērsta ūdeņu tīrībai, tas ir pareizi, jo tieši ūdeņi ir vieta, kur cilvēkiem vislabāk patīk arī atpūsties. Būs patīkami izbraukt uz īsāku vai garāku brīdi vasarā pie ūdeņiem, kur valda tīrība. Vienmēr esmu domājis, kas ir tie cilvēki, kas tomēr piegružo aiz sevis. Vieni saka – audzināšana, citi – izlaidība.

Es domāju, ka tā ir iekšējā atbildība par to, KAS PALIEK aiz manis vārda tiešā nozīmē – uz ielas, pie ūdens, pilsētā, laukos, jebkur. Pārliecību, ka tomēr jāraksta, deva arī raidījumu sērija TV5 kanālā “Apokalipse”. Manuprāt, to vajadzēja redzēt katram normāli domājošam cilvēkam tepat Saldū, Latvijā, Eiropā, pasaulē. Jā, šajos raidījumos bija ļoti daudz pesimisma, bet varbūt tieši tādēļ ir vērts padomāt jau šodien, ko mēs patiesībā grasāmies atstāt saviem bērniem, mazbērniem. Tieši atbildība ir tā, kas man neļauj uz ielas nosviest papīru, sasist pret akmeni pudeli, uzvesties tā, ka man vienam pieder šī pasaule.

Mums visiem vairāk patīk tie darbi, kur mēs redzam tūlītējus, acīmredzamus rezultātus. Tādi ir Lielās talkas darbi. Izdarījām, savācām plastmasas pudeles, maisiņus, zarus, bundžas, stiklus un ir… rezultāts patīkams un ieraugāms. Viss kārtībā, bet šoreiz vairāk par mūsu ūdeņu likteni globālākā mērogā un vai mēs par to katrs kaut kādā mērā esam atbildīgi. Domāju, ka retais no mums, dzīvodams savā dzīvoklī vai mājā, aizdomājas par to ūdeņu tīrību, kas  no mūsu “dzīvošanas” nokļūst kanalizācijā un kāds ir šo kanalizācijas ūdeņu ceļš un tālākās sekas. Kāpēc par to mēs tik maz domājam, iemesls ir ļoti vienkāršs, jo tas mūs praktiski neskar un, galvenais, nav redzams mūsu acīm. Izmazgājam veļu, aizejam uz tualeti, nomazgājam traukus un saskare ar ūdeni ir beigusies. Tātad kāda patiesībā ir mūsu tīrība dzīvoklī un mājās, tās radītās sekas.

Es aicinu padomāt ne tikai par to, ko mēs varam sakopt, uzpost tagad un tūlīt, bet ka izmaiņas un pieņemti lēmumi ir vajadzīgi arī mūsu ikdienā, dzīvoklī un mājā.

Baltijas jūra no mums, saldeniekiem, ir nepilnus 100 km attālu, citiem Latvijā tālāk vai vēl tuvāk. Cik daudziem no mums patīk būt tās krastos, arī man, protams! Sajust jūras spirgto gaisu, veldzēties ūdenī peldot, sajust tās lielo spēku vētras brīdī, cik daudz tā mums dod prieka, sajūsmas un patīkamus atpūtas brīžus.

Tikai retais no mums pamanīja pagājušajā gadā informāciju par Baltijas jūras stāvokli, ka 20% no tās teritorijas jau ir MIRUŠI, tātad piektā daļa tās teritorijas ir kļuvusi par tuksnesi, kur skābekļa trūkuma dēļ vairs nav nekā – ne zivju, ne ūdensaugu, nekā. Tas viss ir noticis 50 gadu laikā. Katrs no mums teiks: bet ko tad es tur varu darīt, tas taču ir tik globāli, man gar to nav nekādas daļas un atbildības. Mums garšo brētliņa, reņģe vai bute no Baltijas jūras, bet mūsu mazbērniem tā visa vairs var nebūt. Reiz mūsu mazbērni mums pavaicās, bet kāpēc, vectēv vai omīt,  toreiz nekā nedarīji, kad varēja vēl kaut ko glābt, darīt citādi… Ko atbildēsiet tad? Šodienas lēmumi vai “nelēmumi” ietekmēs mūsu personīgo rītdienu. Mūsu “strausu” stratēģija – ja manas acis to ikdienā neredz, tas man netraucē un neliek man justies nekomfortabli – novedīs pilnīgā strupceļā. Arguments, jā, bet es taču to jūru nepiesārņoju, lai manā vietā lemj un dara citi.

Paskatīsimies uz to mazliet detalizētāk, vai viss ir tik nevainīgi, kā mums pašiem šķiet. Pirmais, visi mūsu personīgi radītie notekūdeņi agrāk vai vēlāk nonāks līdz Baltijas jūrai, tātad tā tomēr ir un būs mūsu atbildība, kādi ūdeņi aiz mums nonāks kanalizācijā, attīrīšanas iekārtās, strautos, upēs un ezeros. Daudzi teiks – bet man taču jāmazgājas, jāuztur tīrība mājās, jāmazgā mašīna, jāmazgā trauki un veļa. Jā, viss ir pareizi, tikai tā ir tīrība, kas pazudina mūsu veselību un mūsu ūdeņu, arī Baltijas jūras, rītdienu. Šis ir tas gadījums, kad problēmas ir lielākas, nekā mēs domājam, bet tā tas ir tāpēc, ka mēs sākotnēji šodien vēl neredzam, nejūtam sekas, taču tad, kad tas kļūs redzams, jau būs par vēlu.

