Mobilā versija
-3.1°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
21. jūnijs, 2013
Drukāt

Lībagu “Jāņkalnos” gaida Jāņu bērnus


Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

– Mans tēvs ir Jānis, dēls Jānis, brālis Jānis, vēl tikai trūkst mazdēla Jāņa, bet tas vēl priekšā, jo aug divi dēli, – saka Talsu novada Lībagu pagasta “Jāņkalnu” mājas saimniece AIVA DAUKŠA. 


 

Uz “Jāņkalniem” viņa ar vīru ROMUNDU BRĀLI un vecāko dēlu Jāni pārcēlās gandrīz pirms desmit gadiem. Jaunākais dēls, sešgadīgais Valters, nāca pasaulē, kad ģimene jau dzīvoja šajā daiļajā dabas stūrītī. Gabaliņu pirms “Jāņkalnu” mājām ir ceļa norāde – folkloras taka. Saimnieku galvenā nodarbošanās ir lauku tūrisms, kurā iekļauta folkloras taka, latvisko tradīciju izzināšana, seno gadskārtu svētki, kristabas un kāzu rituāli.

Uz Jāņiem “Jāņkalns” ir pilns ar Jāņu bērniem. Aiva atceras, ka vienā gadā ieradušies ap 250 jāņotāju, bet tad pagalms bijis pārpildīts. Tik lielam skaitam arī bijis grūti rādīt un stāstīt par svētku rituāliem. Aiva tikai visiem cieši noteikusi, lai vainagiem neplūc naktsvijoles, jo tad būs jāmaksā soda nauda.

– Mēs svinam gan vasaras saulgriežus, gan Jāņus. Rituāli, ko izpilda saulgriežos, iedarbojas simts reizes spēcīgāk nekā tad, ja tos veic 23. jūnijā. Tāpēc vienmēr esmu vēlējusies, lai vasaras saulgriežos ierodas lielāks viesu pulks nekā Jāņos un pērn pirmo gadu tā arī notika. Protams, ka Jāņu naktī veiktie rituāli arī “strādā”, tomēr ne tik spēcīgi. No gadskārtu svētkiem man pašai ļoti patīk Ūsiņa diena, kas svinama maija otrajā sestdienā. Ūsiņš ir lopu aizgādnis, un šie jautrie svētki izvēršas jampadracī, kurā neiztiek bez rumulēšanās un pentoga cepšanas. Uz Ziemassvētkiem mūsu senči varēja klāt bagātīgus galdus, jo apcirkņi vēl bija pilni, bet pavasarī jāiztiek ar to, kas ir, un tās bija olas, tāpēc arī lielā katlā cepa pentogu. Mēs uz Ūsiņa dienas svinībām aicinām arī Suitu sievas un Piltenes metālkalējus, – stāsta Aiva.

Par “Jāņkalna” saimniekiem viņa ar vīru Romundu tapa, pateicoties vīramātes Zigrīdas Brāles ierosinājumam. Mājas iepriekšējā saimniece jau bija sākusi veidot folkloras taku un Zigrīda, folkloriste būdama, brauca no Talsiem uz “Jāņkalniem” dalīties savās zināšanās.

– Mēs bijām Talsos iegādājušies māju un savā dzīvē neko negrasījāmies mainīt. Bet vīramāte reiz ieminējās – Larisa grib pārdot “Jāņkalnus”, vai jūs nevēlētos šīs mājas nopirkt? Es jau sapratu viņas vēlmi, vīramātei folklora ir sirdslieta, un, ja “Jāņkalnus” nopirktu citi, tad, visticamāk, folkloras takas izveide apstātos. Vīram uzreiz bija klikšķis, ka mums šo māju vajag, lai gan bijām ieradušies to apraudzīt pelēki rudenīgā dienā. Es jau zināju, ko nozīmē dzīve laukos, bet vīram, pilsētniekam, tā bija tumša bilde. Taču viņš solīja, ka darīs visu, ko vien varēs. Es ne mirkli neesmu nožēlojusi mūsu izvēli. Pēc profesijas esmu pirmo klašu skolotāja, un tagad ar savām zināšanām par latviešu tradīcijām varu padalīties ne tikai ar bērniem, bet arī pieaugušajiem, – teic Aiva.

Romunds atzīst, ka “Jāņkalnus” par savām mājām vēlējies dēvēt divu iemeslu dēļ.

– Vispirms tā ir zaļā vide un spēcīgā enerģētika. Ne velti šeit kādreiz dzīvojuši dziednieki. Un otrs – vērojot, kas pasaulē notiek, jāsecina, ka tā nevirzās uz labāko pusi. Ja pienāks grūti laiki, turēsim lopus, audzēsim sev pārtiku, vismaz badu necietīsim.

Romunda darba dienas aizrit, strādājot ģimenes veikaliņā “Saule”, kas atrodas Talsos. Tajā var iegādāties dažādus dabiskus preparātus veselības uzlabošanai un nostiprināšanai.

– “Jāņkalnos” dzīvojot, mainījās arī mūsu domāšana. Ja sajūties kā daļa no dabas, tad negribas neko mākslīgu. Mēs nolēmām, ka veikaliņš vajadzīgs arī tādēļ, lai būtu telpa, kur sanākušajiem ļaudīm stāstīt par veselīgām lietām. Pie mums brauc ārsti no Rīgas, notiek pirts nodarbības, darbojas veselības skola. Veikals gan vairāk līdzinās hobijam, bet es to uztveru arī kā misiju, savas idejas virzīšanu, – klāsta Romunds.

