Liāna Langa: “Nacionālā pieskāriena” izraisītie jautājumi 4
Nesen noskatījos režisora Ivo Brieža dokumentālo filmu “Nacionālais pieskāriens”, kurā tiek aplūkota Latvijas sabiedrība.
Kā eļļa ar ūdeni – gan pilsoņi, gan tie, kuri nevēlas naturalizēties, sajaucas un savstarpēji saliedējas lēnām un vāji. Režisors filmā mēģina rast atbildes uz jautājumu, kāpēc vēlamā saskaņa nenotiek, un veido šābrīža Latvijas sabiedrības musturu, kurā neizbēgt no nepatīkamiem jautājumiem un politikas, kas tos izraisījusi. Filmas sākumā, skanot “Pūt, vējiņi” melodijai, Ivo Briedis kopā ar krievu valodā runājošu norvēģu režisoru Mortenu Traviku Līgo vakarā ar jahtu dodas odisejā ar nolūku līgot kopā ar nejauši satiktiem jāņotājiem. Upes krastos nofilmētais materiāls nebaksta ar pirkstu acī, bet vienkārši rāda cilvēciskas sarunas mēģinājumu. Lai arī alus un svētki ierasti vieno cilvēkus, kopīgs redzējums par realitāti izšķīst ierasti nospriegotā bezkonflikta zonā. Kultūru atšķirība ir tikpat acīmredzama kā lielas daļas satikto nevēlēšanās runāt latviski. Kultūru sadursme ir normāla parādība Ēģiptē vai Šrilankā, bet šī filma notiek pie mums, kurā 87% pilsoņu vienojošām vērtībām būtu jābūt demokrātiskai iekārtai, valsts valodai un Satversmei. Pēc tam rāda 9. maija atzīmēšanu Jelgavā. Kāda svētku dalībniece jau daudz skaidrāk krieviski pauž savu pozīciju – viņa sevi varot identificēt vien ar vareno valsti, kāda bija PSRS, bet mazā Latvija viņai esot par šauru, un tādu šaurību viņa nekad nepieņemšot. Tomēr neizskatās, ka šaurajos apstākļos kāds būtu nosmacis. Pie pieminekļa notiek Uzvaras svētku koncerts, tiek lasīta vēstule Putinam, bet pēc tam ir salūts un dejas. Šie svētki ir padomju pagātnes restaurācija un atstāj šizofrēnisku iespaidu. Kas ir šī sabiedrības daļa, kura atsakās pieņemt esošo realitāti? Cik liela daļa no viņiem ir Latvijas pilsoņi, kuri patiesībā drīzāk ir reiz sagruvušās, bet šodien zudušo varenību atjaunojošās totalitāras Krievijas uzticami pilsoņi veco, labo laiku atgriešanās gaidās, kad impērijā galvenā bija krievu valoda, bet paši krievi – dominējošā homo sovieticus nācija? Filmas centrālā ass ir jauns profesionāls dejotāju pāris. Jauneklis ir krievu valodā runājošs ukrainis, kurš sporta karjeras dēļ pārvācies dzīvot uz Latviju, visai ātri apguvis latviešu valodu, brīvi tajā runā un nokārto naturalizācijas eksāmenu, kļūstot par Latvijas pilsoni. Pēc eksāmena, iznākot iestādes tukšajā gaitenī, viņš ir laimīgs. Tagad abiem kopīga ir arī valsts, ne tikai deja. Skaista metafora. Diskusijā par filmu pēc tās pirmās izrādīšanas aicinātai publikai izskanēja, ka filma noteikti neesot politiska, bet kāds vēsturnieks minēja, ka viņa ideāls esot Valentīnas Freimanes aprakstītā Latvija pirms Otrā pasaules kara, kad multikulturālās sabiedrības šūplādēs skanējušas dažādas valodas, un tādai esot jābūt arī Latvijai šodien. Dīvainas šādas spekulācijas, jo ikvienam zināms, ka joprojām atrodamies postkoloniālā sindroma varā tādēļ, ka valstī dzīvo daudz padomju migrantu un viņu pēcteču, kuri gaida atgriežamies PSRS. Pie mums visdrīzāk tie ir tie paši, kuri šodien dedzina ukraiņu “fašistu” grāmatas Krimā, nacionālus pašnoteikšanās centienus sauc par fašismu, skatās Kremļa propagandas TV kanālus un uzskata, ka Putins rīkojas pareizi. Varbūt arī Latvijā viņi gaida, kad vadonis ar savu armiju ieradīsies viņus “glābt”? Freimanes nogrimušās Atlantīdas Satversmē – tāpat kā šodien Latvijas – mazākumtautību pārstāvjiem ir tādas pašas tiesības kā visiem pilsoņiem, un tas ir pareizi. Vienīgā atšķirība no Latvijas šodien – toreiz zināt valsts valodu un runāt tajā bija teju pašsaprotami, savukārt liela daļa Putina politikas domubiedru šodien diemžēl vēl arvien negrasās mācīties latviešu valodu cerībā, ka tā drīz nebūs vajadzīga. Ivo Briedis man teica, ka savā filmā “neaicina uz toleranci un arī neprovocē uz neiecietību, drīzāk iekustina pašrefleksiju”. Filma tapusi savlaicīgi – pirms, iespējams, Latvijai izšķirīgām Saeimas vēlēšanām, kuru rezultāts noteiks Latvijas turpmāko attīstību. Cerams, ka LTV nekavēsies to parādīt. Lai skaisti dejotu pārī, vajadzīgi divi tādi, kuri iemācījušies kopīgas dejas soļus un labi izjūt melodiju.
