Liāna Langa: Inteliģentāks par 10 minūtēm 0
Šobrīd sākušās diskusijas par emocionālās inteliģences trūkumu mūsu jauniešos. Emocionālās inteliģences definīcijas ir vairākas, un šis termins parādījies 90. gadu sākumā.
Balstoties vienā no pirmajām – psihologu Dž. Meiera un P. Saloveja – definīcijām, emocionālās inteliģences deficīts noved pie nespējas adekvāti sajust, uztvert, saprast, izpaust un kontrolēt emocijas. Savukārt tas nozīmē, ka jaunietim ir paredzamas grūtības lietišķā un privātā saskarsmē un tas negatīvi ietekmēs viņa spējas gūt sekmes un tikt galā ar apkārtējo apstākļu prasībām un spiedienu. Neizkopta emocionālā inteliģence samazina jauniešu konkurētspēju darba tirgū. Skumīga perspektīva!
Ņujorkā dzīvojot, sastapos ar parādību, ko amerikāņi sauca par “ME generation” (ES paaudzi) – acīmredzot pirmo 80. gadu paaudzi, kas sirga ar akūtu emocionālās inteliģences trūkumu. Viena no raksturīgākajām iezīmēm – sevi redzēt pasaules centrā un domāt, ka visa pasaulīte radīta ar vienu mērķi – nodarboties ar konkrētā indivīda narcismu, sajūtām un problēmām. Turklāt – bez atgriezeniskās saiknes, proti, “ES” indivīdam neliekoties ne zinis par apkārtējo cilvēku jūtām un vajadzībām. Pat augsti izglītotiem “ES paaudzes” pārstāvjiem bija lielas grūtības atrast un noturēties darbā, veidot attiecības utt. Vēlāk par viņiem teica, ka tā ir zudusī paaudze. Tagad šī problēma ieradusies arī Latvijā.
Tā ir atnākusi līdz ar pieaugošo tendenci vairāk dzīvot tālrādes ekrānā, kur viss (turklāt nereti visai apšaubāmā kvalitātē) pasniegts, iepakots vizuālos tēlos un gatavs, atstājot skatītāju psiholoģiski pasīvā stāvoklī, nevis, piemēram, grāmatā, kuru lasot, nepieciešams intelektuāli mobilizēties un darbināt iztēli caur valodu.
Maz tiek runāts par svarīgu aspektu – milzīgo kultūras lomu emocionālās inteliģences veidošanā. To attīsta literatūra, muzicēšana un mūzikas klausīšanās, augstvērtīga kino skatīšanās un daudz kas cits. Tomēr tieši valoda ir domāšanas instruments, kas ļauj saprast un verbalizēt gan sevi, gan pasauli mums apkārt. Visbeidzot – mēs taču sarunājamies ar vārdiem, nevis vizuāliem tēliem. Un tas nozīmē, ka grāmatas loma nav pārvērtējama un par to jādiskutē pēc iespējas vairāk, īpaši vecāku un izglītības darbinieku vidū. IZM hroniskā nevēlēšanās finansiāli atbalstīt Lasīšanas veicināšanas programmu mani nebeidz izbrīnīt. Mūsu postintelektuālajā laikā nav lieki atgādināt, ka tieši cilvēka darbs ar sevi, caur sevi dzenot kultūras vagu, māca empātiju, spēju līdzpārdzīvot. Šis darbs ļauj saglabāt cilvēcisko jūtīgumu, vienu no lielākajām dāvanām, kas cilvēkam sniegta. Kultūra ir visaptveroša un ļauj ieraudzīt pasauli kopsakarībās – gan dažādu laikmetu, gan visu dzīvo būtņu savstarpējā sasaistē. No šīs pasaules izjūtas izriet gan vērtīgā emocionālās inteliģences īpašība, gan atbildība pret dzīvi. Ja nākotnē vēlamies redzēt paaudzes bez emocionālās inteliģences deficīta, no pamatskolas sola jāmāca kultūras vēsture kaut vai tādēļ, lai bērni saprastu, ka šī pasaule nebūt nav sākusies vien līdz ar viņu pašu piedzimšanas brīdi.
Tieši kultūras vēsture, literatūra, māksla un mūzika pasaulei piešķir garīgumu, kas spējis cauraust pasauli pat tās visdrūmākajos un asiņainākajos brīžos, ļaujot saglabāt un nodot tālākajām paaudzēm cilvēciskuma kodu.
Atceros kādu gadījumu no savas pusaudzības. Kādu nakti pamodos un devos uz virtuvi padzerties ūdeni. Pamanīju, ka par mani trīs gadus jaunākā brāļa istabā deg gaisma. Pavēru durvis un ieraudzīju šādu ainu – brālis gultā lasa Astrīdas Lindgrēnas pusaudžu romānu “Mēs – Sālsvārnas salas vasarnieki”, bet uz viņa vaigiem – lielas bērna asaras. “Kurā vietā tu esi?” viņam vaicāju. “Suni Bocmani ved nošaut,” viņš man atbildēja. Un turpināja raudāt, līdz es viņu nomierināju.
Varbūt maldos, bet domāju, ka biju klāt brīdī, kad redzēju emocionāli inteliģenta cilvēka veidošanās epizodi. Atcerēsimies Herca Franka “Vecāks par desmit minūtēm” – ģeniālu dokumentālu filmu par to, kā caur līdzpārdzīvojumu leļļu teātra izrādes varoņiem top emocionāli pilnvērtīgs bērns.