Aiva mūs aicina pacienāties ar pašceptajiem sklandu raušiem, tikai piebilst, ka viņi tos dēvē par žograušiem. Kad sētā ierodas viesi, īpaši no bērnu puses esot liela atsaucība piedalīties žograušu cepšanā. Viņi mīca, griež un veido raušus, kurus pēc tam Aiva izcep uz kļavu lapām.

Lauku tūrisma sētā pārstāvēti arī dzīvnieki. Ir poniju pāris – Ansītis un Grietiņa, un aitas. Viņas ir labas palīdzes Romundam zāles “pļaušanā”. 12. aprīlī, kas padomju laikos skaitījās kosmonautu diena, atskrējuši divi jēriņi, tāpēc arī tikuši pie kosmonautu vārdiem – Vaļa un Jura. Pa pagalmu skraida pundurtrusis Mikiņš. Aiva vien nosaka – atkal izbēdzis no būra.

Lai arī Zigrīda vēl aizvien dzīvo Talsos, taču viņu bieži var satikt “Jāņkalnos”. Ja Aivai nav vaļas izvadāt viesus pa folkloras taku, tad to ar prieku dara Zigrīda. Mūs viņa sagaida svinīgi, ģērbusies tautastērpā.

– Kādā seminārā mums stāstīja, ka Jāņos nevajag vilkt tautastērpu, jo šajā naktī jāvārtās pa zāli un tā tērpu var sabojāt. Taču es uzskatu, ka šajos svētkos tautastērps noteikti jāvelk, jo kad vēl to darīs, – uzskata Aiva.

Zigrīda bilst savas domas: – Jāņos nav nepieciešams no galvas līdz kājām ģērbties tautastērpā, var jau būt tikai tautiski akcentiņi. Greznajā svētku tērpā nudien nav ērti vārtīties.

Zigrīda mūs uzaicina pastaigā pa folkloras taku. Garākās ekskursijas ilgstot pat trīs stundas. Tāpēc arī viņa cenšas stāstīt nevis akadēmiski, bet aizraujoši. Ejot pa folkloras taku, var iepazīt deviņas latvju zīmes. Bet to nevar izdarīt, pavirši garāmejot. Zigrīda saka – jo ilgāk uz zīmi skatās, jo vairāk var ieraudzīt. Mūs viņa vispirms aizved pie Saules zīmes un aicina uz kopīgu dziedājumu – slavinājumu saulei. Zigrīda piebilst – ar šādiem vārdiem mums vajadzētu katru rītu sveikt saulīti. Tālāk dodamies pa ozolu aleju, kuru jaunajiem pāriem izmanto kā goda vārtus. Zigrīda skaidro, ka jaunlaulātie šajā ceļā no kokiem paņem spēku, jo ģimenes dzīve prasa daudz spēka.

– Jāņu rītā mēs pie ozoliem skaitām stipros vārdus. Un pēc tam Jāņu bērni pliki metas dīķī vai vārtās rasā, jo tā ir tāda kā iziešana no sevis. Man jau gan savos 75 gados ir balts lina krekls mugurā. Mūsu senči klāja uz rīta rasas palagus virsū un vēlāk, ziemā, tina tajos iekšā slimniekus. Ja ir augsts asinsspiediens, tad gultas galvgalī jānovieto Jāņu ozollapu vainags. Ar Jāņu vainagiem ir tā – vieniem uz galvas tie novīst ātrāk, bet citiem saglabājas svaigi ilgāk. Augi atdod spēku vainaga nēsātājiem, un kuram ātrāk novīst, tam šis spēks nepieciešams vairāk.

Ejot pa taku, es ik pa laiciņam ekskursantiem saku – pagaršojiet to un šo, un reiz pēc takas pieveikšanas viens vīrietis noteica – man ir sajūta, ka es pusmežu būtu noēdis.

Man jau gribas rakāties senatnē un uzzināt mūsu senču viedās gudrības. Prātoju, kāpēc agrāk sievietes tik ļoti nemocījās ar ceļgalu locītavu un gūžu vainām? Un uzzināju, ka glābēja bijusi apse, jo tā spēj noņemt sāpes. Laukos katrā mājā pie plīts stāvēja apses bluķītis. Sievas uz tā parasti sēdēja un mizoja kartupeļus. Plītī iekurtā uguns sildīja ceļgalus, bet apse noņēma sāpes, – savās zināšanās dalās Zigrīda.

Ejot garām zirgskābenēm, viņa dod padomu – ja māc nogurums un viss ir līdz kaklam, tad jānorauj viena lapiņa un ar to jāsarīvē plaukstas un pēdas. Taču pareizi jau Zigrīda piebilst – bet kur tad jūs, pilsētnieki, paguruma brīdī ņemsiet to zirgskābeni.

“Jāņkalnu” saimnieki, runājot par nākotnes iecerēm, nesaka – būvēsim, celsim, attīstīsim.

– Mūsu doma ir nevis celt, bet gan neizbojāt dabas veidoto. Maksimāli saglabāt minimālismu. Pie mums nekas netiks līmeņots un greiderēts, arī takas nebūs grantētas, jo ir jāizjūt, ka tas ir mežs un tā ir pļava, – uzskata Aiva.

{gallery id=”1852″}

Raidījums par Talsu novada Lībagu pagasta “Jāņkalnu” mājas saimniekiem Aivu Daukšu un Romundu Brāli, kā arī folkloristi Zigrīdu Brāli skanēs Latvijas Radio 1. programmā “Viensētu stāsti” 22. jūnijā plkst. 16.04.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+