Protams, sadzīves radītais piesārņojums nav vienīgais ūdeņu radītais piesārņojums, nenoliedzami pastāv arī citi piesārņojuma avoti –rūpniecība, lauksaimniecība. Labā ziņa ir tā, ka mēs katrs varam pieņemt lēmumus, kas var mainīt šo situāciju. Vai tam ir vajadzīgs kaut kas vairāk, jauni likumi, milzīgas investīcijas, valdības lēmumi, liela reklāma? Nenoliegšu, katrs no šiem aspektiem dotu zināmu ieguldījumu situācijas uzlabošanā, taču tas, kas notiek mūsu dzīvoklī, mājā, ir mūsu vistiešākā atbildība. Mēs nonākam līdz ļoti kutelīgam jautājumam par sadzīves ķīmiju, kas izlietota nonāk kanalizācijā un nes mūs tiešā un pārnestā nozīmē pretī iznīcībai.

Zinu, ka viens no argumentiem, ko izmanto cilvēki, – man vajag tīrību un lai tas būtu lēti. Ir jāsaprot, ka, lēti pērkot šodien veļas pulverus, trauku mazgāšanas, dažādus tīrīšanas līdzekļus, mēs ļoti, ļoti dārgi maksāsim rītdien ar savu veselību, ūdeņu tīrību. Ja viena pazīstama veļas pulvera kilograma ražošanas izmaksa ir septiņi santīmi, vai tiešām mēs naivi domāsim, ka nopirksim tīrību, veselību un tīrus savus ūdeņus un paredzamu nākotni? Nemānīsim sevi, kaut labi zinām, ka viens no pazīstamākajiem trauku mazgāšanas līdzekļiem prasa trauku skalošanu vismaz četras, sešas reizes, lai mēs neapdraudētu savu veselību, nerunājot jau par to, kā mūsu ūdeņos uz to visu reaģēs vardes, zivis un cita dzīvā radība. Lai paskatāmies, cik mūsu mājās atrodas šādu līdzekļu, labi ja četri pieci, bet centīgākās namsaimnieces ir sarūpējušas pilnus plauktus ar tik raibu pudeļu un smidzināmo arsenālu, ka acis vai apžilbst no krāsu, formas un aromātu daudzveidības. Šo līdzekļu lētums un bīstamība ir tā, kas reāli mūs iedzīs ļoti bīstamā spirālē, no kuras izkļūt pavisam drīz jau var būt par vēlu.

Otrs no argumentiem ir tāds – ja jau veikalā pārdod, tad jau nemaz tik kaitīgs nav, jo citādi sen būtu tādi līdzekļi aizliegti. Diemžēl tas nav tik vienkārši. Pelnīt grib ražotāji, kas labprāt izmanto mūsu liberālo likumdošanu, kas to pieļauj. Vienlaikus tas ir pietiekami liels bizness kopumā, jo katra mājsaimniece vēlas tīrību savās mājās. Līdz ar to arī šāda veida biznesam ir sava aizmugure.

Trešais arguments – negribu atgriezties pie sodas, veļas ziepēm, sinepēm un tamlīdzīgiem līdzekļiem. Tas nemaz nebūtu tas peļamākais variants. Tā kā ir divdesmit pirmais gadsimts, droši vien šo līdzekļu izmantošana būtu tāda kā atgriešanās pie braukšanas ar zirga pajūgu vai iešanu ar kājām mašīnu un cita transporta vietā (tas pārnestā nozīmē). Paldies Dievam, tik ekstrēma izvēle nav nepieciešama, kaut ko no tiešām izmantojama var atrast arī veikalos, taču maz un ne ar to pašu labāko  darbības efektivitāti. Ir pasaulē kompānijas, kurām bez vēlmes nopelnīt ir svarīgi arī citi kritēriji, tā ir cilvēku un vides veselība. Tādi līdzekļi ir pieejami, izmantojot internetu un tīkla mārketinga neatkarīgo uzņēmēju piedāvājumu.

Ceturtais arguments – bet kā es zināšu, ka šie citi līdzekļi nenovedīs mūs turpat. Gribu teikt, ka es pats esmu uzdrošinājies to pārbaudīt savā ģimenē šā vārda visplašākajā nozīmē, jo nekas labāks par personīgo pieredzi nav izdomāts, tādēļ neļausim sevi apmānīt krāsainām reklāmām un “brīnumiem” ekrānā, pastkastītēs, bet ieklausīsimies cilvēkos, kam ir svarīga mūsu Baltijas jūras, ūdeņu un sava nākotne. Sagaidot Lielo talku, izvēlies jau šodien tīrību, kas man, tev, mums vēl dod cerības uz rītdienu, vai turpināsi izvēlēties tīrību, kas nogalina. Tā no globālām lietām mēs nonākam līdz personīgai izvēlei un atbildībai. Kā tad īsti būs, tas paliek mūsu ziņā. Es savu izvēli jau esmu izdarījis un jau vairāk nekā trīs gadus varu droši skatīties acīs ikvienam, jo manis dēļ Ciecere, Venta, Baltijas jūra vairs necietīs. Vai tā tas ir arī jūsu mājās jau šodien, katrs pats zināsiet atbildi. Ja kādu šis raksts darīs domīgu, tramīgu, satrauks, darīs dusmīgu vai niknu, zināšu, ka rakstīts nav velti.

Mani var atrast draugos, facebook  u.c. Rakstiet, mums būs par to aprunāties! Tīra Latvija patiešām sākas mūsu galvās!
Lai atkal Latvija kļūst mazliet tīrāka un labāka ne tikai strautu, upju un ezeru krastos, bet arī mūsu mājās.

Ar cieņu Māris Narvils

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+